“Mēs vēlējāmies būt paši savas dzīves autori!” Valmierietes Unas un peruāņa Hosē stāsts par mīlestību un atgriešanos Latvijā 21
Daina Šulca, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Uzzinot Unas Silkānes-Kaseresas stāstu par viņas dzīvi ārzemēs, es nodomāju, cik ļoti mūsu dzīve ir atkarīga no politikas un cilvēkiem, it īpaši – no draugiem, tuviniekiem, ģimenes. Un cik ļoti mūsu dzīve ir atkarīga no tā, ar ko apprecamies un par ko sapņojam.
Una ir reemigrante, kas pēc ilgas prombūtnes, galvenokārt Kanādā, ar savu ģimeni ir atgriezusies uz pastāvīgu dzīvi Latvijā un par savām mājām izvēlējusies Jūrmalu. Una jau vairāk nekā desmit gadus ir precējusies ar peruāni – Hosē Kaseresu, viņiem ir divi burvīgi bērni – Lusiana un Kristofers, un kaķis Minkss. Hosē bildināja Unu pirms 13 gadiem viņas dzimšanas dienā, 5. oktobrī, Kanādā, Kalgari, pie peruāņu vakariņu galda, un Una teica – jā.
Viņi apprecējās tajā pašā gadā, pēc diviem mēnešiem Hosē dzimšanas dienā – 8. decembrī. Kāzas bija, kā Ziemeļamerikā pienākas – skaistā baltā kleitā, ar dejām un dažiem rituāliem, arī no latviešu kāzām, piemēram, kāpšanu uz šķīvja – cik daļās saplīsīs, tik arī bērnu būs. Kopumā kāzās piedalījās apmēram 30 viesi – tikai draugi, jo Unas un Hosē ģimenes dzīvo katra savā pasaules malā. Viņus savā privātmājā salaulāja Kalgari miertiesnese Bonija Fausta, un no šī brīža miertiesnese kļuvusi par Unas un Hosē ģimenes draugu, tuvo un uzticamo cilvēku Kanādā.
Bērnība
Una kopā ar diviem brāļiem un māsu uzauga Valmieras pusē, Matīšu pagastā, kur vecākiem bija sava saimniecība. Atceroties bērnību, Una izceļ divas lietas: “Tas vērtīgākais, ko esmu iemācījusies no vecākiem, – ja man savā dzīvē visu vajadzētu sākt no nulles, es zinātu, kā to izdarīt. Es laukos varētu sākt dzīvi no paša sākuma. Es neuzaugu turīgā ģimenē, toties tuvu dabai. Esmu ļoti pateicīga, ka pazīstu dabu. Kanādā bērni nezina, kur un kā izaug dārzeņi. Viņi visu gatavu ierauga lielveikalā. Es saviem bērniem gribētu iemācīt, no kurienes tas viss, ko mēs ēdam, nāk.”
Turpinot par bērnību, Una saka: “Es uzaugu, televīzijā skatoties meksikāņu ziepju operas, un toreiz man, mazai meitenei, pusaudzei, ļoti gribējās apprecēties ar latīņamerikāni. Es par to sapņoju. Un tas arī notika.”
Pasaule iejaucas
PSRS sabrukums sākās 1990. gadā. Dzelzs priekškars krita pakāpeniski. Visu pasauli interesēja, kas aiz tā slēpjas – arī peruāni Hosē Kaseresu.
Unu ar Hosē iepazīstināja draugi – sākumā “hotmail” čatiņā internetā, tad jau reālajā dzīvē, kad Hosē 2006. gadā atlidoja uz Rīgu un Latvijā palika divas nedēļas. Pirms ceļojuma uz Baltijas valstīm Hosē pabija arī Ukrainā, par ko bija stāvā sajūsmā. Una saka: “Hosē PSRS un Latvijas vēsturi zina labāk par mani. Toreiz, lai atbrauktu uz Latviju, Peru pilsonim bija vajadzīgs ielūgums, precīza uzturēšanās vietas adrese un bija jānokārto citas formalitātes.
Ierodoties Latvijā, Hosē atstāja ārkārtīgi uzticama cilvēka iespaidu ar ļoti patiesu interesi par Latviju. Es vēl tagad velku paralēles starp Dienvidameriku un Latviju. Kad iepazināmies, Peru un Latvijai bija līdzīgas problēmas – nabadzība un korupcija.
Tagad Latvija ir ievērojami izaugusi! Mums izveidojās ļoti labs kontakts, savstarpējā uzticēšanās, runājām, vai starp mums vispār kaut kas ir iespējams – Peru un Kanāda, kur dzīvoja Hosē, ir tik tālu no Latvijas. Kad saņēmu ielūgumu no Hosē sagaidīt Ziemassvētkus Kalgari, nedomāju, ka tur palikšu.
Man Rīgā bija labs darbs, Stradiņa universitātē esmu ieguvusi sabiedrisko attiecību speciālistes izglītību. Hosē dzīvoja pašā Kalgari centrā – debesskrāpī – pilsētā, kur tagad ir vairāk nekā 1,5 miljoni iedzīvotāju. Es varbūt toreiz nerīkojos visai glīti pret saviem darba kolēģiem, bet pametu darbu Rīgā, tā arī neatbraucu atpakaļ uz Latviju un paliku Kalgari.”
Latviešu meitene Peru tuksnešos
Unas vīrs pēc profesijas ir ģeologs, vides speciālists un strādā naftas biznesa projektos dažādās valstīs – viens projekts beidzas, sākas nākamais un nereti nākas mainīt arī dzīvesvietu. Sekojot vīra darba maiņām, Una kādu laiku dzīvoja arī Limā – Peru galvaspilsētā. Peruāņiem ir tumši mati un tumšas acis.
Gaiša sieviete ar zilām acīm ļoti pievērš vietējo uzmanību. Unas vīrs Hosē vēl tagad atceras – kad 14–15 gadu vecumā reiz redzējis cirka izrādi, kurā piedalījās igauņu mākslinieces blondiem matiem un zilām acīm, tas atstājis neizdzēšamu iespaidu.
Bet, nopietni runājot, Una saka: “Limā ir rajoni, kur nav vēlams atrasties – īpaši, ja tev ir gaiši mati vai zilas acis, telefons, pulkstenis, rotaslietas, labākajā gadījumā paliksi bez tā visa, bet var notikt arī vēl kas daudz ļaunāks. Man vienreiz nozaga maku – un es pat nezinu, kā tas notika. Blondai ar blondu bērnu Limas ielās ir jābūt ļoti uzmanīgai. Tiklīdz aizmirsti, ka tev ir jābūt modrai, vari attapties aplaupīta kādā šaurā šķērsielā.
Arī taksometrā, kas ir ārkārtīgi lēts, piemēram, līdzīgs maršruts kā Rīga–Zolitūde maksā 1,2 dolārus, bija ļoti uzmanīgi jāskatās, kāds ir taksometra šoferis. Es nejutos brīvi. Pie mums tā nav – mēs varam droši staigāt Rīgas ielās. Man apnika baidīties. Lai piedalītos pilsētas dzīvē, es izlēmu Limā sākt braukt ar mašīnu. Tas bija ļoti liels izaicinājums. Es nonācu satiksmē, kur vispār nav nekādu noteikumu. Vienīgā iespēja pārvietoties pa ielām – atvērt mašīnas logu un ar skaļiem saucieniem brīdināt pārējos šoferus par saviem braukšanas manevriem un turpmāko auto kustību.”
Hosē vecāki dzīvo 11 stundu braucienā no Limas. Viņi vienmēr ļoti labi uzņem Unu un Hosē. Hosē ir divas māsas – viena dvīņu, kas pēc izskata nav līdzīga Hosē, un vecākā māsa. Pie vecākiem jābrauc pa tuksneša ceļu, un nereti stundām ilgi tur nav neviena cita auto – ja kas notiek, nav neviena, kam lūgt palīdzību.
“Un ar mums tieši tā arī notika,” saka Una, “pagriezienā uzbraucām akmenim, mašīna bija sadragāta, un mēs vieni stāvējām tuksneša vidū. Sāka satumst, un man patiešām bija bail – Peru tuksnesī nevar zināt, kādi būs tie pirmie cilvēki, kas brauks garām un apstāsies. Mums palaimējās – ļoti izpalīdzīgs peruānis mūs un mūsu auto nogādāja līdz tuvākajai pilsētai. Mašīnai bija nepieciešams liels remonts.”
Pārceļoties no Kanādas uz Peru, Una nebija gatava tik krasām pārmaiņām. Viņa saka: “Mani neviens nesagatavoja dzīvei Peru. Šajā valstī ir ļoti liela sociālo slāņu atšķirība. Limā mēs īrējām dzīvokli vidusslāņa rajonā, kur dzīvojamām mājām maksimāli ir pieci stāvi un viena vai divas kāpņu telpas.
Es mācījos spāņu valodu, vīrs labi pelnīja. Gāju uz deju nodarbībām. Zumbas nodarbības ir labs veids, kā iepazīt cilvēkus. Tikos ar vīra draugu sievām. Man ļoti garšo peruāņu ēdiens – īpaši jūras veltes, bet pie tā ir jāpierod, mūsu organisma baktērijas ir atšķirīgas – cilvēks ar citiem ēšanas paradumiem var pat saslimt, tāpēc sākumā ieteicams lietot prebiotiķus, lai uzlabotu zarnu trakta darbību.
Esmu sajūsmā par Peru dabu, kas vienlaikus ir ļoti skaista un biedējoša. Peru ir trīs dabas stihijas – kalni, tuksnesis un džungļi. Kad pārstāju baidīties, man Limā sāka patikt arī pilsētas dzīve – dzīvīgums, kustība, tur visu laiku kaut kas notiek, skan mūzika salsas ritmos. Limā un Peru vispār ritms ir ļoti dzīvīgs.”
Lai arī atšķirības starp Latviju un Peru ir grandiozas, Una Peru jūt kā sev tuvu valsti – arī tāpēc, ka tā ir vīra dzimtā zeme. Kad dzird Arepikas (vīra dzimtās pilsētas) himnu, vienmēr sirds iedrebas, viņa saka.
Dzīve Kanādā un veiksmīgais bizness
“Man meita teica, mēs te, Jūrmalā, kovida laikā dzīvojam tāpat kā Kalgari ziemā bez kovida – nekur neejam,” smaidot stāsta Una.
Kanādā ir ļoti dažādas pilsētas. Kalgari ziemas ir garas, bet mainīgas. Var būt ļoti aukstas un tad pēkšņi – siltas. Otrpus kalniem – Vankūverā, kur ieplūst siltais gaiss no okeāna, ir siltāk. Kanādas pilsētās atšķiras ne tikai klimats, bet arī dzīves stils.
“Mani iespaidi par dzīvi Kalgari, iespējams, atšķiras no daudzu citu stāstiem par Kanādu. Šajā lielajā pilsētā rit ļoti mierīga dzīve – tipiski Ziemeļamerikai. Vietējie pēc darba brauc mājās, kur arī bauda savu mājas un ģimenes dzīvi. Vietējie kalgarieši atpūšas un izklaidējas, braucot cits pie cita ciemos. Es nodarbojos ar fotografēšanu – tas attīstījās arī kā neliels bizness. Fotografēju ģimeņu portretus. Miertiesnese, kas mūs salaulāja, uzaicināja fotografēt arī dažās indiešu kāzās, kas ilga vairākas dienas, un, interesanti, tās nebūt nebija līdzīgas,” Una stāsta.
“Kalgari es atradu savu biznesa ideju – sāku vīna pudeļu dzesētāju (kas aizstāj šampanieša ledus spainīša funkciju) tirdzniecību. Manas mājas kļuva par noliktavu. Pudeļu dzesētājus galvenokārt tirgoju ar mājaslapas un “Facebook” palīdzību. 2019. gadā piedalījos ēdināšanas nozares izstādē Toronto un ieguvu nopietnu klientu – Kanādā lielāko aviokompāniju “AirCanada”. “Lieki teikt, ka tās ir grandiozas sekmes uzņēmējdarbībā.
Unas vīra Hosē darbs ir ļoti atkarīgs no tā, kas notiek naftas tirgos un globālajā ekonomikā. Pasaules krīzes Hosē ienākumus un darba iespējas ietekmē vistiešākajā veidā – Hosē ir izjutis gan Meksikas līča krīzi 2010. gadā, gan Kalgari naftas krīzi, kas turpinās vēl tagad. Ģimenei ir bijuši tukšie un grūtie laiki – pat divus trīs gadus vispār nebija nekādu ienākumu.
Una saka: “Grūtie gadi mūs kārtīgi izaudzināja. Hosē darbs katru gadu ir bijis citāds. Mums vienmēr ir bijis jādzīvo ļoti gudri un vienmēr ir bijis jāiekrāj. Mēs vēlējāmies būt paši savas dzīves autori, un mums ir tā sajūta, ka paši varam izdarīt daudz vairāk, nekā strādājot algotu darbu. Mēs nodibinājām uzņēmumu “SustainablEarth” un sākām ģimenes biznesu ar litija ģeneratoru tirdzniecību, tie domāti un nodrošina piekļuvi elektroenerģijai, lai kur tu atrodies. Nepieciešami tikai saules paneļi, kas ģeneratoru uzlādē, un mazai mājiņai, tālu no elektrolīnijas, nekas vairāk pat nav nepieciešams.
Kaut arī dzīve Kanādā Unai bija droša un mierīga, tā tomēr nebija garlaicīga. Dzīves stils, pirmkārt, ir atkarīgs no paša. Una iesaistījās Kalgari latviešu kopienā – kopā ar vairākiem simtiem tautiešu svinēja Jāņus, Ziemassvētkus un 18. novembri, un vienmēr Līgo vakarā Kanādā viņa nodomāja, ka ir jau labi, tomēr nav tā kā Latvijā. Līgo vakars pa īstam var būt tikai Latvijā. Arī draudzeņu Unai netrūka.
Hosē salsas nodarbībās bija saticis krievu meiteni Iru, kam ļoti patika pucēties un izskatīties elegantai. Una kopā ar Iru staigāja pa veikaliem, un, starp citu, Ira bija tā draudzene, kas palīdzēja Unai izvēlēties kāzu kleitu.
Raksturojot Kanādas un Latvijas sabiedrību, Una saka: “Kanādā katrs var būt tas, kas viņš ir. Kanādā visiem cilvēkiem ir tiesības, bet man pietrūka dziļuma un izjūtas, kas ir latviešos. Man patīk, ka cilvēki ir dziļi. Latvijā pirkšanas-pārdošanas kultūra vēl nav kļuvusi par dominējošo. Vide uz cilvēku atstāj daudz lielāku iespaidu, nekā mēs to spējam iedomāties. Latvijā cilvēki ir pieņemošāki, vairāk ieinteresēti citos cilvēkos.
Arī Hosē ļoti augstu novērtē latviešu izpalīdzību. Man ir bijušas daudzas tādas situācijas, īpaši tagad, kopš esmu Latvijā, kad cilvēki palīdz – pat valsts iestādes atzvana un sniedz informāciju, ko esmu vaicājusi. Kanādā tā noteikti nav – valsts iestādes nekad neatzvanīs.
Jāzvana ir tev pašam, un viss. Man Kalgari pietrūka arī kultūras dzīves – teātri, koncerti, izstādes. Vienīgais, pret ko Latvijā izturos kritiski – pilnīgi nevajadzīgi ir tie daudzie negatīvie komentāri internetā. Kāpēc Latvijā cilvēki tos raksta? Tas ir pilnīgi lieki. Kanādā tiešsaistes vidē tas patiešām tā nav.”
Gājiens ar mērķi
Nav jau tā, ka pēc desmit un vairāk gadu dzīvošanas plašajā pasaulē Una pirmajā braucienā uz Latviju apmetās uz palikšanu Jūrmalā. Una ar bērniem un Hosē, dzīvodami svešatnē, vairākas vasaras pavadījuši gan Valmieras pusē, gan pašā Rīgas centrā.
Jau pirms diviem gadiem, vēl dzīvodama Kalgari, Una iesaistījās Jūrmalas “Facebook” grupā, lai uzzinātu pēc iespējas vairāk par bērnu un skolas dzīvi Jūrmalā. Viņa laikus plānoja pārcelšanās procesu un sazinājās ar Rīgas reģiona reemigrācijas koordinatoru, lai noskaidrotu vīra uzturēšanās atļaujas, biznesa pārcelšanas un citus jautājumus.
Tagad Una ar ģimeni jau gandrīz gadu dzīvo Jūrmalā. Viņa saka: “Mēs negribējām dzīvot Rīgā vai kādā Pierīgas ciematā, kur pārvietošanās lielākoties ir tikai ar personisko auto. Mēs gribējām dzīvot mazākā pilsētā, ne pārāk tālu no Rīgas, kur skolu klasēs bērnu skaits ir mazāks, lai bērniem ir vieglāk iejusties.”
Jūra, kas tik ļoti patīk gan Hosē, gan Unai un bērniem, Rīgas tuvums un tās vieglā sasniedzamība – galvaspilsēta tepat, aiz “durvīm”, un Jūrmalas iespējas, kas bērniem piedāvā mūzikas un mākslas nodarbības, bija izšķirošais, izvēloties dzīvesvietu Latvijā.
Unas un Hosē ģimenē runā angļu valodā, bet Una rūpējas, lai ik dienas mājās būtu kaut kas latvisks – kaut vai tradicionālais latviešu ēdiens. Bērniem kovida pandēmijas laikā mācības notiek attālināti un latviešu valodā. Tas ir nedaudz saspringti.
Una saka: “Es nezinu, kā mēs tiktu tagad galā ar mācībām, ja man vajadzētu strādāt. Kanādā mācības skolā noritēja ļoti plūstoši, mierīgi, bez termiņiem, bez mājas darbiem. Te mums ir mājas darbi, kas jāizpilda noteiktos termiņos.
Atmosfēra skolā ir patīkama un draudzīga. Mums ir laimējies ar Pumpuru vidusskolu – tā ir ļoti laba skola, tur strādā saprotoša un pretimnākoša direktore un skolotāji. Es domāju, ka mani bērni sevi vairāk uzskata par kanādiešiem, nevis latviešiem vai peruāņiem. Man ir sajūta, ka Kanāda vienmēr būs manu bērnu zeme.”
Unas ģimenei draugi ir Latvijā, Peru, Kanādā, Krievijā un citās pasaules valstīs. Lusiana un Kristofers ir auguši ļoti multikulturālā vidē. Viņu tuvākie draugi ir kanādieši. Par saviem bērniem Una saka: “Tikai tagad Lusiana un Kristofers sāk iedraudzēties ar klases biedriem Jūrmalā. Viens no lielākajiem un pozitīvākajiem pārsteigumiem šeit, Latvijā, man ir tas, ka latviešu bērni ļoti labi runā angļu valodā. To dzirdu no savu bērnu draugiem astoņu un 11 gadu vecumā.”
Pēc tik daudziem iespaidiem un tik unikālas pieredzes, kad ne tikai ir dzīvots Kanādā un Peru, bet arī iepazīta Brazīlija, ASV un Čīle, pirmais dzīves gads Jūrmalā it kā saliek visu iepriekš pieredzēto pa plauktiņiem. Una no Latvijas neaizbrauca materiālu iemeslu dēļ, un arī atgriešanās iemesls nav materiāls.
Una saka: “Ir vajadzīgs kaut kas vairāk par naudu. Ģimenē enerģiju veido sieviete, lai vīrs var iet un iekarot pasauli. Latvija ir mana dzimtene, un man par Latviju ir tikai labas domas. Citādi es te nebūtu. Man pašai vēl jāsaprot, ko vēlos darīt līdztekus darbam ģimenes uzņēmumā. Vai tā būs tikai fotografēšana, ar ko nodarbojos jau 13 gadus? Es zinu to, ka vēlos būt radoša un palikt Latvijā. Un mēs meklējam savu vietu te – manā dzimtenē.”
