Cerīgo skatienu klīnikā 0
“Ārstniecības un birokrātisko iestāžu gaiteņos esmu satikusi ļoti daudzus pārus, kam ir problēmas tikt pie bērna. Mamma teica, ka viņas paaudzē tā nebija. Tolaik bijusi pretēja tendence – daudzām iestājusies grūtniecība, kad to nemaz nevēlējās.
Mēs trīs gadus gaidījām rindā uz mākslīgo apaugļošanu. Tika izvēlēta metode, ko dēvē par IVF jeb apaugļošanu mēģenē. Interesanti, ka pirmais bērns mākslīgās apaugļošanas ceļā piedzima tieši 1978., manā dzimšanas gadā. Kopš tā laika šādā ceļā radušies vairāk nekā pieci miljoni mazulīšu! Taču pazīstu sievieti, kura astoņas reizes neveiksmīgi veikusi mākslīgo apaugļošanu, bet joprojām cer, ka izdosies.
Esmu lepna, ka Latvijā ir pat vairākas klīnikas, kur veic šo smalko, brīnumaino, svēto darbu. Cepuri nost medicīnai, ārstiem, kuri to dara ar misijas apziņu!
Neatceros, kur pirmo reizi uzzināju par dakteri Gintu Treiju. Man viņu ieteica vairāki cilvēki, biju arī lasījusi par viņu un reproduktīvās medicīnas centru Embrions. Aizbraucām abi ar vīru pieteikties un uzreiz sapratām – īstais, mūsu dakteris. Viņš ir kā doktors Hauss, ar netradicionālu pieeju un īpašu humoriņu. Ja kādai pacientei vajadzīga uķi puķi līdzi jušana, glaudīšana pa spalvai un acu plikšķināšana, dakteris Treijs noteikti nebūs īstais. Es biju nogurusi no banālajām frāzēm – jums viss būs labi, gan jau viss notiks. Te saņēmu citu, daudz uzmundrinošāku attieksmi.
Ieejot daktera Treija kabinetā, jūti, redzi, ka apkārt viss pulsē, tā vien šķiet, ka tur lido bērnu dvēselītes. Pie sienas ir daudzu piedzimušu mazuļu fotogrāfijas. Fantastiskas māsiņas, lielisks personāls. Pilni koridori ar cilvēkiem un cerīgiem skatieniem.
Pazīstu kādu ģimeni, kurā ir divi tā sauktie Treija bērni, tie ir laimīgi vecāki un burvīgi mazuļi.
Rindā uz valsts programmu, kas ģimenēm apmaksā neauglības ārstēšanu, gaidījām trīs gadus. Neuztraucāmies, ka jāgaida tik ilgi. Šis laiks dots ar domu – ja mums pašiem tomēr izdodas.
Priecājos, ka ir tāda programma, jo citādi diez vai daudzi sakrātu šai procedūrai nepieciešamos tūkstošus. Mums bija līdzmaksājums par dažādām manipulācijām, tomēr tikai aptuveni 200 eiro, un tas nav daudz. Zinu, ka ne viens vien pāris pierakstās vairākās klīnikās, varbūt tāpēc rindas ir tik garas? Esmu arī dzirdējusi, ka pa to laiku, kamēr pienāk rinda, sieviete jau ir palikusi stāvoklī, tomēr rindu neatstāj, īsti gan nezinu, kādu apsvērumu dēļ.
Pirms tam daudzām sievietēm prašņāju par mākslīgo apaugļošanu, lasīju komentārus internetā. Tagad zinu, ka daudz kas tiek stāstīts aplam. Piemēram, olnīcas šajā procesā tiekot tā pārstimulētas, ka kļūstot milzīgas, pēc tam vajagot ilgstoši ārstēties. Taču tā nav. Klīst visādi mīti, kam tici līdz brīdim, kamēr pati uz savas ādas uzzini, kā ir patiesībā.”
Cīnies, mana olšūniņa!
Beidzot viņi nonāca klīnikā. Vispirms Sabīnei tika stimulēta folikulu augšana, pēc noteikta grafika vajadzēja injicēt hormonālās zāles.
“To darīja vīrs, es pati nespēju. Pirmajā dienā sacēlu paniku, jo uztraucos – tie tomēr ir hormoni, viss kas var notikt. Mani baida tas, ko nevaru kontrolēt. Otrajā dienā sapratu, ka esmu dzīva, sveika, vesela. Pamazām process ieguva īpašu svarīguma pakāpi, emocionāli jutos citādi, jo zināju, kāds ir injekciju mērķis.
Man izveidojās pieci folikuli, bet tas ir ļoti maz. Pēc tam mediķi pārbaudīja, cik daudz folikulos ir olšūnu, cik no tām spēj dzīvot. Dakteris Treijs teica – ir tikai viena olšūna.
Pēc tam tiek iesaistīts vīrs, paņemts viņa materiāls. Tad atmazgā, attīra spermatozoīdus un savieno tos ar olšūnām. Apaugļošana notiek laboratorijā, speciālā vidē, inkubatorā, tas ir ļoti smalks darbiņš.
Kad tovakar atbraucu mājās, emocijas kāpa un bangojās. Zināju, ka mana olšūniņa ir kaut kur tālumā, varbūt tieši tobrīd tiek apaugļota… Man tā šķita kā dzīva būtne, kā sparīga cīnītāja. Domās teicu: centies, jo esi vienīgā! Sūtīju laba vēlējumus. Ļoti lūdzos Dievu, lai izdodas. Nākamajā dienā atskanēja zvans. Izdzirdu daktera Treija mundro balsi: jā, ir apaugļojusies!
Pēc tam devos uz procedūru, kur šo apaugļoto olšūnu implantēja, ievietoja manī. Pēc vairākām dienām parasti ir skaidrs, vai embrijs ir nostiprinājies, vai bērniņš augs.
Ziņa bija negatīva – nav izdevies.”
