– Pilsoņi ir vēlējuši Saeimu, koalīcijas padomi viņi nav vēlējuši. 4
– Koalīcija par to var diskutēt arī atklāti, taču svarīgi, lai šai diskusijai būtu saturs, nevis tikai izrādīšanās.
– Jūs pieminējāt vārdu “solidaritāte”. Tagad tas ir modē, bet vai tā nav tāda vārdu spēle, kas ne vienmēr atspoguļojas praksē? Kā jūs vērtējat, cik solidāra ES bijusi pret Latvijas lauksaimniekiem? Vai noteikumi ir līdzvērtīgi kā kolēģiem citās valstīs?
– Es teikšu tā – solidaritāte ir, taču ES dalībvalstis parasti neaizmirst arī par savām interesēm. Parasti tiek meklēts vidusceļš starp šīm divām pieejām. Arī runājot par Latvijas lauksaimniekiem – mēs vienmēr varam gribēt vairāk, mums iedod mazāk. Līdzīgi kā ar bēgļiem – ES gribēja uz Latviju sūtīt 700, taču tagad mēs runājam par 250 cilvēkiem.
– Vēl viens piemērs – palīdzība Grieķijai. Ekonomikas eksperts Armands Strazds izteicies, ka Latvijai varētu būt palīdzības programmas ietvaros jāgarantē līdz 240 miljoniem eiro un ir liels risks, ka šī nauda tiks zaudēta, jo reti kurš tic, ka Grieķija spēs atmaksāt parādus. Un te jautājums – cik lielas pensijas saņem Grieķijas pensionāri un cik – Latvijas? Atšķirība esot apmēram tūkstotis eiro. Atkal jautājums par solidaritāti…
– Ar līdzīgu atšķirību es sastapos Briselē, cīnoties par tiešmaksājumiem lauksaimniekiem. Grieķiem tie bija paredzēti krietni lielāki nekā latviešiem. Kad es uz to norādīju un aicināju ievērot solidaritāti, Grieķijas lauksaimnieku organizācijas pārstāvis kļuva dusmīgs un paziņoja: “Solidaritāte nenozīmē vienlīdzību.”
– Godīga atbilde!
– Bet tādas ir šīs diskusijas – katra valsts cenšas panākt sev vēlamo iznākumu, un solidaritāte ir tāda kā piekāpšanās kopējām interesēm.
– Kā jūs vērtējat Zemnieku savienības pārstāves Eiroparlamentā Ivetas Grigules darbu? Vai viņa dara pietiekami Latvijas lauksaimnieku interešu aizstāvībai?
– Grigules kundze ir izvēlējusies interesantu modeli – viņa sadarbojas ar ļoti daudzām nevalstiskajām organizācijām, kas viņu konsultē par attiecīgajām jomām, tajā skaitā lauksaimniecību. Viņa ir izvēlējusies strādāt Centrālāzijas virzienā. Domāju, ka tas ir labi, jo šis virziens Latvijai ir perspektīvs no eksporta viedokļa.
– Pēdējais jautājums jums nevis kā ZZS līderim, bet kā biškopim – kas notika ar ideju par bišu stropiem uz Saeimas jumta?
– Urbānās biškopības ideja, ka bites tur lielās pilsētās, pasaulē nav nekas unikāls. Tas ir modē. Piemēram, Briselē ir divas pilsētas biškopju asociācijas. Arī valsts un pašvaldību iestādes tajā labprāt iesaistās, lai parādītu, ka pilsētvide ir tīra, ka tā rūpējas par ekoloģiju. Francijā bišu saimes ir uz Nacionālās asamblejas jumta – trīs stropi valsts karoga krāsās. Tāpat skvēriņā pie Skotijas parlamenta, Briselē uz Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas ēkas jumta un vēl citur. Es šo ideju apspriedu ar Saeimas Eiropas lietu komisiju, tā arī parādījās medijos, taču plašāku sabiedrības atbalstu neguva. Reakcija bija negatīva, ar tādu pieskaņu: “Tiem deputātiem nav ko darīt, ka tādas idejas jāapspriež?” Daži komentētāji pat aizrunājās, ka tad jau Saeimā arī govis un aitas jāsāk turēt. Man kā biškopim negribas neko uzspiest ar varu, un mēs šo ideju atmetām. Lai gan te jāpiebilst, ka pērn pie Zemkopības ministrijas bija novietotas divas bišu saimes, to parādīja televīzijā, bet sabiedrībai tas pagāja garām diezgan nepamanīti. Acīmredzot negatīvā reakcija bija tieši par Saeimu, nevis par bitēm. Taču pie bitēm jāiet ar pozitīvu attieksmi. Ja nāksi stresains un dusmīgs, bites to tūlīt sajutīs un sāks dzelt. Bites – tā ir iespēja nomierināties.
