Māris Antonevičs: Valēriju Novodvorsku pieminot 17
Šodien Maskavā apglabās publicisti, sabiedrisko aktīvisti, principiālo pretkomunisti Valēriju Novodvorsku. Latvijai viņas nāve ir zaudējums. Mēs esam zaudējuši sabiedroto un draugu. Toties atsevišķu Krievijas impērisko aprindu pārstāvji nerimst viņu zākāt pat pēc nāves.
Par Valēriju Novodvorsku un viņas politiskajiem uzskatiem man sīkāk lika painteresēties kāda “Latvijas Avīzes” lasītāja vēstule 2003. gada novembrī. Tuvojās Krievijas domes vēlēšanas, un redakcija saņēma kāda Latvijā dzīvojoša Krievijas pilsoņa Sergeja Solomatina vēstuli (latviešu valodā), kurā viņš informēja, ka vēlēšanās balsos par Novodvorsku. Izrādās, Latvijā balsojušo Krievijas pilsoņu balsis tika pieskaitītas Medvedkovas jeb Maskavas vēlēšanu iecirknim nr. 196, no kura kandidēja arī pazīstamā pretpadomju disidente. “Novodvorska aktīvi aizstāv Latvijas valsts neatkarības ideju un nosoda PSRS pārkrievošanas un genocīda politiku pret baltiešiem. (..) Latvijas bijušie interfrontisti griež zobus par to, ka Novodvorska ir Krievijas domes deputāta kandidāte. Es gan balsošu par viņu un aicinu to darīt visus, kas atbalsta jauno demokrātisko Krieviju,” tolaik rakstīja S. Solomatins. Par deputāti V. Novodvorsku neievēlēja, vēlēšanu apgabalā uzvarēja “Vienotās Krievijas” kandidāts Georgijs Booss, kurš vēlāk kļuva par Kaļiņingradas gubernatoru, tomēr šis gadījums man lika rūpīgāk iepazīties ar Novodvorskas politisko darbību, kā arī ar interesi sekot viņas turpmākajiem izteikumiem par Krievijas politiku. Pēc gandrīz desmit gadiem – 2012. gadā – man bija iespēja intervēt V. Novodvorsku, kad viņa kopā ar domubiedru Konstantīnu Borovoju ieradās Latvijā, kur tobrīd tika gaidīts bēdīgi slavenais nacionālboļševika Vladimira Lindermana organizētais un “Saskaņas centra” atbalstītais referendums par valsts valodas statusu krievu valodai. “Krievijas demokrāti reiz apņēmās rūpēties par to, lai Baltijas valstis būtu brīvas un neatkarīgas. 80. gadu beigās mēs par to cīnījāmies, un tas vainagojās ar Padomju Savienības sabrukumu, bet arī turpmāk esam uzmanīgi vērojuši, vai jūs kas neapdraud. Ja ir kāds trauksmes signāls (..) mēs braucam palīdzēt jums aizstāvēt brīvību,” toreiz man sacīja V. Novodvorska, skumji secinot, ka “draudi Krievijas kaimiņvalstīm faktiski ir proporcionāli tajās dzīvojošo krievvalodīgo skaitam”, jo Maskava tos cenšas izmantot savās interesēs.
Novodvorska visu savu dzīvi veltījusi cīņai par demokrātiju un cilvēktiesībām. Viņa dzimusi Baltkrievijā 1950. gadā. Jau 19 gadu vecumā V. Novodvorska organizēja studentu pagrīdes grupu, kurā tika spriests par nepieciešamību gāzt komunistisko režīmu. Disidenti arestēja, viņa tika “ārstēta” psihiatriskajās slimnīcās, taču tas nespēja mainīt V. Novodvorskas uzskatus. Impēriski noskaņotie elementi ir teikuši, ka viņa vienkārši “neieredz Krieviju”. Tā, protams, nav taisnība. Novodvorska Krieviju redzēja kā demokrātisku, miermīlīgu un kaimiņvalstīm draudzīgu valsti un loloja lielas cerības, ka prezidenta Jeļcina vadībā Krievija pamazām tāda kļūs, taču tad nāca Putins un sāka politiku, kuras augļi šobrīd ir nobrieduši. Ja ir kaut kas, ko Novodvorska neieredzēja, tad tas ir komunisms un totalitārisms. Šajā ziņā viņa palika principiāla pat tad, kad liberālie krievu opozicionāri cīņā pret Putinu bija gatavi brāļoties ar nacionālboļševikiem, agresīviem komunistiem un citiem šaubīgiem tipiem (ieskaitot Rietumos nesaprotami apjūsmoto grupu “Pussy Riot”, kas, protestējot pret Putinu, bija sarīkojusi ālēšanos pareizticīgajā baznīcā). Novodvorska uzstāja, ka tas nav pareizi. Krievijas politikā viņai diemžēl nebija daudz sabiedroto, taču Novodvorskas spēju argumentēt atzina pat viņas politiskie pretinieki.
Bet nobeigumā vēl viens citāts no V. Novodvorskas intervijas “LA”, kurā viņa izsaka savu viedokli par Krievijas nākotni un attiecībām ar Latviju: “Šobrīd nav saskatāms neviens variants, ka pie varas Krievijā pārskatāmā nākotnē varētu nonākt demokrātiski spēki. Krievija neizvēlējās Rietumu ceļu, un tie demokrātiskie sasniegumi, kas bija Jeļcina laikā, tagad jau ir zaudēti. Lai izkļūtu no šī “purva”, Krievijai ir pamatīgi jāmainās un uz visiem laikiem jāaizmirst tik ierastā frāze “krievvalodīgo tiesību aizstāvība Baltijas valstīs”. (..) Jāatgādina Latvijas krieviem, ka viņiem nekādā veidā nav izdevīga Krievijas aizstāvība, jo, ja te sāktos karadarbība, no tās ciestu ne tikai latvieši, bet arī krievi. Bumbas nešķiro, kur tām jākrīt. Arī Abhāzijā un Čečenijā kara laikā daudzi krievi mira, jo viņus nogalināja pašu valsts armija, kura it kā bija nākusi, lai aizstāvētu. Ja būs slikti Latvijai, tad būs slikti arī krieviem, kuri te dzīvo, – tas viņiem jāsaprot. Latvijas krieviem būtu jāstāv pie Krievijas vēstniecības ar lozungiem “Rokas nost no Latvijas!”, nevis jārīko referendums par valsts valodas statusu krievu valodai.”
Lai viņai vieglas smiltis!
