Anna Žīgure: Bēgļu jautājumā Latvijā ir visas iespējas pārvērst iedomāto zaudējumu lielā ieguvumā 71
Pirms mēneša man rokās nonāca 1990. gadā Stokholmā izdota grāmata “Pāri jūrai”. Tajā Valentīna Lasmane apkopojusi 130 to latviešu atmiņas, kuri 1944. gada rudenī, nākamā gada ziemā un pat vēl pavasarī pārblīvētās, galvenokārt zvejai domātās motorlaivās bēga projām no Kurzemes krastiem. Mēs nekad neuzzināsim, cik bēgļu uz jūras aizgāja bojā, bet Zviedrijas krastā izkāpa apmēram 4000 cilvēku.
Gribu atgādināt tikai dažus atmiņu fragmentus no lielās drāmas, ko koncentrētā veidā atklāj Valentīnas Lasmanes darbs.
[wrapintext][/wrapintext]
Ceļš uz Gotlandi
Oskars Alksnītis no 1944. gada 15. oktobra laivas: “Airējamies atpakaļ, un tad sākās bēgļu uzcelšana. Bijām uz laivas 62 personas: 28 vīrieši, 20 sievietes, 14 bērni. Visu nakti lija, tikai rītam austot apstājās. Bet tad pēkšņi kāds iekliedzās: “Ātrlaiva!” No dienvidiem ātri tuvojās torpēdlaiva – tās karogu nevarēja redzēt, tas saplūda ar ūdeni. Mēs bijām Dieva rokās: ja tur vācieši, tad mums arī ceļš uz Vāciju. Bet, ja krievi, tad ceļš jūras dibenā. Klusums pārņēma visus. Tāds baigs klusums… Tas vilkās, kas lai zina, mirkli vai mūžību. Tad šai klusumā kaut kas sāka vibrēt, radās sajūta par kādu rūkoņu, dūkoņu gaisā. Galvas sacēlās pret debesīm: tur tālu, tālu mūs pārlidoja lidmašīna. Torpēdlaiva zibenīgi apsviedās un viens divi attālinājās no mums. Drīz vien tā pazuda. Kā nebijusi. Vai tas bija tikai atvieglinājums, kas pāršalca sēdētājus? Jeb bijām sajutuši mūsu liktens putna vēdas? Tik tikko mūsu nodomiem kāds būtu pārvilcis svītru. Kāds? Gadījums? Liktenis? Dievs?”
Meta Krasta no 11. novembra laivas: “Tā es uzkāpu uz laivas ar abiem bērniem: Andrejs, vēl zīdainis, uz rokas un divgadīgā Mudīte klāt. Liek man iet kajītē, un te redzu, Mudītes vairs nav. Rāpjos ārā uz klāja. Tur ļaužu biezs. Es tumsā saucu: “Mudīt! Mudīt!” – “Jā!” skan balstiņa no koferu kaudzes. Izmakšķerēju viņu un lienam kajītē. Te kāda nepazīstama kundze saka, ka paturēšot meiteni klēpī. Mudīte iesēžas, siltā segā ievīstīta, un, kad laiva sāk kustēties, tā bērns uzsāk dziedāt: “Kad jāšķiras no tēva mājas, sirds sāpēs lūst…” Mums acīs asaras, bet jāsmejas vien ir.”
Teodors Kriņģelis no 18. novembra laivas: “Tajā liktenīgajā 18. novembra naktī man vēl iznāca būt par cilvēka dzīvības glābēju. Kad ar sievu un abām meitām laimīgi bijām uz laivas, kāda nepazīstama sieviete, rāpjoties no pievedlaiviņas, iekrita jūrā. Mēs, vīrieši, sadevāmies ķēdē, gaidīdami, kad viņa pacelsies no ūdens, un tā laimīgi izvilkām viņu aiz matiem…”
Maiga Jaunzeme no 24. novembra laivas “Zvejnieks”: “Sēdēju uz laivas, ceļiem pierautiem pie zoda, bet nekā neatceros. Baiļu nebija. Tās bija izdzīvotas krastā. Viss bija it kā nostādīts uz nulles. Nevajadzēja ne ēst, ne iet darīšanās. Ķermenis neeksistēja, visi fizioloģiskie procesi bija apstājušies. Tādā kā mirāžā viss slīdēja garām – ūdens, cilvēku sejas.”
Andrejs Zommers no 24. novembra laivas “Gaisma”: “Laivā bija vairāk nekā 20 personu – bagāžu neļāva ņemt līdzi, jo tā bija parasta zvejnieku motorlaiva, pielādēta līdz malām. Stāvot nebija lāgā kur kājas nolikt.
Braucām 24 stundas, jo šad tad apturēja motoru, kad garām brauca kuģi, lai tie nedzirdētu troksni. Kritiski brīži bija, kad motors apstājās, saplīsa. Bet vīri tika ar to galā un beigu beigās iezēģelējām Gotlandē. Šai laivā brauca arī Grīnbergu ģimene ar zēnu un divām vienu gadu vecām dvīnītēm – Maiju un Paiju. Zviedriju sasniedza tikai Maija. Paijiņas dzīvība izdzisa uz jūras.”
Edīte Jaunvīksna 24. novembrī no Ventspils: “Tai vētras laikā visas atmiņas saplūdušas vienā punktā – nekā neatšķetināt. Tikai viens spilgts punkts: Caunes kundze kliedz: “Elmār, Elmār!” Mācītājs lec kaut kā neveikli (izrādījās, salauza ribu) pie kundzes un meitiņas, bet meitiņa – mirusi. Māte nu sēdēja ar mironīti rokās, un mēs visapkārt klepodami un vemdami… Kad piebraucām krastā, atceros ainu: pirmais izkāpj mācītājs Caune, garš skaists vīrs skaistā baltā jērādas vestē, garos zābakos, un rokās tur savu mirušo meitiņu… Mēs bijām kādi 40, kas izkāpa.”
Plaši atspoguļoja prese
Mūsu bēgļu ierašanos plaši atspoguļojusi Gotlandes prese. Valentīna Lasmane saskaitījusi ap sešdesmit rakstu. Piemēram, 1944. gada 20. oktobrī laikrakstā “Gotlands Folkbladet” teikts, ka 2/3 no Baltijas 25 000 laivu bēgļiem (lietuvieši bija tikai pāris simti) “pieder t. s. mazā cilvēka klasei – strādnieki, amatnieki, zvejnieki, zemnieki. Pārējie – dažādu profesiju ļaudis – kantoristi, tirgoņi, ierēdņi, skolotāji, ārsti, advokāti, zinātnieki utt. Kas attiecas uz bēgļu politiskajiem uzskatiem, tad viņi visi ir demokrātiski un nacionāli domājoši”.
Žurnālists Ivans Brats laikrakstā “Folket” aprakstījis kādu notikumu 1945. gada pavasarī: “Kādā maigā pavasara naktī Gotlandei tuvojies šoneris “Gulbis”, kas nācis no Liepājas. Kad Gotlandes krasts bijis tikpat kā ar roku sasniedzams, parādījusies padomju lidmašīna un noklājusi šoneri ar savu uguni. “Gulbis” sācis grimt. Tikai niecīga daļa bēgļu sasnieguši krastu.”
Vispārzināms, bet, šķiet, arvien atgādināms ir fakts, ka Padomju Latvijas gados mūsu bēgļi tika nomelnoti un apmeloti, apsaukāti par fašistiem un Hitlera pakalpiņiem. Tas ilga piecdesmit gadus, un svešo varu cirstā brūce, kas sadalīja mūsu tautu, joprojām nav pilnīgi sadzijusi; ar to saskaramies visai bieži.
Nepieciešama solidaritāte
Savā grāmatā “Jēzus no Nācaretes” bijušais pāvests Benedikts VI – teologs Jozefs Racingers, skaidrojot žēlsirdīgā samarieša rīcību, uzsvēris, ka mūsdienās skaidri redzama šīs līdzības aktualitāte. Racingers raksta: “Pārceļot to pasaules mērogā, ieraugām, cik tiešā veidā uz mums attiecas aplaupītās un bezpalīdzībā pamestās Āfrikas tautas. Tad mēs redzam, cik ļoti tās ir mūsu “tuvākais”, ka tās ir aplaupījis un joprojām aplaupa arī mūsu dzīvesveids, mūsu vēsture, kurā esam saausti kopā.”
Jozefs Racingers mudina skatīties uz nelaimīgajiem bēgļiem no Āfrikas un citām pasaules konfliktu vietām ar atbildības sajūtu un jūtot solidaritāti.
Jēdziens “solidaritāte”, ko varētu latviskot kā līdzjūtīgu atbalstu, vēlēšanos palīdzēt, mūsu valstī ir pelnījis piedzīvot renesansi. Jāatceras, ka bez citu tautu līdzjūtības un palīdzētgribas daudzi latvieši nebūtu izdzīvojuši ne Sibīrijā, ne Rietumos, un līdzjūtības apdvesti stāsti dzirdēti arī dzimtenē. Šodienas Latvijā ir nepieciešama solidaritāte – gan pa vertikāli, gan horizontāli.
1991. gadā, kad Latvija atguva neatkarību, nevarēja iedomāties, cik dramatiski notikumi sāks attīstīties Eiropā un citur pasaulē. Visos militārajos konfliktos galvenokārt cietuši civiliedzīvotāji, bet daudzi izglābuši dzīvību, papildinot Otrā pasaules kara bēgļu pulkus, kas jau sen iedzīvojušies savās mītnes zemēs. Var runāt par bēgļu masu, bet ir iespēja skatīties atsevišķi uz katra cilvēka, katras ģimenes pārdzīvoto un, atceroties mūsu vēsturi, padomāt par traumām, kas atstāj sekas uz visu mūžu un vēl nākamajās paaudzēs.
Uz tukšajām slēgtajām lauku skolām?
Šobrīd Latvijā risinās spraiga un nikna diskusija par “700 kvotas bēgļiem, nēģeriem no Āfrikas”, un attieksme pret šiem nelaimīgajiem ir ļoti noraidoša. Vieni atgādina okupācijas laiku, kad no visas lielvalsts ieveda darbaspēku, no kura daļa joprojām nevēlas kļūt par lojāliem pilsoņiem. Paliek iespaids, ka starp interneta komentāriem arī par šo tēmu atrodami “troļļu” mākslas paraugi, kuru mērķis ir kurināt naidu cilvēku vidū un sēt neticību, lai pēc tam varētu secināt, ka latvieši ir neiecietīgi un pat rasistiski noskaņoti.
Latvijai līdz ar pārējām Baltijas valstīm vajadzētu panākt, ka varētu izteikt savas vēlmes jautājumā, cik un kādus bēgļus mēs spējam uzņemt. Nevienā gadījumā mums nebūs jāslej teltis plašām bēgļu nometnēm, bet runa varētu būt par ierobežotu skaitu ģimeņu, kurām mēs varētu palīdzēt izdzīvot. Bēgļiem, protams, jāapmeklē kursi, kuros jau no paša sākuma mācīs valsts valodu (lai viņi nespēcinātu krievu valodas lomu Latvijā), skaidros mūsu vēsturi un mentalitāti un kuros būs iespējams apgūt kādu mūsu tautsaimniecībai nepieciešamu amatu. Jādara viss, lai eventuālie bēgļi stiprinātu mūsu valsti, valsts valodu un dotu jaunu spēku tautsaimniecībai. Vismaz pēc tā tiecas citās rietumvalstīs, kur bēgļu devumu augsti vērtē arī no ekonomiskā viedokļa. Kāpēc lai mēs to nespētu? Latvijā ir visas iespējas pārvērst iedomāto zaudējumu lielā ieguvumā, kas nāktu visiem par svētību.
Lai rīkotu kursus un apmācības, vajadzīgas telpas. Cik mums ir tukšu slēgtu lauku skolu, kuru izsistās logu rūtis kā aklas acis meklē tumsā gaismu? Vai nepieciešama vieta, kur sākumā apmesties? Varbūt kāda pamesta padomju armijas ēka, ja to izremontētu, noderētu šim nolūkam… Katrā no Latvijas novadiem pēc uzturēšanās atļaujas izsniegšanas varētu izvietot kādas ģimenes. Ja vietējie cilvēki tās uzņemtu ar sirsnību un līdzjūtību, cilvēki ātri vien iesakņotos.
Esam vienas pasaules pilsoņi
Bailes no iebraucējiem ir okupācijas laika mantojums, jo uz Latviju pārvietotie cilvēki parasti papildināja privileģētās šķiras rindas. Mūsdienās ir visas iespējas ievadīt bēgļus tādā dzīves ritumā, kādu uzskatām par pareizu.
Līdz šim Latvijā ar domu apmaiņu bēgļu jautājumā nav veicies, jo varas pārstāvji nav spējuši saprotamā valodā izskaidrot šo problēmu, kas attiecas uz visu pasauli. Var saprast, ka pēc garajiem noslēgtības laikiem ir grūti pierast pie domas par vienu pasauli, kuras pilsoņi visi esam. Turklāt vēsture liecina, ka lomas var strauji mainīties – mēs neviens nezinām, kurā brīdī pašiem nāksies lūgt patvērumu un maizi.
