Cilvēkstāsti no Ukrainas: “Pats smagākais, kad nākas nest pa kaujas lauku ievainotu biedru un tas notiek apšaudes laikā” 31
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kara gads kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma būtiski mainījis visu Ukrainas iedzīvotāju ikdienu – vai tas ir ierindas darba strādnieks vai dažādu līmeņu varas struktūru pārstāvis. Tas vienlīdz attiecas arī uz visiem reģioniem – gan tiem, kas atrodas tiešā frontes tuvumā, gan tādiem, kas ir drošā attālumā no agresora spēkiem. Spriedze pastāv visur, šobrīd vēl jo vairāk, jo tuvojas lielā kara sākuma gadadiena un nav zināms, kādu pārsteigumu 24. februārī varētu sagatavot Krievijas armija. Par to domā un izsakās daudzi, taču īpašu uztraukumu par to nejūt pat visai tuvu agresora armijas izvietojumam. Jo tagad ukraiņi ir daudz labāk gatavi jauna uzbrukuma atvairīšanai, kā arī izveidojies morāls briedums neapjukt. Par to aizvadītās nedēļas nogalē es pārliecinājos arī Černihivas apgabalā tiešā Krievijas un Baltkrievijas robežu tuvumā.
Trīsdesmit kilometrus no robežas
Jau četrus termiņus Horodņas pašvaldību, kur pirms kara bija 21 tūkstotis iedzīvotāju, vada Andrejs Bogdans, un, visticamāk, viņu ievēlētu arī nākamajās vēlēšanās. Tā nākas domāt, jo nelielās pašvaldības iedzīvotājiem labi zināms, kā viņš izturējies okupācijas laikā pagājušajā gadā. Jau no paša sākuma pēc Krievijas spēku ierašanās A. Bogdans paturējis savā kontrolē dzīvi pašvaldībā, nodrošinot visas pamatvajadzības, sākot ar drošību, maizes ceptuves darbu un medikamentu piegādi. Tas gan nav nācies viegli, jo policija bija pilsētu atstājusi, lai nenonāktu okupantu gūstā. Tāpat nācies būt izveicīgiem un drosmīgiem, lai pašus nepieciešamākos medikamentus, piemēram, insulīnu, piegādātu uz Horodņu. Bijis jābrauc cauri krievu posteņiem, kas izvietoti ārpus pilsētas, tas izdevies. Iebrucējiem bijušas vairākas sarunas ar A. Bogdanu, un ne reizi tiem neesot izdevies panākt kaut kādu piekāpšanos no viņa.
Visā okupācijas laikā, kas ilga nedaudz vairāk par mēnesi, pilsētā nav tikuši noņemti Ukrainas karogi. Pilsētas vadītājs arī atteicies sniegt ziņas par tiem pašvaldības iedzīvotājiem, kas karojuši valsts austrumos pret iebrucējiem kopš 2014. gada. Reiz, kad jau krievi grasījušies viņu aizvest projām, ceļu pie mērijas nobloķējuši vietējie iedzīvotāji, un tas licis okupantiem no savas ieceres atteikties.
A. Bogdans uzskata, ka viņam izdevies būt tik nepiekāpīgam kontaktos ar iebrucējiem un panākt zināmu respektu, jo viņš skaidri licis noprast, ka nebaidās no tiem. “Kad viņi prasīja, lai noņemam Ukrainas karogus, es pajautāju – vai tas nozīmē, ka Ukraina tiek okupēta? Nē, tā nav okupācija, atbildējuši. Tad jau saskaņā ar starptautiskajām konvencijām man nav jānoņem mūsu valsts karogi, teicu viņiem,” man stāstīja Horodņas vadītājs. Krievi gribējuši, lai Krievijas karogs atrodas līdzās, bet A. Bogdans to noraidījis. Tā kā tas norisinājies pašā okupācijas sākumā un robežas tuvumā, pie tam pašvaldībā sadursmju faktiski nav bijis, jo ukraiņu spēki nav paspējuši atnākt palīgā, iebrucēji centušies izturēties iespējami mierīgi. Esot runājuši par to, ka krievi un ukraiņi esot viena tauta, vaicājuši, kāda palīdzība nepieciešama vietējiem iedzīvotājiem. Daudzi viņiem norādījuši, ka dzīvojot labi un nekāda krievu palīdzība neesot nepieciešama.
Apšaudes – parasta lieta
Kopā ar Horodņas mēru Andreju Bogdanu un bijušo Černihivas apgabala vadītāju Mikolu Zverevu uazikā braucam uz Berilovkas ciemu tiešā robežas tuvumā. Mūs aptur robežsargi, pavadīšot ar savu džipu. Apmeklējam vairākas viensētas. Vienā no tām viens pats dzīvo 56 gadus vecais Petro. A. Bogdans viņam vaicā, vai būtu ar mieru pārcelties uz citu vietu – tālāk no robežas, kur var nokļūt ar sabiedrisko transportu. “Kādēļ gan, šī taču ir mana māja!” saka Petro. Vīram tiek iedota humānās palīdzības paka ar produktiem.
Braucam tālāk. Ieejam nākamajā viensētā, kur saimnieko 55 gadus vecā Larisa. Māja sakopta, silta. Mums uzdāvina trīslitru burku ar medu. To nolemjam aizvest nākamajā braucienā uz valsts austrumiem. Vaicāju, vai Larisa jūtas apdraudēta. “Šeit jau apšaudes ir parasta lieta, šad tad dzirdami šāvieni,” lietišķi saka saimniece. Līdz robežai gan ar Baltkrieviju, gan ar Krieviju no Larisas mājas taisnā līnijā esot vien 4–5 kilometri.
Vēl tuvāk pie robežas atrodas Seņkivkas ciems, skaidro pašvaldības vadītājs, taču to tik pamatīgi apšaudījuši krievi no robežas otras puses, ka visi iedzīvotāji to atstājuši. Vairāki apmetušies pamestās mājās Berilovkas ciemā.
Līdzi ņemot pārtikas pakas, iegriežamies vēl vienā mājā. Esot bail, laiku laikam atskanot šāvieni, gaisā karājoties droni, stāsta Ļena. Arī viņa nevēlas pārcelties, neesot tam gatava nedz morāli, nedz fiziski, nedz materiāli. “Tagad jau tāds laiks – lūdzam Dievu, lai pasargā. Nevar jau zināt, kur ir drošāk,” saka Ļena. Pēc viņas teiktā, kaut kur tuvumā darbojoties ukraiņu karavīri, kas rokot – saprotams, ka iekārto pozīcijas.
Vēlāk jau tikai nedaudz tālāk no robežas iegriežamies Moščankas ciemā, kur Irina viena pati audzina četrus bērnus – jaunākajam divi, vecākajam desmit gadi. Viņas vīrs Genādijs gājis bojā pēkšņā apšaudē, kad bijis mežā pēc malkas… Šauts esot no Krievijas spēku puses. Uzdāvinu ģimenei Rīgas evaņģēliskās draudzes sagādātās segas un saldumus.
Draugs gada laikā pilnībā nosirmojis
Mikola Zverevs rāda ceļu uz kādu ciemu, kur sarunāta tikšanās ar senu viņa draugu Nikolaju, kas karojot jau gadu. Bijušais vēstures skolotājs un Černihivas mērijas darbinieks sākumā karojis pie Černihivas, tad valsts austrumos, nesen viņa vienība atgriezusies no Bahmutas. “Redzi, tur tālumā tumšo meža siluetu, tur atrodas viņa vienība,” skaidro M. Zverevs.
Sasniedzam ciemu, mums pretī nāk 58 gadus vecais Nikolajs, spēcīgs, sirms vīrs. Abi draugi sirsnīgi apkampjas. Labprāt saņem mūsu atvestās mantas, starp tām kāda paka no Latvijas, kurā vairāki pāri glītu vilnas zeķu, saldumi un higiēnas priekšmeti. Karavīrs pateicas arī par Skrīveru saldumiem.
Vienība izvietojusies tukšajās ciema mājās. Pa trim, pa četriem vienā mājā. Tas ir svarīgi no drošības viedokļa, lai karavīri pēc iespējas retāk būtu kopā lielākā skaitā. Vienmēr jārēķinās ar to, ka ienaidnieka acis arī cenšas visu pamanīt. Nikolajs ir apbruņots ar granātmetēju un Kalašņikova automātu, ieroči esot visai veci. Apbruņojuma ziņā neesot ar ko palepoties, vienības rīcībā esot pat Maksima ložmetēji, kas ražoti vēl Otrā pasaules kara laikā.
Kā pagājis šis gads? Nikolajs runā nesteidzīgi, iespējams, tās ir kontūzijas sekas. “Pats smagākais, kad nākas nest pa kaujas lauku ievainotu biedru un tas notiek apšaudes laikā. Tā mums bija – astoņus simtus metru nesām divas stundas. Neaiznesām, viņš neizturēja…” stāsta karavīrs. Esot teicis sievasmātei, ka dārzā ar lāpstu nestrādāšot vismaz pāris gadu, jo tik daudz laika pavadīts, rokot un iekārtojot pozīcijas. Ar to viņa vienība nodarbojas arī tagad. Vēlāk M. Zverevs paskaidro, ka tā esot otrā aizsardzības līnija, kas tiek veidota šajā apgabalā robežas virzienā. Gada laikā pilnībā nosirmojis, par savu draugu Nikolaju emocionāli secina M. Zverevs.
Viss būs labi
Sirsnīgi tiekam uzņemti Parafijivkas pašvaldības vadītājas Halinas Petrušas kabinetā. Pagājušajā gadā pieredzētais bijusi laba skola gan viņai pašai kā amatpersonai, gan arī pārējiem šejieniešiem. Tagad daudzi vietējie esot iesaistījušies palīdzības sniegšanā armijai. Lielākā telpā netālu no viņas kabineta tiek sieti maskēšanās tīkli, tur gatavo arī ierakumu sveces, tāpat arī ada zeķes. Tiek nesti arī konservēti dārzeņi. Pašvaldībā ir 6650 iedzīvotāji, no tiem 250 atrodas armijā. Gada laikā krituši 13 vietējie iedzīvotāji.
H. Petruša stāsta, kā izturējuši pagājušā gada okupācijas laiku. Jau no pirmajām stundām pēc Krievijas iebrukuma pašvaldība centusies nodrošināt normālu dzīvi. Galvenais bijis nepieļaut paniku. 5. martā noorganizējuši nelielas maizes ceptuves darbu, jo desmit dienas maizi nav bijis iespējams pievest. Ceļus bija noslēgusi Krievijas armija.
Kāds noskaņojums ir tagad? “Ja atkārtosies iepriekšējie notikumi, domāju, mēs varēsim noturēties. Sirdī ir pārliecība, ka viss būs labi,” man saka Parafijivkas pašvaldības vadītāja. Pēc viņas teiktā, Ukrainas armija dažādos virzienos nostiprina aizsardzības līnijas.
Mūsu sarunā iesaistās labi pazīstams dažādu projektu īstenotājs, zaļā tūrisma veicinātājs Mikola Čereps. Viņš fotogrāfijās dokumentējis okupācijas laiku, tolaik sadarbojies ar ukraiņu vienībām, kas darbojušās pretinieka aizmugurē. Sniedzis informāciju par ienaidnieka atrašanos un pārvietošanos. Pēc viņa rīcībā esošās informācijas, kas gūta kontaktos ar ukraiņu virsniekiem, daudzos virzienos esot mīnēti lauki un ienaidnieks tur nevarēšot tik viegli pārvietoties kā vēl pirms gada.
