“Mēs spēsim kārtīgi pretoties.” Kaut kara draudu ēnā, Ukraina satraukumu neizrāda 75
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Laikā, kad Krievijas militāro draudu dēļ daudzas ārzemju vēstniecības cita pēc citas aicina savus pavalstniekus atstāt Ukrainu, paši šīs valsts pilsoņi kaut kādu vismaz ārēji pamanāmu satraukumu neizrāda.
Maskavas agresija turpinās kopš 2014. gada, un tas ir radījis zināmu pieradumu gan Ukrainas augstākajās valsts vadības aprindās, gan militārajā vidē, gan arī lielā daļā tā saucamo ierindas vēlētāju.
Zināmā mērā tas ir pat labi, jo pats sliktākais ir stress, bailes un panika, taču ļaunumu var atnest arī pieradums, kas nāk kopā ar vienaldzību, un tas var atspēlēties X stundā. Tagad to, šķiet, sākusi saprast Ukrainas vadība.
Visos valsts reģionos steidzami uzsāktas brīvprātīgo apmācības teritoriālās aizsardzības vienībās, civilā sabiedrība tiek iepazīstināta ar nepieciešamo rīcību ārkārtas situācijā.
Pagaidām gan no Ukrainas Bruņoto spēku virspavēlnieka, valsts prezidenta Volodimira Zelenska, gan armijas vadības nav saņemti brīdinājumi valsts iedzīvotājiem, ka tūlīt varētu sākties Krievijas bruņotās armādas iebrukums.
Kijeva vienās jaunceltnēs
Ar kaujas bataljona “Azov” bijušo brīvprātīgo karavīru Mikolu satiekamies “Veterano Pica” pašā Kijevas centrā netālu no Maidana, kur 2014. gadā norisinājās Cieņas jeb Ukrainas atbrīvošanās revolūcija, kas noveda pie asinsizliešanas un Krievijas uzbrukuma.
Mikola karojis no 2014. līdz 2015. gadam. Pieredzēts daudz, labi apgūts karavīra darbs – līdzīgi kā daudziem ukraiņiem – bez sevišķām priekšzināšanām.
Pēc viņa teiktā, visi, kas karojuši tolaik, nepieciešamības gadījumā būs ierindā arī tagad.
Sēžot mājīgajā kafejnīcā netālu no Sofijas laukuma un Maidana, raugoties uz citām vietām lielajā pilsētā ar četriem miljoniem iedzīvotāju, plašo jaunbūvi, neona apgaismojumu uz daudzstāvu ēkām, kara atnākšana uz šejieni šķiet pilnīgi neiespējama.
Pirms dažām dienām tika paziņots, ka Kijevas mērs Vitālijs Kličko paziņojis par gatavību evakuēt galvaspilsētas iedzīvotājus nepieciešamības gadījumā. Tomēr tam, uzskata Mikola, nevajadzētu notikt. Tad vienā mirklī kā kāršu namiņš sabruktu viens no galvenajiem Maskavas izplatītajiem mītiem par “brāļu” tautām vai pat vienu kopīgu tautu.
To gan šeit lielākā daļa uztver vienīgi ar izsmieklu. “Kas tie par draugiem, kas šādi izturas un draud ar lielu iebrukumu,” saka Mikola.
Jautāju viņam, cik nozīmīgs spēks ir teritoriālās aizsardzības vienības. “Tā nav nopietna lieta, drīzāk patriotiska reklāmas kampaņa. Tie, kas varēja karot, aizgāja jau tolaik. Labāk lai paliek savās vietās un palīdz citā veidā. Pareizāk būtu stiprināt jau esošās vienības – bataljonus, brigādes. Es par lielu problēmu nosauktu to, ka mums valstī nav nevienas patronu rūpnīcas. No otras puses, pamaz patronu – tas vēl nav lielākais ļaunums, būtiskāk, lai nepietrūkst smagās munīcijas – mīnu, artilērijas un tanku šāviņu.”
Tās pašas dienas vakarā kļuva zināms, ka Kijevā ieradusies ASV kravas lidmašīna ar kārtējo palīdzības kravu – ar 80 tonnām patronu.
Ceļš uz austrumiem
Labi lielceļi, desmitiem un simtiem kilometru. Braucam raiti, vedam Ukrainas armijas 56. mehanizētā bataljona izlūku vadam apvidus auto, kura iegādei ar saviem ziedojumiem palīdzējuši daudzi Latvijas iedzīvotāji. Saziedots vairāk naudas, tādēļ esam nopirkuši arī dronu, mašīnā daudz dažādu dāvanu – saldumu, suvenīru un Latvijā dzīvojošo ukraiņu bērnu zīmējumu.
Esam tikuši tālāk par Dnipro pilsētu, taču tad mūsu auto motorā atskan viens spalgs būkšķis, un “Jeep” apstājas. Nav labi. Pēc pusotras stundas ir klāt autoevakuators, bet vēl pēc tikpat ilga brauciena sasniedzam autoservisu.
Pārlaižam nakti viesnīcā “Zem ozola”, kura viesmīlīgās darbinieces arī apgalvo, ka netic kara ienākšanai plašā Ukrainas teritorijā. “Vispār šis karš, kas turpinās jau astoņus gadus, mūs tiešām pārsteidza. Mēs un Krievijas krievi taču esam tik līdzīgi, vismaz tā iepriekš domājām,” teica viesnīcniece Nataša. Viņa norādīja uz veco ozolu pie ieejas viesnīcā. Uz koka dēlīša, kas piestiprināts ozolam, rakstīts: “Iespējams, zem šī ozola 1674. gadā Zaporožjes kazaki rakstīja vēstuli Turcijas sultānam.” Tajā valdniekam bija pateikts daudz pazemojoša, tā apliecinot kazaku spēku un uzdrošināšanos.
Esam uzzinājuši, ka mūsu džipa motors nav labojams, tādēļ jau noskatīts cits motors. Tas drīzumā tiks nogādāts uz Ukrainu, ievietots mašīnā un tad to varēs lietot mūsu paziņas 56. bataljona izlūki. Kopā ar vienu no viņiem, ar segvārdu Ķīmiķis, braucam uz Mariupoli pie bataljona “Azov”.
Pa ceļam viņš stāsta dažādus kara piedzīvojumus.
Kāds viņa karabiedrs teicis, ka neies projām no armijas, kamēr nevarēs no tanka izšaut uz Kremli.
“Es gribētu pirmajās līnijās novietot spēcīgu pastiprinātāju un agri no rīta atskaņot mūsu patriotiskās dziesmas, tā lai separātisti dzird. Piemēram, “Stepans Bandera, mūsu tēvs”. Vakarā, desmitos, es viņiem par prieku liktu klausīties Ukrainas himnu,” teica Ķīmiķis.
Esam Urzufā Azovas jūras krastā. Te atrodas bataljona “Azov” apmācību centrs. Mūs – trīs latviešus – politikas ekspertu, zemessargu Veiko Spolīti, uzņēmēju un zemessargu Gundaru Kalvi un mani viesmīlīgi sagaida šī centra vadītājs kapteinis Kirilo. Viņš bataljonā karo kopš paša tā izveidošanas sākuma.
Toreiz, 2014. gadā, kad Mariupolē bija ieradušies “viesi” no Krievijas, kas sapulcināja vietējās padibenes, pret viņiem devušies ap piecdesmit vīru, kuriem bijušas vien 20 mednieku bises un armatūras stieņi. Tā viss sācies. Tagad “Azov” ir pieredzējis un pilnvērtīgs kaujas bataljons. “Kā būs?” “To redzēsim, bet mēs spēsim kārtīgi pretoties,” saka Kirilo.
