“Mēs stāvam līdzās milžiem! Mēs neesam pieraduši sapņot tik lielus sapņus.” Igauņi sveic apņēmīgo latvieti, viņa kaķi un “Oskaru” 1
Maza nācija “Oskara” pasniegšanas ceremonijā triumfēja pār nozares gigantiem ar šķietami pieticīgu, taču sirsnīgu filmu. Lai vilktu paralēles starp šo uzvaru un pašreizējo ģeopolitisko ainavu, nav jāpieliek lielas pūles, raksta kaimiņzemes Igaunijas portāla ERR kultūras sadaļas redaktors Kaspars Vīlups.
Interesanti, ka pēdējo nedēļu laikā pat vietējie kino eksperti bija sākuši zaudēt cerības uz “Flow” izredzēm. Protams, angļu valodā runājošiem filmu kritiķiem ir viegli sapņot par savu veidotāju panākumiem, un viņu viedokļi bieži vien nosaka gaumi un cerības citur. Par laimi, viņi visi izrādījās nepareizi. Pasaulē, kas šķietami saduras ar katastrofu, vismaz viena lieta paliek neskarta: prestižākās kino balvas — Oskara — iegūšanai nebūt nav nepieciešami simtiem animatoru vai visas filmu industrijas iespējas.
Dažreiz pietiek ar atvērtā pirmkoda programmu, virtuves leti, mīļotu kaķi un — pats galvenais — vienu apņēmīgu latvieti, raksta Vīlups.
Tas iezīmē Latvijas pirmo “Oskara” balvu, taču tas ir kas vairāk. Pirmo reizi zelta statuete dodas ceļā uz Baltiju, un mums ir tiesības gozēties kādā no šīs atspoguļotās godības. Īpaši laikā, kad uz globālās diplomātiskās skatuves, kuras mērķis bija definēt nesenās vēstures gaitu, trīs mazās valstiņas, kas atrodas kara zonas malā, apzināti vai neuzmanības dēļ tika izslēgti no sarunas. Tāpat kā viens vīrietis garā sarkanā kaklasaitē mēģināja iegalvot, ka varenajiem ir tiesības uzspļaut mazākajiem, kad vien vēlas.
Tie ir spēcīgi simboli, un pēdējo dienu laikā mums nav bijis citas izvēles, kā vien samierināties ar viņu brutālo realitāti. Bet piepildīsim šo mirkli ar tik daudz gaisa, cik varēsim, aicina igauņu žurmālists.
“Mēs vairs neesam tikai margināli spēlētāji — mēs stāvam līdzās milžiem!
Pat Oskara ceremonijas vadītājs Konans O’Braiens juta nepieciešamību to uzsvērt divreiz: “Tagad bumba ir tavā laukumā, Igaunija.” Viņš runāja par filmām un Oskariem, bet vai tas bija viss?”
Laikā, kad pat visoptimistiskākie no mums sāk zaudēt cerību, mums jāturas pie katra aizsniedzamā salmiņa. Tāpēc lasīsim par to vairāk nekā patiesībā. Slīcināsim muļķības un atjaunosim ticību labākai rītdienai — jo, ja latvieši var iegūt Oskaru, tad patiesi viss ir iespējams, citē autoru ERR.
“Jā, jūs varētu pamanīt rūgtas skaudības piegaršu manā tonī, taču mūsu dienvidu kaimiņi noteikti ir tikpat pārsteigti kā mēs. Oskars? Priekš mums?
Vai tiešām? Ne viņi, ne mēs neesam pieraduši sapņot tik lielus sapņus. Bet tagad ir pierādījums: vienmēr jātiecas augstāk par to, kas šķiet loģisks vai ticams.”
Un tāpēc, ieejot, iespējams, kārtējā izšķirošajā un pārsteidzošajā nedēļā, mēs varam to darīt ar paceltu galvu.
Taču atcerēsimies “Flow” notikušo: dzīvniekiem bija jāturas kopā, jo cilvēku vairs nebija. Filmā attēlotā pasaule bija baismīgi līdzīga mūsējai,
tomēr kāda liela, neizskaidrojama katastrofa visu bija apgriezusi kājām gaisā. Cerēsim, ka tik tumša realitāte paliks pie ekrāna — lai mēs kopā ar latviešiem turpinātu svinēt un iet uz priekšu.
