“Mēs nezinām, kādi bija pēdējie mūsu opīša mirkļi. Vai kāds samitrināja viņa sausās lūpas?” Katrīnas stāsts par nepatīkamu pieredzi vectētiņa dzīves beigās 0
Linda Tunte


Ilustratīvs foto.
Ilustratīvs foto.
Foto: Zane Bitere/LETA

Jau pirms kāda laika LA.LV publicējām dakterstāstu sēriju, kurā publicējām dažādu cilvēku iesūtītus pieredzes stāstus par situācijām medicīnā. Tajos visos bija viens vienojošais elements – vēlme sagaidīt no medicīniskā personāla vairāk, nekā viņi spējuši un gribējuši dod.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
3 horoskopa zīmes, kuru pārstāvji lieto par daudz alkohola
RAKSTA REDAKTORS
Latviešu ģimenes, kas piedzīvoja trillera cienīgu bēgšanu no Zviedrijas, meita izsludināta starptautiskā meklēšanā. Mammai ir versija, kāpēc ar tādu sparu tiek mēģināts atņemt bērnu
FOTO. Simtiem cilvēku un sajūta, ka ir tik nepareizi… Pēdējā gaitā izvadīts talantīgais basketbolists Jānis Timma
Lasīt citas ziņas

Nupat saņēmām redakcijā stāstu, ko piedzīvojusi mūsu portāla lasītāja Katrīna, saskaroties ar Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) darbu. Stāsts turpinājumā.

Vectētiņa veselība

“Dalos ar savu pieredzi, jo uzskatu, ka jebkurš cilvēks ir pelnījis saņemt valstī noteikto medicīnisko aprūpi cieņpilni, bez vainas apziņas, ka ir atļāvies vērsties pie mediķiem un bailēm viņus izsaukt nākamajā reizē.

CITI ŠOBRĪD LASA

Šoreiz stāsts ir par manu vectētiņu, kurš saskārās ar cinisku, neprofesionālu NMPD darbinieku attieksmi, taču ģimenē ar NMPD vienaldzību esam saskārušies arī iepriekš. Es nevēlos nevienu savu tuvinieku pakļaut necilvēcīgai attieksmei, es nevēlos dzīvot bailēs, ka brīdī, kad kādam no maniem tuviniekiem būs nepieciešama palīdzība, viņam to nesniegs.

Vectētiņam slikti palika pēkšņi. Nevarējām viņu sazvanīt un braucām lūkoties, kas atgadījies, bet atradām viņu guļam uz grīdas, nespēdamu piecelties. Noguldījām viņu gultā, un no tā brīža sākās lejupslīde.

Vectētiņš vairs nespēja piecelties, gandrīz neko neēda, tikai gulēja. Iepriekš nebija veikti izmeklējumi, nebija noteikta paliatīvā aprūpe, nebija apstiprināta kāda onkoloģiska saslimšana. Tas viss notika pēkšņi, vienā dienā – cilvēks no staigājoša kļuva par tādu, kas nespēj pastiepties pat pēc ūdens glāzes.

Visu šo laiku bijām saziņā ar ģimenes ārstu, kurš sākotnēji izrakstīja speciālos plāksterus pret stiprām sāpēm. Diemžēl no tiem opītim sākās delīrijs, tāpēc lietošanu pārtraucām. Tālāk tika izrakstītas morfija tabletes, taču arī no tām bija blaknes, sāpes tika samazinātas minimāli.

Pienāca sestdiena, kad ģimenes ārsts nebija pieejams, bet opītim pastiprinājās sāpes. Mamma par viņu rūpējās, viņa jau atradās uz izmisuma robežas, vairs nezinot kā palīdzēt savam tēvam, gan emocionāli, gan fiziski bija grūti.

Dzīvoklī parādījās ļoti nepatīkama smaka, kas šķietami radās no opīša izelpas. Tā bija tik spēcīga, ka telpā bija ļoti grūti uzturēties, taču mamma par opīti rūpējās vienistabas dzīvoklī. Šī gada 23.novembrī plkst.17.43 nolēmām izsaukt NMPD, tāpēc sazvanījām NMPD dispečeri.
Informējām par nepanesamajām sāpēm, par nepatīkamo smaku, par stāvokli, kas neuzlabojas. Cerējām, ka viņi ieradīs un iešpricēs opītim kaut ko pret sāpēm, jo ģimenes ārsta izrakstītās tabletes nepalīdzēja. Telefona sarunā nepaguvām pastāstīt par klepu ar asins piejaukumu, elpas trūkumu, sirds mazspēju un citām sūdzībām. Šķita, ka to visu brigādei izstāstīsim klātienē.

Reklāma
Reklāma

Pirmās brigādes ierašanās

Ieradās brigāde – jauna sieviete un vīrietis. Kad viņi ieradās mazajā dzīvoklī, visi bijām pie vectētiņa, uz ko saņēmām reakciju: “Vai jums te kāda sanāksme ir?” Mūs visus izraidīja ārā no telpas, palikām gaidīt koridorā, pie vectētiņa palika tikai mana mamma, kas par viņu rūpējas ikdienā.

Mediķi centās uzsākt sarunu ar pacientu, bet, redzot, ka viņš nespēj adekvāti atbildēt, turpināja sarunu ar mammu. Mamma viņiem pastāstīja, ka vectētiņam sāp katrs pieskāriens, ir grūti pat nomainīt pamperu, jo viņš kliedz no nepanesamajām sāpēm. Viņa cerēja, ka tiks piedāvāti kādi pretsāpju medikamenti, lai atvieglotu to pašu jau pieminēto pampera maiņu un citas ikdienas rūpes.

Uz to brigādes dāma pārmetošā tonī pajautāja: “Vai jūs mūs šeit atsaucāt, lai mēs viņam pamperu nomainītu?” Mamma bija izmisusi, pārsteigta par šo jautājumu un pārsteidzīgi atbildēja: “Vai jums ar galviņu viss kārtībā?”

Pēc šīs frāzes NMPD dāma paņēma savu somu, ne vārda neteikusi devās uz izeju, kolēģis viņai sekoja. No šoka, ka viņi jau dodas prom, lai gan pacientam nav pat pieskārušies, koridorā teicu, ka rakstīšu sūdzību, jo šī situācija nav normāla. Pretī saņēmu atbildi, ka viņi arī par mums sūdzēšoties.

Stāvot pie lifta un gaidot, kad tas pienāks, dāma paņēma telefonu, skatījās mūsu izmisušajās sejās un zvanīja atbildīgajām personām, nosaucot mūsu adresi, izsaukuma laiku un lūdzot izrakstīt rēķinu par nepamatotu izsaukumu. Radās sajūta, ka viņa tā cenšas parādīt savu pārākuma sajūtu, izbaudot mūsu bezpalīdzīgo situāciju.

Izsaukums nebija nepamatots

Pēc 2 dienām izrādījās, ka izsaukums nemaz nebija nepamatots. 25.novembrī (2 dienas pēc NMPD izsaukuma), mājas vizītē ieradās ģimenes ārsts un konstatēja, ka vectēvam no kājas pirksta sākusies gangrēna. Nu jau NMPD izsauca pats ģimenes ārsts.

Šoreiz ieradās lieliski puiši. Cepuri nost viņu priekšā! Liels paldies! Tā bija kā diena pret nakti. Atšķirībā no iepriekšējā izsaukuma, šajā vectētiņam kāds arī pieskārās, veica izmeklējumus, mērījumus. Medicīna nav joma, kurā kāds var atļauties strādāt ķeksīša pēc.

Pēc otrās brigādes ierašanās vectētiņš tika stacionēts, pēc 2 dienām slimnīcā nomira. Viņš joprojām atradās uzņemšanas nodaļā, lai gan bija pagājušas 30 stundas kopš ierašanās tur. Viņa sirds apstājās. Uzņemšanā pacientu tuviniekus neielaiž, mamma zvanīja ik pēc 2-3 stundām, taču nemitīgi saņēma atbildi, ka stāvoklis esot stabils.

Mēs nezinām, kādi bija pēdējie mūsu opīša mirkļi. Vai viņš dabūja padzerties? Vai kāds samitrināja viņa sausās lūpas? Vai kāds atviegloja ciešanas mirstošajam ķermenim?

Uzskatu, ka uzņemšanas nodaļās būtu jānodrošina tuvinieku klātbūtne, jo īpaši tādiem pacientiem, kuri nav spējīgi paši par sevi parūpēties. Tas tikai atvieglotu personāla darbu, lai viņi varētu nodoties tiešajiem darba pienākumiem – ārstēšanai. Padzirdīt un nomainīt pamperus taču joprojām var tuvinieki.

Lai manā stāstā viss nebūtu tikai melnās krāsās, vēlos pateikties PSKUS Neatliekamās medicīnas centra vadītājam Robertam Fūrmanim, pie kura nonācām pašā pēdējā posmā, dodoties pēc dokumentiem par pacienta miršanas faktu. Paldies par patīkamo komunikāciju, pieklājīgām un saprotamām atbildēm uz mūsu jautājumiem, par nesteidzināšanu ātrāk beigt sarunu.

Cerībā uz labāku nākotni Latvijas medicīnā – pacienta mazmeita.”

NMPD komentārs

Apzinoties, ka teju katrai situācijai ir divas puses, sazinājāmies ar NMPD, lai uzklausītu viņu redzējumu par notikušo. NMPD komentāru sniedza Ilona Indriksone, Brigāžu atbalsta vadības centra vadītāja vietniece.

Viņa norāda: “Mūsu mediķi ir trenēti dzīvības glābšanai kritiskās situācijās, kad lēmumi jāpieņem zibenīgi un jārīkojas strauji, un tas arī nereti atspoguļojas darbinieku komunikācijā.

Neatliekamā medicīna krietni vien atšķiras no tiem gadījumiem, kad jāsniedz palīdzība paliatīvam pacientam, kas sevī ietver arī lielu darbu ar pacienta tuviniekiem, sociālo aprūpi un sāpju mazināšanu.

Pretstatā slimnīcu personālam, kas ir apmācīti kā komunicēt ar paliatīva pacienta tuviniekiem, šādas zināšanas mūsu mediķi nav ieguvuši. Tomēr darbinieku komunikāciju izsaukuma laikā mēs uztveram ļoti nopietni un pie tā strādājam. Ikdienā īpašu uzmanību pievērš tam, lai mūsu darbinieku komunikācija ar pacientiem un viņu tuviniekiem vienmēr būtu cieņpilna, empātiska un ētiska. Tas attiecas uz jebkuru situāciju un apstākļiem, kādos palīdzība ir jānodrošina.

Aicinām iedzīvotājus informēt dienestu par gadījumiem, kad saskarsme ar NMPD dienestu raisījusi neizpratni, dusmas vai jautājumus. Informēt dienestu par to var aizpildot pieteikuma formu NMPD mājaslapā.”

PSKUS komentārs par uzņemšanas nodaļu

Lai labāk izprastu kārtību uzņemšanas nodaļā, sazinājāmies arī ar Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīcas pārstāvjiem. Turpinājumā viņu komentārs.

“Stradiņa slimnīcas prioritāte ir pacientu veselība, cienīga aprūpe un atbalsts viņu tuviniekiem, no sirds izsakām līdzjūtību ģimenei par zaudējumu.

Saistībā ar konkrēto gadījumu vēlamies sniegt plašāku skaidrojumu par Neatliekamās medicīnas centra (NMC) darbu un aprūpes kārtību.
Stradiņa slimnīca ik dienu sniedz palīdzību ļoti lielam pacientu skaitam, kas bieži vien ievērojami pārsniedz pieejamo infrastruktūras kapacitāti, tāpēc diemžēl nav iespējams nodrošināt tuvinieku klātbūtni pie pacientiem (šis ir vēl viens iemesls, kāpēc jaunais korpuss ir tik gaidīts un nepieciešams).

Runājot par aprūpi šajā situācijā, vēlamies uzsvērt, ka

ikviens pacients NMC saņem nepieciešamo medicīnisko palīdzību, tostarp pretsāpju terapiju, pienācīgu aprūpi, komforta nodrošināšanu un pastāvīgu veselības stāvokļa monitoringu.

Tāpat vēlamies atgādināt, ka slimnīcas personāls vienmēr cenšas sazināties ar pacienta tuviniekiem situācijās, kad pacientu veselības stāvoklis ievērojami pasliktinās, tomēr, kā šajā gadījumā, reizēm slimības attīstības straujais temps un citi apstākļi diemžēl neļauj veikt šādu saziņu savlaicīgi.”

Ja arī jums ir kāds stāsts, kurā esat gatavi padalīties, rakstiet uz [email protected]!

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.