Uldis Šmits: Kāpēc Austrumeiropas valstis bieži nonāk Briseles kritikas krustugunīs? 11
Ir izskanējusi ziņa, ka Višegradas valstu aizsardzības ministrijās apsver iespēju veidot kopīgu vienību, kura pastiprinātu NATO klātbūtni Baltijā. Tam varētu būt vērā ņemama politiska nozīme.
Tiesa, pēdējā laikā Višegradas valstis jeb V–4 (Polija, Ungārija, Čehijas Republika un Slovākija) pastāvīgi nonāk Briseles, Rietumeiropas amatpersonu un komentētāju kritikas krustugunīs. Visvairāk par savu krasi noraidošo nostāju pret “bēgļu kvotām”. Turklāt Eiropas Komisija šā gada sākumā nolēma sākt formālu pārbaudi saistībā ar Polijā veikto Konstitucionālās tiesas reformu un sabiedrisko raidorganizāciju kontroli, respektīvi, Varšava tiek turēta aizdomās Eiropas Savienības normu pārkāpšanā. Šobrīd abpusēji asais tonis tomēr pierimis, un jāšaubās, vai EK pārbaudei būs īpašas sekas. Tikmēr Eiropas “melnā avs” Ungārija tādu bardzību nav izpelnījusies, ko reizēm skaidro ar premjera Viktora Orbāna “Fidesz” sakariem Eiropas Parlamenta ietekmīgākajā jeb Tautas partijas politiskajā grupā. Savukārt Jaroslava Kačiņska “Likums un taisnīgums” ietilpst Eiropas varas gaiteņos un aizkulisēs ne tik rosīgajā Konservatīvo un reformistu grupā. Daudzi domā, ka Orbāns ir arī Kremļa sirdsdraugs un eiroskeptiķu karognesējs. Viņš tomēr apgalvo (intervijā Šveices izdevumam “Weltwoche”), ka Ungārijai, kura ģeogrāfiski ir “starp divām pasaulēm”, jābūt Eiropas Savienībā, jo pretējā gadījumā “mēs izrādītos tajā situācijā, kādā tagad atrodas Ukraina”, un, viņaprāt, arī tai nākotnē jāiekļaujas ES. Par Čehijas Republiku mēs pārsvarā spriežam pēc prezidenta Miloša Zemana spārnotajām frāzēm, kurām visbiežāk ir diezgan maza saistība ar Prāgas ārpolitiku, bet, pieminot Slovākiju, mums nāk prātā Bratislavas nemitīgā rīvēšanās ar Briseli, kur, protams, nav sajūsmā, ka premjerministrs Roberts Fico ES imigrācijas politiku pielīdzina rituālai pašnāvībai. (Lai gan Francijas valdības vadītājs saka būtībā to pašu, tikai citiem vārdiem – tāda politika “nav ilgtspējīga”.) Nesaskaņu ēnā paliek, piemēram, fakts, ka tieši Slovākija nodrošina Ukrainai nepieciešamās reversās gāzes piegādes.
Vēsums Centrāleiropas valstu attiecībās ar Vāciju un plašākā nozīmē ar Rietumeiropu nenoliedzami ir izdevīgs Kremļa režīmam, kas šo atsalumu allaž sekmējis. Sevišķi tagad, izmantojot Berlīnes kļūmīgo “atvērto durvju” politiku, Kremlis tiecas destabilizēt Eiropas vienīgās īstenās līderes Merkeles un līdz ar to ES pozīcijas. Cits jautājums – cik labi viņa savu vadošo lomu ir spēlējusi un kā interesēs tas darīts. Ja vērtē Vācijas nostāju ES un īpaši Ziemeļatlantijas aliansē vairāku gadu garumā, Putinam nav pilnīgi nekāda pamata žēloties. Tad jau drīzāk apdalīta var justies Austrumeiropa, un tas pirmām kārtām skar aizsardzības jomu – NATO “jaunās” dalībvalstis ilgi tika atstātas bez pienācīgiem aizsardzības plāniem un bez stāvoklim atbilstošas sabiedroto spēku klātbūtnes. Un, ja ticam dažu pazīstamu ekspertu rakstītajam, vēl pavisam nesenā pagātnē tikai Polijas valdošās aprindas pietiekami uzstājīgi prasīja šo attieksmi mainīt. Likumsakarīgi, ka īpaši Polija, reģiona lielākā valsts, pašreiz nāk klajā ar dažādām iniciatīvām NATO austrumu flanga nostiprināšanā. Varšavai to liek darīt vēstures pieredze un varbūt sāpīgās atmiņas no Otrā pasaules kara sākuma, kad citi negribēja mirt par Dancigu. Iespējams, šīs atmiņas pat atspoguļojās pērnruden publiskotajā aptaujā: vairāk nekā 60% poļu bija izteikušies, ka Polijas bruņotajiem spēkiem būtu jāaizstāv Baltijas valstis, ja tām uzbruktu Krievija. Latvijā par solidaritāti tagad runā bieži, bet varbūt pārāk reti iedomājamies, ka tai vajadzētu izpausties arī kā Hitlera–Staļina paktu un Jaltas sistēmu pārdzīvojušo valstu saliedētībai.
Višegradas četrinieka apspriestais ir solis šajā mums svarīgajā virzienā.
