Uldis Šmits: Mēs un politiski ieslodzītie 3
Pēdējā laikā Oļega Sencova vārds izskan sevišķi bieži, jo dažādos pasākumos vēl uzstājīgāk nekā agrāk tiek pieprasīta Krievijā nelikumīgi ieslodzītā badastreiku pasludinājušā ukraiņu kinorežisora atbrīvošana.
Viņu pieminēja Kannu festivālā un citos sarīkojumos. Francijas Režisoru asociācija aicināja Emanuelu Makronu izvirzīt šo jautājumu, tiekoties ar Putinu Sanktpēterburgā. Kā sacīts asociācijas komunikē, “neļausim mūsu kolēģim mirt vienaldzībā”, un tāda pati apņēmība tikusi pausta vēl vairāku valstu radošo organizāciju publiskotajos paziņojumos vai atklātajās vēstulēs. Prasību atbrīvot Sencovu parakstījuši arī daudzi krievu literatūrzinātnieki, tulkotāji un rakstnieki, piemēram, mums pazīstamie Nobela prēmijas laureāte Svetlana Aleksijeviča un Vladimirs Voinovičs. Nav klusējušas arī Eiropas, Kanādas un ASV valdību aprindas. Kaut gan, protams, galvenais ir pilsoniskās sabiedrības spiediens.
Latvijā informācija bijusi skopa, un līdz šim pārsvarā parādījusies, pateicoties Ukrainu nesen apmeklējušajai Igaunijas prezidentei Kersti Kaljulaidai, kura izteica atbalstu akcijai #FreeSentsov, ko 1. un 2. jūnijā paredzēts rīkot daudzviet pasaulē. Bet esam jau pieraduši, ka mūsu valsts augstākās amatpersonas, ja tā drīkst teikt, lieki nerunā.
Sencova izmisīgais solis tomēr pelna – kas būtu pats minimālais – ievērību. Arī tādēļ, ka viņa deklarētais mērķis ir panākt visu Krievijas cietumos pretlikumīgi turēto ukraiņu politieslodzīto atsvabināšanu. Daži šajā sakarā atceras padomju disidentu Anatoliju Marčenko, kurš 1986. gadā pieteica badastreiku, līdzīgu drosmīgu nodomu vadīts, un tas galu galā beidzās traģiski, taču notikuma atskaņas kaut kādā mērā pamudināja varu mainīt nostāju un varbūt pat pasteidzināt procesu, ko dēvēja par pārbūvi. (Andrejam Saharovam ļāva atgriezties no Gorkijas trimdas, brīvībā nokļuva tagadējais Krimas tatāru līderis Mustafa Džemiļevs.) Savukārt Marčenko ir iegājis vēsturē kā pirmais un vienīgais, kam Saharova balva (1988) tika piešķirta pēc nāves. Gan jāšaubās, vai minētais salīdzinājums iederas šodienas Krievijas apstākļos.
Bet varam vilkt vēl citas vēsturiskas paralēles. “Amnesty International” ne velti nosauca Sencova tiesāšanu 2015. gadā KF Ziemeļkaukāza apgabala kara tiesā par staļinisku prāvu. Jo gadu iepriekš Ukrainas teritorijā Krimā sagūstītais režisors tika apsūdzēts kā Krievijas pilsonis, kaut arī viņš nekad tāds nav bijis, un par noziegumiem, kurus viņš nekad nav izdarījis. Proti, tas stipri atgādina likteni, ko piedzīvoja ļoti daudzi Igaunijas, Latvijas un Lietuvas pilsoņi, kad PSRS okupēja un anektēja Baltijas valstis, kur Staļina totalitārais režīms ieviesa savu “likumīgo kārtību”.
Latviešiem tāpēc ir ne mazāk iemeslu atbalstīt Sencovu nekā čehiem vai kanādiešiem. Vai Džonijam Depam. Patiesībā – krietni vairāk.
