– “Latviešu luterāņu baznīca ir bijusi nozīmīga latviešu tautas pašapziņas veidošanā. Pēc Otrā pasaules kara trimdas laikmetā luterāņu baznīca turpināja savu vadošo lomu tautas kopības un identitātes uzturēšanā,” tika secināts jau 2004. gadā Latvijas Valsts arhīva un Pasaules brīvo latviešu apvienības konferencē “Trimda, kultūra, nacionālā identitāte”. Atceros, kā savos dievkalpojumos arī Latvijā arvien mēdza teikt nu jau mūžībā aizgājušais mācītājs Kārlis Zuika: “Par tautu un tēvzemi!” 5
– Mēs apliecinām ticību trīsvienīgajam Dievam. Viņš mūs katru ir radījis konkrētā laikmetā, zemē un ģimenē. Kad piedzimu diviem latviešu vecākiem, mana kultūras un identitātes veidošana sākās ar to, ka runājām latviski. Bet ticības izaugsme bija latviešu baznīcā, kur izpratu Dievu un Jēzus mācību.
Augu tajā laikā, kad vēl nebija atgūta Latvijas neatkarība. Mēs, jaunieši, zinājām, ka jāstāv par Latviju, ka jālūdz Dievs par Latviju, jāiet demonstrācijās. Tas saskanēja ar Kristus mācību. Baznīca lūdz par savu tuvāko un saka: “Tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu.” Kā tad definēt savu tuvāko? Tas mums, ārpus Latvijas baznīcai, bijis un ir mūsu tauta.
Braucot šurp kopš 1988. gada, es manīju, ka daudzi cīnās ar mazvērtības izpausmēm. Bija ārkārtīgi žēl redzēt, ka vēlāk cilvēki, kas priecājās par atjaunoto valsti, vēl nesa sevī sekas no padomju laikiem, kad katra cilvēka devums, katra vērtība un nozīme tautā tika noliegta vai tā neievērota, ka cilvēks pats sāka justies nevajadzīgs, pat bezvērtīgs.
Ceru, ka ārpus Latvijas dzīvojošie tautieši savus radus pamazām iedrošināja un stiprināja. Redzu, ka jaunā paaudze aug citāda, ar paceltām galvām, un mēs visi lepojamies, ka no mazas zemes ir nākuši tik apdāvināti cilvēki pasaules mūzikā, zinātnē, mākslā, sportā. No mazās Latvijas divas operdziedātājas uzstājas Ņujorkā! Varam par to būt lepni, tas ceļ visu tautu pašapziņā.
