Gunārs Nāgels: Strādnieki un “buržuji”; čiuļi un čangaļi, vīrieši un sievietes; liberāļi un konservatīvie – katra puse gatava domāt to sliktāko par otro pusi 0
Gunārs Nāgels, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Mēs un jūs. Mēs tie labi, jūs tie sliktie. Lai arī cik saliedēti mēs cenšamies būt, tomēr tikpat kā neizbēgama ir sagrupēšanās atsevišķās “nometnēs”. Strādnieki un “buržuji”; čiuļi un čangaļi, vīrieši un sievietes; liberāļi un konservatīvie – katra puse gatava domāt to sliktāko par otro pusi.
Ja dažreiz liekas, ka nav nekā kopīga, tad arī, protams, ir maz iespēju pāriet no vienas nometnes otrajā. Ar tikai ļoti nedaudziem izņēmumiem “buržujs” nepārtaps par strādnieku, čangalis nepārtaps par čiuli, sieviete nepārtaps par vīrieti un konservatīvais nepārtaps par liberāli. Mums, latviešiem, ir viens dalījums, kas daudzus gadus ir bijis ļoti noteikts, bet tagad piedzīvo zīmīgas maiņas. Proti, Latvijas latvieši un ārzemju latvieši.
Pirms Otrā pasaules kara ārpus Latvijas dzīvoja zīmīgs skaits latviešu, skaitliski apmēram tikpat daudz kā tagad – 300 000 līdz 400 000. Neliekas, ka tajā laikā bija kāds naids starp latviešiem, kuri dzīvoja Latvijā, un tiem, kas dzīvoja ārzemēs. Vietām ārzemēs gan bija uzskats, ka Latvijā valdīja neleģitīma “buržuju” vara, jo sociālistiski noskaņoti bēgļi no pirmsneatkarības gadiem varēja nesaprast Latvijas valsts demokrātiskos pamatus.
Īstā plaisa radās pēc Otrā pasaules kara, kad padomju okupācijas vara darīja visu, lai nomelnotu ārzemju latviešus kā nacistu līdzskrējējus, kara noziedzniekus, godīgo strādnieku apspiedējus un tamlīdzīgi. No otras puses, daži ārzemju latvieši uzskatīja, ka visi Latvijā palikušie ir komunistu līdzskrējēji un citi draņķi.
Beidzot, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, abām pusēm bija iespēja tuvāk iepazīties vienai ar otru un saprast, ka agrāk uzspiestie priekšstati neatbilst patiesībai. Un, vēl svarīgāk, bija visas iespējas Latvijas latviešiem pārtapt par ārzemju latviešiem un otrādi. 50 okupācijas gadus ārzemju latvieši sevi sauca par trimdiniekiem (un Latvijas okupācijas vara ieviesa tiem iesauku “klaidu latvieši”), bet tagad ir oficiāls nosaukums – diaspora.
Lielā atšķirība ar pirmskara diasporu ir tā, ka tagad notiek nopietna integrācija ar Latviju. Latvijā ir Diasporas likums un ir pat vēstniece diasporas jautājumos. Atšķirība ar okupācijas laiku ir tāda, ka vecās trimdas organizācijas pašas vāca līdzekļus un palīdzēja gan sev, gan tautiešiem Latvijā, bet jaunā diaspora aģitē par naudas plūsmu otrā virzienā – no Latvijas tieši viņiem.
Latvijas organizācijas, kuras bēga trimdā, var mēģināt tagad atgriezties. Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca, kas aizgāja trimdā ar arhibīskapu un lielu daļu garīdznieku, pieņēma nosaukumu Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas (LELBāL). Tā tagad ir sevi pārdēvējusi par Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu pasaulē (LELBP). Te jāmin, ka šādu Latvijas un ārpus Latvijas apvienošanos jau bija sākusi Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB), kura uzņēma draudzi Īrijā pirms vairākiem gadiem.
Manuprāt, šāda integrācija ir ļoti pozitīva lieta. Jāuzsver nevis atšķirība Latvija – diaspora, bet gan vienkārši ģeogrāfiskais apstāklis – “Latvija Latvijā” un “Latvija ārpus Latvijas”. Mums visiem ir atšķirīgas prasības no mūsu valsts. Latvietim Maltā Latgalē būs citas prasības nekā latvietim Maltā Vidusjūrā un vēl vairāk atšķirīgas nekā latvietim Rīgā.
Bez prasībām no valsts nedrīkstam arī aizmirst pienākumus pret valsti un mūsu līdzpilsoņiem. Jo “valsts” ir mūsu, un tai ir tikai tas, ko mēs paši esam devuši. Diaspora ir zīmīga, un sadarbībai jābūt abpusējai – diaspora var daudz dot Latvijai. Pasaules pieredze var celt mūsu valsti, ja vien mēs to ļaujam.
