Mēs nevaram izmainīt ģeogrāfiju. Saruna ar Vācijas vēstnieku Rolfu Šuti 1
Vācijas ārlietu ministrs Franks Valters Šteinmeiers nesen izteicies pret NATO militārajiem vingrinājumiem Baltijas valstīs un Polijā, uzsverot, “ka tie, kas ticot, ka ar simboliskām tanku parādēm pie NATO austrumu robežām iespējams panākt vairāk drošības, maldās”. Izteikumi satrauca Baltijas valstis, jo vācu ministra teiktais sakrīt ar Krievijas vēstījumiem. Skaidrojumu par ministra sacīto “LA” sniedz Vācijas vēstnieks Latvijā Rolfs Šute, kurš iesaka izlasīt visu interviju ar ministru.
– Nesen Vācijas laikrakstā “Bild am Sonntag” Vācijas ārlietu ministrs Franks Valters Šteinmeiers izteicās, ka “simboliskas tanku parādes” pie austrumu robežas nenodrošinās vairāk drošības, un nosaucis militāros vingrinājumus par fatāliem. Kāds ir jūsu skaidrojums?
R. Šute: – Tas, kas parādījās šeit presē un daļēji arī Vācijā, ir ļoti saīsināts ministra teiktā atainojums. Konkrētā intervija sastāv no divām daļām, un pirmā daļa sabiedrībā pat netika pamanīta. Vēlos izmantot iespēju un citēt to, ko ministrs teicis intervijas pirmajā daļā: “Krievija ar Krimas aneksiju un militārajām aktivitātēm Austrumukrainā ir radījusi mūsu austrumu kaimiņiem apdraudējuma sajūtu, un tas mums jāuztver nopietni. Tādēļ rast kopīgu NATO reakciju pēc samita Velsā un īstenot drošības pasākumus bija atbildīgi. Šos NATO pasākumus nevar uzskatīt par apdraudējumu Krievijai. Mūsu pieņemtie pasākumi ir ieturēti saskaņā ar NATO – Krievijas pamataktu.” Ministrs Krievijas aktivitātes ir pamatoti kritizējis, tomēr vienmēr sacījis, ka attiecībās ar Krieviju jāizmanto divpusēja pieeja, paverot arī dialoga iespējas. Tas nav nekas jauns NATO, tā bija arī aukstā kara gados. Vēlos atsaukties uz 1967. gada Beļģijas ārlietu ministra Pjēra Harmela ziņojumu. Tas bija būtisks dokuments, kurš noteica, ka, no vienas puses, NATO jāievēro atturēšanas politika, militāri jāgarantē sava drošība, bet, no otras puses, jāsaglabā dialogs. Kanclere Angela Merkele vadās pēc šīs pieejas. Mēs nevaram risināt jautājumus tikai ar militāriem līdzekļiem. Militārie vingrinājumi ir svarīgi. Piemēram, bundesvēra karavīri nesen piedalījās arī mācībās “Anakonda” Polijā. Vācija arī Baltijas valstīs militārajā jomā ir devusi lielu ieguldījumu.
– Bijušais ASV vēstnieks NATO Kurts Volkers uzskata, ka dialogs ar Krieviju nav iespējams, jo Krievijai ir izdevīgi turpināt NATO attēlot kā draudu. Vai jūs tam nepiekrītat?
– Viens fakts nemainās – tā ir ģeogrāfija, neatkarīgi no tā, vai mēs to uzskatām par labu vai sliktu. Krievija ir mūsu kaimiņš. Amerika varbūt ir attālināta, bet mēs Eiropā domājam, ka kopumā Eiropā drošība nevar pastāvēt bez Krievijas. Mums jārunā arī ar neērtiem un sarežģītiem partneriem. Kopā nepieciešams atrast īsto stratēģiju. Krievijas izolācijai nebūs rezultātu. Mēs arī zinām, ka daudzos problēmjautājumos un konfliktos varam strādāt kopā ar Krieviju, kā tas bija ar Irānas kodolprogrammu. Arī risināt problēmas Sīrijā bez Krievijas dalības nav iespējams. Krievijas ietekme uz Sīrijas prezidentu Bašaru al Asadu ir liela. Tā ir realitāte, mums nav jārēķinās ar sapņiem, bet jārīkojas reālpolitiski.
Esam piedzīvojuši, ka dialogs ar Krieviju nav viegls, kanclere bieži sazvanās ar Putinu, notiek tikšanās Normandijas formātā un notiek darbs pie Minskas vienošanās ieviešanas. Tā nav perfekta vienošanās, jo situācija nav pilnībā atrisināta. Bet var teikt, ka pirms pusotra gada glāze bija tukša, bet tagad tā vismaz ir piepildīta līdz pusei. Tagad Ukrainā gan vēl nav pilnīgs pamiers, bet tā pārkāpumu ir mazāk nekā iepriekš. Ārlietu ministrs teicis, ka Minska ir grūts process un mēs neatrodamies, kur vēlamies.
