Mēs vairs nevaram sevi iedomāties bez avatāra, virtuālā “Es”. Ko ar mums izdara pašbildes 0
Iespēja fotografēt sevi – pēc pirmā acu uzmetiena nevainīga un nenopietna mūsdienu inovācija – izraisījusi īstu apvērsumu tajā, kā veidojam savu “Es” un attiecībās ar apkārtējiem, uzskata psihoanalītiķe un filozofe Elza Godarte portālā Psychologies.
Vai pašbilžu (selfiju) fenomens pelnījis tos divus simtus lappušu, ko jūs tam veltāt (grāmatā “Es taisu pašbildes, tātad eksistēju”)?
Pašbildes iezīmē pagriezienu domas vēsturē. Kopā ar to mēs pārejam no sabiedrības “Es domāju” pie sabiedrības “es redzu, mani redz.” Tā vietā, lai mēģinātu izskaidrot, es rādu, ļauju redzēt. Pašbildes ietekmē to, kā mēs veidojam savu “Es” jau no mazotnes. Psihoanalītiķis Žaks Lakans runāja par “spoguļa stadiju”: tas ir posms bērna attīstībā, kad viņš atklāj savu atspulgu spogulī un apzinās sava ķermeņa, savas būtnes vienotību.
Es apgalvoju, ka simboliskā līmenī mēs esam pārgājuši no “spoguļa stadijas” uz “pašbilžu stadiju,” pie situācijas, kurā cilvēks nevar iedomāties sevi bez avatāra, virtuālā “Es”. Šāda attieksme pret virtualitāti izpaužas vienkāršā darbībā, kuru mēs izdarām, kad publicējam pašbildi, un kura, lai gan mēs to neapzināmies, pakāpeniski pārveido mūsu ikdienas dzīvi. Tā ir spilgta ekrānu revolūcijas izpausme – ekrānu, kuri ir kļuvuši nepārvarami starpnieki starp “Es” un “Tu”.
Un, atšķirībā no tradicionālās fotogrāfijas, kas paredzēta tikai man un tuviniekiem, pašbildes mērķis ir plaša auditorija. Protams, var uzņemt pašbildi tikai sev, bet lielākā daļa pašbildes uzņem, lai ar tām dalītos, lai tās saņemtu komentārus sociālajos tīklos. Vēl nesen tā bija slavenību privilēģija.
Šodien, pateicoties pašbildēm, mēs visi esam pārvērtušies par “zīmoliem”, kas jāpopularizē.
Vārds “selfijs” satur “self” – sevi. Vai mēs varam teikt, ka pašbildes atspoguļo vēlmi iepazīt sevi, uzzināt, kam esam līdzīgi?
Pašbildes ir sevis prezentēšana, tās izliek visu apskatei. Tas, kurš izliekas, ka grib atspoguļot mirkļa spontanitāti, ne vienmēr ir spontāns un patiess. Pašbildē ir kaut kas no optiskās ilūzijas.
Mēs vēlamies parādīt sevi no kāda noteikta skatupunkta, melīgi dabiska vai atklāti mākslīgi. Šī ir patiesības un melu spēle.
Un mēs nezinām, kādus mēs patiešām parādām sevi, publicējot pašbildes internetā.
Mūsu tēls tiek fiksēts uz ekrāna un vairs nepieder mums. Mēs nekontrolējam to, ko redz un domā citi. Mēs vienmēr varam aizstāvēties, protestēt (“Nē, jums nav taisnība, es neesmu tāda, kā jūs domājat,”), bet “pašbildes” virtuālais “Es” prevalē pār reālo. Var saskatīt tajā sevis meklējumus, bet grūti iedomāties, ka šāds meklējums varētu novest pie reālas pašizziņas.
Vai tad pašbildes nav tieši mēģinājums kontrolēt paštēlu?
Jā, cita starpā. To spēks neapšaubāmi ir fakts, ka tās iedveš mums – mēs paši veidojam priekšstatu par sevi, kontrolējam to. Bet tajā pašā laikā tas liecina, ka mums ir nepieciešami citi, viņu viedoklis: cik daudz “patīk” un komentāru es savākšu? Bet “patīk” nekad būs pietiekami, lai izskaustu negatīvo priekšstatu par sevi.
Pašbildes ne vienmēr automātiski ir apmierinātības avots, kā daudzi domā. Tās var būt nemiera, trauksmes avots.
Pašbildes ir daudzslāņainas: tās ietver darbību, seku kopumu, kuri nav redzami no pirmā acu uzmetiena, paslēptas viena aiz otras. Gandrīz kā daudzās, pretrunīgās, pat nenotveramās mūsu “Es” robežas.
Jūs pati aizraujaties ar pašbildēm. Kāpēc?
Tā vispirms ir spēle, kas atbilst mums raksturīgai vajadzībai sazināties spēles formā. Es patiešām esmu ļoti tendēta uz fenomenu, kuru aprakstu: mēs dodam priekšroku parādīt – izmantojot fotogrāfijas, ātri un viegli – un ne runāt. Kaut gan es joprojām daudz rakstu.
Kā tieši pašbildes mainījušas mūsu dzīvi?
Pašbildes mudina mūs nofotografēt brīdi, un nevis izdzīvot to, kas pārvērš mūsu attiecības ar realitāti. Un tagad šī parādība ir aptvērusi visus sabiedrības slāņus, visas jomas (ekonomika, politika, morāle, kultūra). Politiķi taisa pašbildes. Reklāmas izmanto pašbildes jau sen. Muzeji un galerijas velta tām izstādes. Pusaudži sazinās, nosūtot cits citam fotoattēlus, izmantojot mobilās aplikācijas.
Rodas iespaids, ka neviens nav izbēdzis no “pašbilžu revolūcijas.” Visuresošā ekrānu un virtuālo tehnoloģiju klātbūtnē mainās mūsu izpratne par telpu un laiku, rada mums neskaidrības par sajūtām. Šajā kontekstā pašanalīze un atbilžu meklēšana uz nopietniem jautājumiem pārstāj būt prioritāte.
Tas nozīmē, ka pašbildes ir bīstamas mūsu “Es”?
Tajā, ka uzņemam vienu pašbildi pēc otras, nav nekā briesmīga, ja mēs darām to ar izpratni, nevis padodoties brīža emocijām. Es netiesāju nevienu. Gluži pretēji. Es nesaku, ka viduslaikos domas vai sarunas bija dziļākas. Mans mērķis – aicināt domāt par to, kas padara mūs par cilvēkiem. Un viens no mūsu cilvēcības pamatiem – ir, piemēram, mīlestība, tas ir ķermeniska, miesīga saikne ar kādu citu. Tāpēc es saku, “Mostieties, neļaujiet ekrāniem atšķirt jūs vienam no otra, neļaujiet tēlu pasaulei sevi aprīt!”
