“Mēs varētu spēlēt izrādes lielveikalā!” Saruna par atgriešanos teātrī ar aktieri Daini Grūbi 0
Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Dailes teātris ir būvēts uz kārtīgiem pamatiem, turpmāk tam jābūt spēcīgam teātrim, kas nebaidās arī no trakiem izaicinājumiem, bet skatītājam pašam ir jādomā, nevis viņam jāliek viss ar karoti mutē,” ir pārliecināts DAINIS GRŪBE, viens no spilgtākajiem Dailes teātra pirmā plāna aktieriem.
Šodien viņš atgriežas uz skatuves neparastos apstākļos – kolēģa Artūra Dīča sarakstītās lugas “Blokmājas Dons Kihots” iestudējuma pirmizrādē jāspēlē uz platformas, kas būvēta aiz stikla sienas Dailes teātra Vasaras dārzā.
– Kāda ir tava atgriešanās teātrī – ar dīkstāves dotu atelpu, uzlādētām baterijām?
D. Grūbe: – 12. marta vakarā spēlējām izrādi “Iemīlējies Šekspīrs” (Dainim Grūbem galvenā – dzejnieka Vila Šekspīra loma. – A. K.), un pirmā cēliena beigās mums pateica, ka izsludināta ārkārtējā situācija.
Jura Bartkeviča tēlam, teātra īpašniekam Henslovam, ir teksts – teātris jāslēdz, gaismas noslēdziet, durvis aizslēdziet! Viņš to pateica tik garšīgi un patiesi, ka zālē sākās ovācijas. Toreiz viņš piebilda – vismaz uz mēnesi. Neviens toreiz neiedomājās, cik ļoti tas ieilgs.
Tādu īstu dīkstāvi neesmu izjutis. Bija tiešsaistes “Jūsmotāji” ar Viesturu (Kairišu) kā režisoru. “Skype” vietnē un kopš maija vidus – arī klātienē – mēģinājām “Blokmājas Donu Kihotu”.
Neesmu sēdējis un atpūties pandēmijas laikā, tomēr arī pārstrādājies neesmu. Meklējot jaunus izaicinājumus, visu laiku turēju sevi kaut kādā formā. Kad sākās pandēmija, apguvu arī pavisam jaunu lauciņu ārpus teātra vienreizlietojamo medicīnas preču jomā – maskas, cimdi.
Sēdēšana un nekā nedarīšana mani iedzītu zemē – man nemitīgi vajag dīdīties, kustēties. Ja nebūs ko darīt, ņemšu un nopļaušu savus piemājas 300 kvadrātmetrus zāles astoņas reizes un rāpošu uz ceļiem, ravējot tās astoņas nezālītes, kas tur ir.
– Mākslinieciskā un biznesa tvēriena apvienojums tiek uzskatīts par nesavienojamu kombināciju. Varbūt izņēmums ir Dailes teātra direktors Juris Žagars un, izrādās, tagad tu pats – es te domāju jauno hotdogu bāru slavenajā “Pienā”.
– Juris tam ir ļoti labs piemērs, un man bijusi ļoti laba skola no viņa. Bet brīdī, kad tev ir mēģinājums, tu esi tajā iekšā pilnībā, kad tev ir izrāde – tu esi izrādē.
Savukārt nosacīti brīvo laiku diezgan intensīvi varu veltīt uzņēmumam. Bet man ir vēl drusku citādi. Mēs “Kadagi Pienā” esam pieci līdzīpašnieki, kuriem visiem ir kādas paralēlas lietas.
Tas ir absolūts kaifs pašiem, tur vispār nav runas par kaut kādu peļņu. Ir forši uz turieni aizbraukt aktīvākos vakaros un kaut pusotru stundu paskatīties, redzēt, ka cilvēkiem patīk. Galva man ir pilna idejām.
Sieva saka, manī tās vienkārši dzimst, sākot ar tējkannām un tosteriem līdz lielām būvniecības idejām.
– Pandēmijas ierobežojumi skāra gan teātri, gan sabiedrisko ēdināšanu. Sāpīga tēma?
– Tā ir sāpīga tēma. Mēs vienkārši pieņēmām situāciju, kāda tā ir, jo neko mainīt nevarējām. “Pienā” bijām darbojušies tikai pusotru mēnesi. Bija tāds uzrāviens!
Atgriezās cilvēki, kas šo vietu jau bija aizmirsuši, un nāca klāt jauni. Tagad metamies visā atkal atpakaļ, es gan pirmizrādes dēļ mazāk. Plinti neesam metuši krūmos – vilksim to kuģi, kamēr varēsim.
Ir nozares, īpaši teātris, kas šobrīd “nomestas” uz tādām bremzēm, ka mirst nost. Tā tiešām ir sāpe. Mēs taču visi zinām, ka lielveikali, būvniecības preču veikali ir cilvēku pārbāzti.
Nestāstiet pasakas, ka tur kāds uzturas tikai 15 minūtes! Mēs varētu spēlēt izrādes lielveikalā!
– Biji viens no tiem, kas balsoja par pārmaiņām Dailes teātrī, kaut, nav noslēpums, Džilindžera laikā bija iespēja sevi pierādīt – pirmā plāna lomas, divkāršs labākā aktiera gods. Tagad jūti pārmaiņas?
– Lomu sadalījums nav atkarīgs no mākslinieciskā vadītāja vai direktora, bet no mums pašiem. No tā, cik strādājam, ar kādu atdevi. Bet es nebalsoju pret Džilindžeru – parakstījos par Dailes teātra nākotni.
Situācija, protams, bija ļoti nepatīkama. Esmu saticies pēc tam ar Džilindžeru, aprunājāmies. Džilis tā arī pateica – tādi jūs, aktieri, esat. Emocionāli, jūtīgi – “sašūmējaties” un nomierināties.
Tomēr tādā ceļā, teātrī, kā tas tika plānots, sevi visdrīzāk neredzēju. Dailes teātris ir būvēts uz kārtīgiem pamatiem, turpmāk tam ir jābūt spēcīgam teātrim, kas nebaidās arī no trakiem izaicinājumiem, bet skatītājam ir jādomā, nevis jāliek viss ar karoti mutē.
Domāju, ka Juri (Žagaru) un Viesturu (Kairišu) neviens neapskauž par šo trako situāciju, kādā viņi nonāca. Katrā ziņā priecājos, ka direktors ir Juris – viņš ir teātra cilvēks, kurš Dailē ir daudz ilgāk nekā es.
Nezinot visu teātra virtuvi, aktierus, šo situāciju izrullēt būtu diezgan grūti. Juris to ir izdarījis simtprocentīgi, kopā ar Viesturu domājot par aktīvu pielāgošanos šai situācijai, nevis metot plinti krūmos.
Jā, tagad ir jāstrādā, lai gan citādi šis būtu atvaļinājuma laiks, bet es nesūdzos, jo patiesībā mani kaitina šis karstums – esmu vairāk ziemeļnieks, tāds vikings.
– Ar teātra radošā direktora Viestura Kairiša rokrakstu iepazināties tiešsaistes izrādē “Jūsmotāji”. Sapratāties?
– Pēc “Jūsmotājiem” ir grūti spriest. Strādāt dzīvajā – kino vai teātrī – ir absolūti citādi, bet “Jūsmotāji” mums visiem, domāju, arī Viesturam, bija jauns izaicinājums.
Tā mums abiem bija pirmā tikšanās, un man šķiet – ļoti forša un pozitīva, savā ziņā varbūt uz nākotni tendēta. Protams, “zoom” formāts uzliek jaunu latiņu, jo tu īsti nesaproti, kā tas viss strādā.
Uzfilmējām “Jūsmotāju” pirmo sēriju, bet Viesturs zvana un saka: baigi traki – jāpārfilmē vai nu tevi, vai visus! Es biju tur “maucis” mazliet par strauju, bet ekspresija, izrādās, šajā formātā ir jāpiebremzē, jo tur vairāk vilka uz kino, nevis teātra pusi.
Viesturs mani uzrunāja ar vienu teikumu, pasakot, ka viņam nav nekā svarīgāka par ģimeni. Tas ir ļoti svarīgs aspekts.
Teātris – tā ir ģimene, otra ģimene.
Domāju, ka Viesturs mīl aktierus kā režisors. Tas uzreiz dod tādu drošības un stabilitātes sajūtu.
– Par drošības sajūtu runājot – bija aktieri, kuriem tomēr bija jāaiziet.
– Dailes teātris bija pirmais, kur tika atlaisti aktieri un darbinieki, tāpēc tas izsauca tik lielu rezonansi. Bet patiesībā atlaišana notika visur, ne tikai teātrī.
“Pienā” mums bija 22 darbinieki, bijām spiesti atlaist visus, lai noturētos virs ūdens.
Es saprotu šo situāciju no biznesa viedokļa, bet, protams, ir ārkārtīgi žēl šo kolēģu. Bet ir viena ļoti svarīga lieta – šajā situācijā pasargāts, īpaši pirms pusotra mēneša, nebija neviens.
Svarīgākais ir nesadedzināt visus tiltus.
Tas varbūt nav populāri, bet esmu viens no retajiem, kurš uzskata, ka būtu jālauž mūža līgumi ar aktieriem, izņemot vecmeistarus, to vietā liekot terminētos.
Mēs vairs nedzīvojam laikā pirms 30 vai 40 gadiem, kad biji aktieris uz mūžu, tev piešķīra dzīvokli un uzlika zīmogu. Šodien cilvēkam ir ārkārtīgi daudz iespēju.
Esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka aktieris ir tāds hameleons.
Viņš spēj ļoti ātri pārslēgties, pielāgoties situācijai, meklēt izejas. Ticu, ka jebkurš aktieris šodien var ļoti ātri atrast darbu un būt profesionālis, turklāt pelnīt trīsreiz labāk nekā teātrī.
– Ne tikai es, daudzi bija pārsteigti, kad pēc daudzām sarežģītām pirmā plāna lomām ieraudzīja tevi seriāla “vieglajā” formātā. Es domāju “Viss pa jaunam”, nevis “Sarkano mežu”, jo pēdējais drīzāk ir daudzsēriju filma.
– Šim seriālam bija visas iespējas būt labam – adaptētais portugāļu scenārijs bija patiešām aizraujošs, arī komanda, aktieri – izcili. Tomēr Latvijā mainījās sēriju garums, viena sadalījās divās, pavilkās garumā, zaudēja sākotnējo dinamiku.
– Turpinājums sekos?
– Domāju, ka ne.
– Izmēģini spēkus arī ārzemju kino projektos, kaut pastāv mīts, ka mūsu aktieri īsti nav starptautiski konkurētspējīgi kaut vai tā paša akcenta dēļ.
– Tikko noslēdzās amerikāņu kinoprojekts – filma “Warhunt” par Otro pasaules karu, jau otrais pēc filmas “Welcome to Mercy”, kur filmējāmies kopā ar Ievu Segliņu.
Filmas režisors Mauro Borelli Holivudā pazīstams kā vizuālā tēla izstrādātājs “Karību jūras pirātiem”, “Kapteinim Amerika” un “Zvaigžņu kariem”. Mūsu filmā amerikāņu karavīru grupa iet meklēt savējos pēc lidmašīnas nokrišanas.
Tajā filmējās arī amerikāņu kinozvaigznes Mikijs Rurks, Roberts Knepers no mums visiem zināmās “Prison Break” (“Izlaušanās”’) un Džeisons Retbouns no “Krēslas” sāgas.
Filmas komandā ir džeki no visas pasaules, un starp viņiem iemaldījās arī divi latviešu bāleliņi – es un Rihards Lepers.
Esmu viens no amerikāņu kareivjiem, kuri iet pa mežu, un, kā jau tas karā notiek – viens pēc otra mirst, arī mans varonis.
Nedomāju, ka latviešu aktieri nevarētu veiksmīgi darboties starptautiskā kino. Viss atkarīgs no tā, cik tu gribēsi, “sitīsies cauri”. Šī ir neatsverama pieredze – skatos, kā strādā lielie kinoaktieri. Tur ir ko smelties.
Darbs kameras priekšā, teksts, komunikācijas ar režisoru un operatoru. Šoreiz lielākā veiksme bija filmēties kopā ar Robertu Kneperu – viņš ir profesionālis ar visiem lielajiem burtiem.
Sapratu, ko iedevusi šī amerikāņu kinoskola un pieredze. Aktieriskā ziņā neesam ne soli sliktāki par viņiem, kā teātra aktieri – varbūt pat spēcīgāki. Taču laukumā, kameras izjūta – tur esam gaismas gadu attālumā iepakaļ.
– Tagad, atgriežoties uz teātra skatuves, jāpielāgojas jauniem spēles noteikumiem. Teātra dārzs, skatītāji, kuri skaņu dzird tikai austiņās, video kameras. Tas izmaina arī to, kā spēlējat?
– Jā, kopā ar Lauri Subatnieku būsim aiz stikla, kas sākotnējā versijā nebija paredzēts. Papildus būs megajaudīga apskaņošanas sistēma, apskaņots tiks pat klusums, dzirdēsim mušiņas lidojam. Bet strādājam tāpat kā līdz šim.
– Ar ko cīnās jūsu Blokmājas Dons Kihots un kas īsti ir tavs varonis – Jautājuma zīme?
– Artūrs Dīcis šo materiālu sāka rakstīt jau pirms diviem gadiem, bet interesanti, ka stāsts tikpat labi varētu būt par šodienas notikumiem.
Jautājuma zīme ir čalis, kurš sēž pašizolācijā. Viņam ir savi iemesli un sava filozofija, kāpēc viņš to dara – bērnības pāridarījumi, vēlme pēc uzmanības, mīlestības.
Vienā jaukā dienā pie viņa durvīm pieklauvē Viktors, sadales tīklu darbinieks, un Jautājuma zīme ļoti grib ar viņu parunāties, jo citkārt viņa durvīm cilvēki iet ar lielu līkumu.
Jautājuma zīme ir puisis, kuram dzīvē viss ir skaidrs – ja Dīcis būtu rakstījis tagad, tad viņš noteikti būtu viens no tiem, kuri ir pret 5G un sludinātu, ka vīrusa nemaz nav, bet mūs visus grib nogremdēt un iznīcināt, tāpēc jāglābj pasaule.
– Bet tevī pašā taču ir kripata taisnības cīnītāja – nupat iestājies pret nelikumībām savā Mārupes novadā, kur varas gaiteņos pēkšņi atļauts būvēt daudzstāvu māju līdzšinējā ainaviskā skata vietā, klusītēm mainot zemes zonējumu.
– Cīnīties ar sazvērestības teoriju piekritējiem man nav vēlmes, jo tā būtu lieka enerģijas dedzināšana, bet cita lieta ir, ja mūsu putnu būrīšiem priekšā grib uzcelt piecstāvu mūri.
Tur es saprotu, ka ir vērts cīnīties un runāt par to skaļāk, jo neviens cits tāpat tur neiesaistīsies. Nupat izskatās, ka esam to visu iespaidojuši un zemei atgriezīs sākotnējo statusu, kurā tā paredzēta savrupmāju apbūvei, nevis piecstāvu mājas celšanai.
– Vai ir nojausma par to, kas ar tevi notiks nākamajā sezonā?
– Neko pārāk skaidri šobrīd nevar pateikt. Viena daļa cilvēku gaida otro vīrusa vilni, aktieri – lomu piedāvājumus. Baidos, ka būs mazāk jauniestudējumu.
– Bija iecerēts seriāls Dailes simtgadē, bet tas kaut kā pieklusis.
– Tam šobrīd ir tāda pauzes stadija. Scenāristi nopietni darbojas, Viesturs vāca informāciju par teātra vēsturi, intervēja vecmeistarus.
Ideja ir brīnišķīga, interesanta mums pašiem, jo mēs uzzinātu daudz jauna, un īsta “odziņa” teātra mīļiem.
Bet te viss apstājas pie finansējuma, kurš vajadzīgs gana liels, lai arī seriāla filmēšanai niecīgs. Jurim ieteicu – varbūt ir vērts domāt par to, kā ar šo uzrunāt plašāku ļaužu loku.
