“Mēs nevaram audzināt bērnus kā vecos laikos!” Kāpēc ārsts, kurš Zviedrijā varētu pelnīt tūkstošus, iegulda Latvijas jaunatnē 14
Linda Rasa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs ir atvērts, interesants un erudīts sarunu biedrs. Viņu intervēt varētu par visdažādākajām tēmām – ne tikai par viņa specialitāti bērnu psihiatriju, bet arī citām, piemēram, par politiku, vēsturi un filozofiskiem jautājumiem, arī par nacionālo identitāti (Ņikita ir dzimis Rīgā, bet dzimtas saknes ir Krievijā un Ukrainā) vai par kulināriju (viņam patīk gatavot, esot aizrāvies ar cepšanu, kas nav vienkārši gatavošana: “Cepšana ir ļoti precīzs process – kā laboratorijā; tur es realizēju savas zinātniskās intereses – ir jāsaprot, kādi procesi tur notiek, kas ar ko un kā reaģē, visam jānotiek precīzi, tāpēc ir vajadzīgi svari, termometrs; bet gatavošana ir interaktīvs process – pievieno un pagaršo, pievieno un pagaršo…”).
Sarunā pieskaramies arī tam, kāpēc Ņikita un citi psihiatri izvēlas šo profesiju, un tematam, kas arī ir atsevišķas sarunas vērts, – cilvēktiesības un psihiatrija. “Pasaulē ir liela diskusija, un ceru, ka līdz tai nonāksim arī Latvijā, par to, ka ārstnieciskai palīdzībai vienmēr ir jābalstās uz pacienta piekrišanu.
Psihiatrija vēsturiski nav bijusi tikai ārstniecība, bet arī sociāla kontrole, ko deleģējusi sabiedrība. Taču tas nav medicīnas uzdevums – sargāt sabiedrību no kāda apdraudējuma. Tas ir citu dienestu uzdevums.
Mediķu uzdevums ir ārstēt pacientu, sniegt palīdzību cilvēkam, kas cieš. Un jebkurai palīdzībai ir jābalstās cilvēka piekrišanā. Protams, mums jāpiedāvā tāda palīdzība, kurai viņš būtu gatavs piekrist,” spriež psihiatrs.
Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu psihiatrijas klīnikas vadītājam, 35 gadus vecajam Ņ. Bezborodovam ir daudzi pienākumi, tajā skaitā darbs Rīgas Stradiņa universitātē, kur viņš ir rezidentūras programmas vadītājs Bērnu psihiatrijas specialitātē, pasniedzējs RSU Psihiatrijas un narkoloģijas katedrā. Ir Latvijas Psihiatru asociācijas valdes loceklis, starptautisku psihiatru profesionālo organizāciju biedrs.
Nozīmīgs atbalsts ģimenēm
Bet mūsu tikšanās un sarunas galvenais iemesls ir Latvijas Autisma apvienības izteiktā atzinība. “Ņikita Bezborodovs jau daudzus gadus ir nozīmīgs atbalsts ģimenēm, izglītības iestādēm, sociālās jomas pārstāvjiem ne tikai kā bērnu psihiatrs, bet arī kā profesionālis, kas vienmēr sniedz savu atbalstu mentālās veselības jomā.
Ar viņa atbalstu nepārtraukti jau daudzu gadu garumā tiek veidots iekļaujošs sabiedrības viedoklis par personām ar mentālās veselības izaicinājumiem.
Viņš aktīvi iesaistās ne tikai zinātnē, profesionālajā mediķa darbā, bet arī sarežģītu gadījumu risināšanā, palīdzot ietekmēt politikas procesus.
Viņa ieguldījums ir nenovērtējams, jo viņa zinātniskais darbs ļauj prezentēt politikas veidotājiem, profesionāļiem un citiem interesentiem jaunākos uz zinātniskiem pierādījumiem veiktos pētījumus un atziņas. Viņš aktīvi izzina un prezentē starptautiskos labās prakses piemērus.
Ņikita vienmēr ir atsaucīgs mediju pārstāvjiem, palīdzot formēt sabiedrības viedokli, kā arī aktīvi uzstājas konferencēs, semināros, izglītojot profesionāļus un citus interesentus. Viņš dara daudz vairāk, nekā to prasa viņa pienākumi.
Viņš ir devis lielu ieguldījumu arī bērnu psihiatrijas attīstībā, jauniešu mentālās veselības problēmjautājumu aktualizācijā,” raksta Latvijas Autisma apvienības vadītāja Līga Bērziņa, izvirzot Ņ. Bezborodovu balvai “Latvijas lepnums 2020”. Jāpiebilst, ka L. Bērziņa pati ir saņēmusi balvu “Latvijas lepnums 2017” nominācijā “Sirdsdarbs”.
“Latvijā es vairāk varu izdarīt”
Ņ. Bezborodovs absolvējis Rīgas Stradiņa universitāti (RSU), specializējies bērnu psihiatrijā. Stažējies Londonas Karaliskajā koledžā un Modslija hospitālī. “Londonā es redzēju, ka var citādi sniegt palīdzību nekā pie mums. Es sapratu, ka negribu strādāt psihiatriskajā slimnīcā.
Mūsu sistēma ir diezgan novecojusi, ļoti institucionāla, tas nav labākais veids, kā palīdzēt cilvēkiem ar psihiskām problēmām, bet es gribu palīdzēt cilvēkiem,” studiju gadus atceras psihiatrs.
“Latvijā man ir vislielākā iespēja kaut ko ietekmēt, mainīt, palīdzēt lielākam skaitam cilvēku, nekā vienkārši sēžot Zviedrijā labi iekārtotā praksē,” tā pirms diviem gadiem intervijā žurnālam “Ir” atbildēja Ņ. Bezborodovs
uz repliku, ka ar savām zināšanām viņš ārzemēs pelnītu krietni vairāk.
Arī tagad, kad vaicāju, vai savas domas nav mainījis – vai Latvijas veselības aprūpes sistēmas problēmas un mediķu niecīgais atalgojums neliek apdomāt kādu ārzemju klīniku darba piedāvājumus, viņš saka to pašu. “Man bija visas iespējas turpināt strādāt Londonā, Skandināvijā, bija un ir reāli darba piedāvājumi. Un man ir bijusi dilemma – ko darīt, būt “big fish in a small pond or small fish in a big pond” (“liela zivs mazā dīķī vai maza zivs lielā dīķī”).
Taču es izvēlējos darbu Latvijā, jo šeit es vairāk varu izdarīt. Un savu izvēli neesmu nožēlojis. Turklāt bērnu psihiatrijā Latvijā bija tāds vakuums, kas izskaidro, kāpēc es, tik jauns speciālists, knapi pusgadu pēc rezidentūras 2016. gadā kļuvu par klīnikas vadītāja pienākuma izpildītāju. Tas bija liels izaicinājums un joprojām tāds ir.”
Viņš atzīst, ka darba ir daudz un ka daudz labāk par administratīvo darbu viņam patīk darbs ar pacientiem, tāpēc reizi nedēļā turpina pieņemt ambulatori. “Tas, kas man uztur enerģiju, – es jūtu jēgu savam darbam, redzu rezultātu.
Atalgojums ir svarīgs līdz kādam noteiktam līmenim, kādā brīdī tas vairs nav svarīgs, bet svarīga ir jēga.
Kam es dažreiz neredzu jēgu – gaidīt ilgi savu kārtu, lai varētu dažas minūtes uzstāties Saeimas komisijā un mēģināt pārliecināt deputātus. Lai gan ilgtermiņā arī tam ir jēga – pamazām, soli pa solim izglītot likumdevējus.”
Pēc trim gadiem – jaunā maiņa
Latvijai ir veicies, ka Ņikita ir palicis Latvijā, jo mūsu valstī, it īpaši reģionos, trūkst bērnu psihiatru, tāpēc pie šiem speciālistiem Bērnu slimnīcā gaidīšanas rinda izstiepusies daudzu mēnešu garumā. “Ārstu ir maz, daudzi ir jau gados, un palīdzība kļūst nepieejama,” problēmu ieskicē Ņ. Bezborodovs.
Viens no iemesliem bērnu psihiatru trūkumam – ka to nemācīja kā pamatspecialitāti.
Tagad, un tas ir arī Ņ. Bezborodova nopelns, bērnu psihiatrija kļuvusi par pamatspecialitāti, RSU pēdējos gados ir sešas valsts apmaksātas studiju vietas, pērn bijis liels konkurss – 24 cilvēki uz vietu, šogad – 17.
“Tādēļ ir cerības, ka situācija pakāpeniski mainīsies. Studentu vidū es redzu ļoti motivētus, fantastiskus jauniešus, un tas mani tur pie cerības, ka 2023. gadā, kad šie jaunie speciālisti pabeigs studijas, viņi sāks darbu ar jaunu pieeju,” saka Ņ. Bezborodovs.
“Ir nepareizi nerunāt”
Jaunu pieeju viņš aizsācis vēl vienā jomā – medijos un citās institūcijās runā ne tikai par veselības aprūpes sistēmas organizācijas lietām, bet komentē arī daudzas profesionālas lietas un problēmas, piemēram, nepieņemamas ārstniecības metodes psihoneiroloģiskajās slimnīcās.
Pirms pāris gadiem komentējot gadījumu ar zēnu, kurš uz gandrīz deviņiem gadiem tika “aizmirsts” Ainažu psihoneiroloģiskajā slimnīcā, psihiatrs norādīja uz nesakārtoto sistēmu, kurā “pazūd” bērns. Ņ. Bezborodova kā eksperta zināšanas izmanto Tiesībsarga birojs.
“Ir man bijusi arī tāda pieredze, ka kolēģi ir pārmetuši – nevajag publiski par šādām lietām runāt. Taču es uzskatu, ka ir nepareizi nerunāt,”
atzīst psihiatrs un, nedaudz pašironiski smejot, piebilst: “Tāpēc es, pārvarot pats savu trauksmi, saku jā, kad man žurnālisti zvana un vaicā pēc komentāra.”
“Mans sasniegums, kas varbūt ir arī veiksmīga apstākļu sakritība, ka bērnu psihiatrijas nozares problēmas nonāca sabiedrības uzmanības centrā,” secina psihiatrs. “Latvijā viena no problēmām arī ir, ka pacientiem nav balss – valsts iestādes, speciālisti nesadzird pacientu viedokli. Bet pakāpeniski kļūst labāk, veidojas aktīvas pacientu biedrības, nevalstiskās organizācijas.
Fantastisks piemērs ir tā pati Autisma apvienība, ar ko ļoti cieši sadarbojamies. Un tas ir labs veids, kā kaut ko mainīt. Pārmaiņas nevar veicināt, tikai sēžot kabinetos. Ir jāsadarbojas. Ja tev ir ideja un enerģija, tad Latvijā ir iespēja kaut ko mainīt.
Un es šajā laikā redzu reālas izmaiņas – sabiedrībā palielinās zināšanas par psihiatriju, mainās cilvēku, bērnu vecāku atbildība. Mans mērķis ir, lai bērni Latvijā necieš, lai viņi izaug veselīgāki, līdz ar to izveidojot veselīgāku sabiedrību – tādu sabiedrību, kurā es gribētu dzīvot.”
Nevar audzināt kā vecos laikos
Ieminos par šogad skandalozi izskanējušo gadījumu Bruknas muižā, kur prāvesta Andreja Mediņa vadītajā “Kalna svētību kopienā” bērni un pusaudži audzināti, liekot arī darbā vagās, un ka daudzi Latvijas sabiedrībā uzskata, ka šāda “darba terapija” ir pareiza.
“Tā ir daļa no paaudžu konflikta. Mēs nevaram audzināt bērnus kā vecos laikos, nevaram izmantot tās pedagoģiskās metodes, ko izmantoja pirms 50 gadiem.
Likšana vagā – tā vairs nav tā pasaule, kurā mēs tagad dzīvojam. Cilvēka smadzenes ir ļoti adaptīvas, mums jāpiemērojas tai pasaulei, kas mums ir apkārt tagad,” skaidro psihiatrs.
“Bet, protams, ir lietas un vērtības, kas nemainās – tās ir bērnu un vecāku attiecības.”
Kā izprast latviešu raksturu
Šovasar, kad portāls “Delfi” aptaujājis sabiedrībā zināmus cilvēkus par to, ko redzēt festivālā “Lampa”, Ņikita Bezborodovs izraudzījies piecas diskusijas, vienu no tām “Zibens divreiz vienā vietā nesper? Sper!” ar pamatojumu: “Tāpēc, ka joprojām mēģinu saprast “latviešu raksturu” un ceru, ka šī diskusija mani pietuvinās vienu soli tuvāk šim noslēpumam.”
Vaicāju – vai izdevies pietuvoties latviešu rakstura noslēpumam, uz ko Ņikita smejot atbild – līdz galam nav. Un nopietni sāk analizēt savu vietu Latvijā. “Tas ir tāds mūžilgs process – saprast latviešu raksturu. Bet tas ir saistīts arī ar savas indentitātes apzināšanos. Jo es etniski esmu krievs, ja tā var teikt, jo viss ir samudžināts – vectēvs bija ebrejs, vecmāmiņa no Sibīrijas, otra vecmāmiņa no Ukrainas, vectēvs no Krimas.
Abi mani vectēvi bija metalurgi, mātes tēvs atbrauca un savu ģimeni atveda uz Latviju padomju gados. Esmu audzis krievvalodīgā vidē. Skolā latviešu valodu mācīja, bet nevaru teikt, ka labi to pratu, jo man nebija iespēju runāt latviski. Kad iestājos universitātē, tikai tad sāku runāt latviski ar kursabiedriem.
Tātad etniski es esmu krievs, dzimtā valoda man ir krievu, attiecīgi man nāk līdzi arī krievu kultūra, taču, aizbraucis uz Krieviju, es vienmēr esmu juties svešs – es neesmu Krievijas krievs, bet kaut kas cits.
Ja es neesmu krievs un ja es neesmu latvietis, tad kas es esmu? Kā Valsts prezidents Levits teica – ir Latvijas tauta un nācija.
Tad varētu teikt, ka es piederu pie Latvijas tautas. Jautājums par piederības sajūtu man ir tādā attīstības dinamikā, un es pašreiz jūtos absolūti piederīgs Latvijai. Patlaban es ikdienā vairāk runāju un arī domāju latviešu valodā, protams, runāju arī krieviski un angliski – atkarībā no tā, kādā vidē nonāku.
Es secinu, ka man daudz tuvākas ir latviskās vērtības un mans raksturs ir tuvāks latviešu raksturam, pateicoties tai videi, kurā es esmu audzis, socializējies,” stāsta Ņikita un sarunā vēlāk vēl piebilst, ka viņam ļoti patīk dziedāšana, apmeklējis arī Dziesmu svētku lielkoncertu, par ko bijis sajūsmā.
