“Mēs strādājam ar Eiropas līmeņa autoriem!” Saruna ar “Latvijas Mediji” galveno redaktori Ingu Ābelīti 1
Īsā laika posmā izdevniecībai “Latvijas Mediji” bijuši ļoti labi panākumi dažādos lauciņos – Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijā pirmās vietas ieguvuši visi trīs šā apgāda iesniegtie darbi, bet sevišķi augsts sasniegums ir divu grāmatu iekļūšana prestižās Eiropas Savienības Literatūras balvas īsajā sarakstā, kurā pavisam iekļauti četri latviešu literatūras darbi.
Par to, ko tas nozīmē izdevniecībai un vai pandēmijas radītās problēmas par daudz neaizēno prieku par sasniegumiem, sarunājos ar izdevniecības galveno redaktori Ingu Ābelīti.
Vai par Eiropas literatūras balvu var teikt līdzīgi kā par “oskariem” kinomākslā, ka jau pati nominācija ir kā godalga?
I. Ābelīte: Tieši tā arī grasījos sacīt, ka jau pati nominācija ir kā balva, jo tas nozīmē pastiprinātu interesi gan no mūsu pašu plašsaziņas līdzekļiem, gan no ārzemēm. Visi uzzina par īsajā sarakstā iekļuvušajiem autoriem! Un jau patlaban izdevniecība saņem pirmos jautājumus no ārvalstu izdevējiem, tātad tas jau ir apbalvojums, publicitāte un arī kvalitātes apliecinājums.
Tas nozīmē, ka Janas Egles “Dzimšanas diena” vai Rasas Bugavičutes-Pēces “Puika, kurš redzēja tumsā” varētu tikt tulkoti citās Eiropas valodās?
Pirmām kārtām nominācija nozīmē, ka mūsu izdevniecības grāmatām ir piecdesmit procentu izredzes iegūt pašu balvu. Par tulkošanu… Iesniedzot pieteikumu tulkojuma finansiālai atbalstīšanai programmā “Radošā Eiropa”, šādam augstu novērtējumu saņēmušam darbam ir lielākas iespējas līdzekļus saņemt, tāpēc ārvalstu izdevēju interese noteikti pastiprinās. Taču jau tagad rodas interese konkrētos darbus iepazīt. Iepazīt nozīmē iemīlēt. Iemīlēt nozīmē izdot. Pat tad, ja darbi neiegūs galveno balvu, tie tomēr būs piesaistījuši uzmanību.
Vai “Latvijas Mediju” izdevumiem jau bijuši līdzīgi augsta līmeņa panākumi?
Starptautiskā līmenī tik augstu vēl nebijām tikuši, tomēr Rasas Bugavičutes-Pēces darbs jau bija saņēmis Jāņa Baltvilka balvu, kā arī bija nominēts Latvijas Literatūras gada balvai (LALIGABA) pērn.
Nevar nepieminēt arī agrāk pavasarī notikušo brīnumu! Proti, pagājušā gadā lasīšanai Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijā tika izraudzītas trīs no mūsu izdevniecībā iznākušajām grāmatām – mazajiem bērniem kategorijā “5+” domātais Annas Ļenasas “Krāsu mošķis”, Rasas Bugavičutes-Pēces “Puika, kurš redzēja tumsā” kategorijā “15+” un Eves Hietamies “Tētis uz pilnu slodzi” – vecāku žūrijā.
Visi trīs saņēma pirmās vietas! Tā gan nekad agrāk nebija noticis, ka visas grāmatas, kas piedalās konkursā, uzvar. Ir bijis, ka iegūstam pirmo, otro un trešo vietu vai otro un trešo, vai tikai trešo vietu, bet trīs pirmās – tas ir kaut kas fantastisks! Gan bērni, gan pusaudži, gan vecāki ir atraduši pie mums kaut ko vērtīgu.
Kā notiek grāmatu pieteikšana Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijā?
Izdevniecība piedāvā grāmatas, bet žūrija savukārt izvēlas, kas būtu atbilstošākais un būtu tālāk dodams lasītājiem bibliotēkās.
Eiropas Savienības Literatūras balva atbalsta jaunos autorus – tādus, kuriem iznākušas vismaz divas līdz četras grāmatas. Pirmo atlasi veic nacionālā komisija un tad iesniedz vērtēšanai starptautiskajā žūrijā. Vēl viena īpatnība ir tā, ka ne visas valstis var pretendēt uz balvu ik gadu, notiek tāda kā rotācija.
Nominācijas un balvas laikam gan ir lieli svētki gan izdevniecībai, gan rakstniecēm.
Protams, ka tas ir milzīgs prieks! Izdevniecībai tas ir arī lepnums un darba kvalitātes apliecinājums. Tātad mēs strādājam ar Eiropas līmeņa autoriem!
Tā kā ir pandēmijas ierobežojumi, satikties nevarējām, bet sazvanījāmies ar rakstniecēm, lai apsveiktu, un centāmies vismaz būt pirmie, kas pavēsta priecīgo ziņu. Kad atkal drīkstēs satikties, sarīkosim ballīti – neatkarīgi no tā, vai balva tiks piešķirta vai ne. Iznākumu uzzināsim 18. maijā.
“Latvijas Mediji” ik gadu rīko “Vakara romāna” konkursu. Vai tas palīdz atrast tādas pērles kā Jana Egle vai Rasa Bugavičute-Pēce?
Ne Jana, ne Rasa gan pie mums neatnāca caur “Vakara romāna” konkursu. Šā konkursa mērķis ir izveidot sērijas romānu kolekciju nākamajam gadam, un tajā ar saviem oriģināldarbiem var piedalīties gan iesācēji, gan sevi jau pierādījuši autori, kuri grib pamēroties spēkiem ar debitantiem. Taču tā ir tiesa, ka konkursā esam atraduši ne vienu vien pērli – daudzi autori vēlāk kļuvuši lasītāju iemīļoti.
Atgādinu, ka arī šogad gaidām darbus – “Vakara romāna” konkurss rit līdz aprīļa beigām.
Ne jau visi iesniegtie darbi nonāk līdz vākiem. Kādi ir lielākie trūkumi romāniem, kurus izdevniecība nolemj nepublicēt?
Reizēm trūkst loģikas, ir sižeta nepilnības, vāja, trūcīga valoda. Kādai ļoti populārai rakstniecei ir iemīļots teiciens – trūkst literārā darba pazīmju. Arī tad, ja autors nav sapratis, kam īsti raksta, vai ja darbs nav ierindojams nevienā kategorijā, tas var netikt līdz publicēšanai. Jā, arī plaģiāts reizēm ir problēma.
Tomēr konkursu nolūks ir iedrošināt rakstīt. Ja sižets ir brīnišķīgs un redzam, ka vienīgais, kā trūkst, ir redaktora darbs, tad grāmata iznāk!
Un vēl gadās, ka darbs neatbilst tā sauktajam izdevniecības portfelim – tad autoru novirzīsim uz izdevniecību, kura attiecīgā žanra literatūru izdod. Mūsu vēlme tomēr ir radīt labvēlīgus apstākļus darbu iznākšanai un būt godīgiem pret autoriem.
Tu runā par izdevniecības portfeli un nišu, bet vai literatūrā var runāt arī par modi? Gan no rakstītāja, gan lasītāja skatpunkta.
Protams, mode mainās arī literatūrā. Piemēram, vēl nesen stāsti nebija diez ko populāri, bet patlaban stāstus raksta arī daudzi rakstnieki, kas vispirms kļuvuši pazīstami kā romānu autori. Piemēram, Janas Egles grāmatas ir stāsti.
Iespējams, stāstu popularitāti veicinājis seriālu uzvaras gājiens: stāsti, tāpat kā sērijas, ir samērā īsi, lasītājs jau drīz saņem gan iesākumu, gan nobeigumu.
Vēl nesen arī šķita, ka visus izdevējus nodarbina doma, kā piesaistīt labus erotiskās literatūras autorus, pirms tam bija līdzīga interese par fantāzijas žanru. Bija arī atšķirības vietējo un ārzemju autoru popularitātē: agrāk grāmatnīcu topos pirmajās vietās bija citvalstu rakstnieki, tagad – mūsu pašu.
Pēdējais gads arī liecina, ka lasītāji pastiprināti izvēlas populāro literatūru, jo laikam gan šajos ne tik vieglajos apstākļos rodas vēlme pēc atslodzes un aizmiršanās grāmatā. Nokratīt savas problēmas. Varbūt izdzīvot kādu citu stāstu, kurā problēma atrisinās un tai pienāk beigas – atšķirībā no pandēmijas, kas nebeidzas un nebeidzas.
Vai pandēmijas dēļ lasīšana nav kļuvusi par daudz populārāku laika pavadīšanas veidu?
Pagājušajā gadā skaidri izjutām, ka lasītāju kļuvis vairāk, bet vēlāk tas izlīdzinājās.
Grāmatas ir pieprasītas, tomēr ir jābūt ceļam, kā tās nonāk līdz lasītājam. Bibliotēkās bija ierobežojumi, grāmatu tirdzniecībai bija ierobežojumi – to mēs ziemā asi izjutām. Tagad šādu ierobežojumu nav, tomēr izdevējiem joprojām ir liels izaicinājums, kā palīdzēt grāmatai nonākt līdz lasītājiem. Proti, vairs nenotiek grāmatu izstādes, grāmatu atvēršanas svētki. Vīrusa dēļ cilvēki arī izvairās lieku reizi ienākt grāmatnīcā, lai vienkārši tur pastaigātu un apskatītu jaunās grāmatas. Ir jāpadarbojas daudz intensīvāk, kā lasītājus informēt par jaunumiem.
Ļoti labi, ka aktivizējušās virtuālās domubiedru grupas sociālajos tīklos – grāmatnieku ieteikumi, lasītāju viedokļi palīdz arī citiem uzzināt vairāk. Lasītāji kļuvuši aktīvāki, tieši komunicējot par izlasīto.
Domubiedru grupās, piemēram, feisbukā, iesaistās arvien jauni un jauni lasītāji. Man rodas iespaids, ka lasīt un tad publiski atzīmēt izlasīto kļuvis stilīgi. Un nevis lasīt, kas gadās pa rokai, bet tieši jauniznākušās grāmatas.
Jā, to arī es redzu. Kaut vai pēc tā, kāds pieprasījums ir pēc jauniešiem domātajiem Lauras Knaidlas romāniem “Nepieskaries man” un “Nepazaudē mani”. Pēc pirmās grāmatas soctīklos parādījās milzīga interese arī par otro, un tas ir svarīgi, jo jaunieši ne vienmēr ir viegli sasniedzama auditorija.
Vai pandēmijas apstākļos lielāku piekrišanu iemantojušas e-grāmatas? Lai tās iegādātos, uz grāmatnīcu taču nav jāiet.
Elektroniskā formāta grāmatām pircēju ir kļuvis vairāk, un arī audiogrāmatas ir arvien pieprasītākas, tomēr tās joprojām nav pārspējušas drukātās grāmatas. Un man nešķiet, ka jaunieši vairāk izvēlētos tieši e-grāmatas.
Ir ļaudis, kas lasa tikai e-grāmatas, jo viņiem gluži vienkārši nav vietas drukāto grāmatu glabāšanai. Vēl esmu ievērojusi, ka e-grāmata ir daudzu lielo lasītāju iecienīts formāts. Viena priekšrocība ir tā, ka e-grāmatai parasti ir drusku zemāka cena nekā drukātajai. Otra – ja lasi vairākas grāmatas paralēli, ir ļoti ērti tās lejuplādēt lasītājā. Nav jānēsā līdzi liela un smaga drukāto grāmatu kaudze.
Esi izdevniecības galvenā redaktore, tomēr joprojām darbojies arī kā grāmatu projektu vadītāja. Tas nozīmē, ka jālasa ļoti daudz. Cik grāmatu mēnesī tu izlasi?
Tādu kārtīgu uzskaiti neesmu veikusi, izņemot pirmo mēnesi, kad pirms piecarpus gadiem sāku strādāt izdevniecībā, – tad es izlasīju divdesmit grāmatas. Pēc tam ne vienmēr bija tik daudz. Tas atkarīgs arī no projektu skaita un no perioda.
Grāmatu projektu vadītāja darbs nenoliedzami nozīmē to, ka jālasa ļoti daudz, taču manuskripta izlasīšana ir tikai sākums – tad, kad tas apstiprināts izdošanai, jānoorganizē komanda, kas to paveiks: jāatrod redaktors, korektors, tulkotās literatūras gadījumā – arī tulkotājs, jāslēdz līgumi, jāsastāda izdevumu tāmes, pēc tam jāiesniedz atskaites par padarīto.
Nemitīga komunikācija! Turklāt neviena grāmata jau neiznāk nākamajā dienā, ir jāplāno ļoti tālu uz priekšu. Tātad paralēli jāstrādā gan pie jaunu grāmatu projektu gatavošanas, gan pie jau apstiprināto izdošanas.
Izdevniecības “Latvijas Mediji” vadītāja Evija Veide reiz izteicās, ka grāmatu projektu vadītājs ir kā vecmāte, jo palīdz grāmatai piedzimt.
Tā ir. Kad mazulis, proti, nule iznākusī grāmata, beidzot ir manās rokās, ir tāds pats prieks kā tās autoram.
