– “Luterāņu baznīcas uzdevums ir mainījies, tā nekalpo tikai latviešu tautas kopībai, bet arī vietējai draudzei, ar tās atšķirīgām vietējām kulturālām un valodas prasībām,” tika teikts jau pieminētajā konferencē. To ilustrē arī jūsu rakstītais pērn baznīcas gadagrāmatā, ka vienā no ASV draudzēm ir iesvētīti seši jaunieši, kuri runā citā valodā, nevis latviešu. 5
– Lai paturētu ģimeni kā draudzes locekļus, mums ir jāuzrunā arī tie, kuri nerunā latviski, tomēr grib atbalstīt savu baznīcu un ziedo savu laiku un talantus.
Latviski runāja viņu vecvecāki. Šiem jauniešiem ir sniegta Bībeles mācība, bet viņiem saprotamā valodā – angļu. Viena no jaunietēm jūt, ka Kristus viņu aicina kalpot tēvutēvu zemē. Kaut viņa nerunā latviski, tomēr pārliecībā, ka arī viņa ir latviete, brauks uz Latviju un mācīs bāreņu nometnē angļu valodu.
Ļoti ceram, ka varēsim uzturēt savu latvisko identitāti. Latviešu valodā arvien notiek dievkalpojumi. Bērēs un kristībās bieži vien daļa no ceremonijas notiek angliski. Jo visi nav apprecējušies ar latviešiem un nav saviem bērniem mācījuši latviski, taču draudzēs paliek. Es bieži lietoju abas valodas – angļu un latviešu, lai bērni izprot dziļāk.
– Kā cerat turpmāk sadarboties ar Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu?
– Deviņus gadus esmu vadījusi Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu Amerikā un tāpēc piedalījusies LELB sadarbības padomē. Mēs arvien ceram būt dialogā. Kaut pēdējos gados arvien biežāk mums bija dota izvēle – piekrist vai nepiekrist. Jāattīsta sadarbība tajās jomās, kur vēl varam.
Gan mēs, gan LELB ir Pasaules luterāņu federācijā. Uzsvēršu, ka vairākums federācijā ietilpstošo baznīcu jau ordinē sievietes, un te nav runa, ka mēs, ārpus Latvijas luterāņi, būtu tie radikālie, kas to darītu vienīgie.
Mums ir ļoti profesionālas amata māsas un arī amata brāļi. Uzsvars – palīdzēt draudzei garīgi augt un to aprūpēt. Tad varbūt pietiek darba visiem.
