“Mēs neredzam tam beigas.” Infektoloģe pieļauj, ka distancēsimies maskās vēl divus gadus 43
Ieva Alberte, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Elīna Selicka ir infektoloģe “Centre Hospitalier Chrétien” Beļģijas pilsētā Ljēžā. Patlaban lielākoties strādā stacionārā ar Covid-19 pacientiem, taču reizi nedēļā pieņem arī ambulatori – hroniskus HIV/AIDS pacientus. Ar Elīnu sarunājamies virtuāli, kad Beļģijā trīs nedēļas bijuši stingri ierobežojumi: slēgti veikali un maskas noteiktas līdz ar mājas slieksni.
Ciemos nākt drīkstējis tikai viens cilvēks, ko angliski dēvē “cuddle contact” – latviskojot tas būtu – samīļojamais. Franciski “contact rapproché” – pietuvināts kontakts.
Pagarinātas tika arī skolēnu rudens brīvdienas. Ierobežojumi strādājuši, jo saslimušo bijis mazāk. Beļģija ilgstoši bijusi viena no Covid-19 visvairāk skartajām valstīm Eiropā – kopš pandēmijas sākuma Beļģijā reģistrēti 559 902 inficēšanās gadījumi un oktobra pēdējā nedēļā kumulatīvais rādītājs uz 100 000 iedzīvotājiem bija 1600 (tagad tas krities – 23. novembrī tie bija 484). Pēdējās nedēļas laikā vidēji ir 281 no jauna hospitalizēts pacients dienā un 155 nāves gadījumi dienā.
Elīna Selicka dzimusi Gulbenē, medicīnisko izglītību ieguvusi Rīgas Stradiņa universitātē un studiju laikā Mozambikā voluntējusi HIV/AIDS inficētajiem. Kad 2013. gadā saņēma stipendiju no HIV/AIDS asociācijas ar iespēju kā studente praktizēt kādā no references centriem Eiropā, viņa izvēlējās Briseli. Tur dzīvoja viņas mīlestība portugālis Luišs. Sekoja trīs gadu darbs Latvijas Infektoloģijas centra Hepatoloģijas nodaļā. Visu šo laiku Elīna un Luišs viens pie otra braukāja.
Darbs Infektoloģijas centrā Elīnai ne tikai patika, bet tas ietilpa arī viņas pienākumos – Latvijā medicīnas rezidentiem noteikts, ka valsts ieguldītais jāatstrādā profesijā.
Otrreiz uz Briseli Elīna devās 2016. gada septembrī, lai mācītos Tropu medicīnas slimību centrā Antverpenē. Tāda iespēja bija jāizmanto! Tad sekoja darba piedāvājums uz gadu kā infektoloģei slimnīcā Dienvidamerikā – Franču Gvijānā. Draugs Luišs jau bija kļuvis par Elīnas vīru. Vēlāk abi atgriezās Briselē, 2018. gadā piedzima dēls Gustavs, kurš patlaban ir divarpus gadus vecs.
Pirms gada Elīna ieguva infektoloģes darbu milzīgā privātā slimnīcā “Centre Hospitalier Chrétien” Ljēžā, kas dzīvē izskatās kā vairāku slimnīcu centrs.
Pirmais vissvarīgākais jautājums – kad Covid-19 ierobežojumi beigsies?
E. Selicka: Ne tik drīz. Būs jāiemācās ar Covid-19 sadzīvot. Ar laiku zināsim, kā to labāk ārstēt. Vakcīnai būs zināma efektivitāte, taču 100% vīruss nepazudīs – kļūs mazāk agresīvs. Nākamruden vīruss noteikti vēl būs, un ierobežojumi arī.
Ilgāk nekā gadu tātad?
Tā tagad būs absolūta spekulācija, taču es domāju, ka pat divus.
Šausmas! Kāpēc tik ilgi? Būs taču vakcīna!
Vīrusi mēdz mutēt un veidojas jauni, tāpēc vakcīna tiem jāadaptē. Piemēram, gripas vīrusam ir trīs tipi un tiem savukārt vēl vairāki apakštipi, un atbilstoši tiem katru sezonu ir cita gripas vakcīna.
Turklāt ne visiem Covid-19 pārslimojušajiem cilvēkiem izstrādājas antivielas – tiem, kuri pārslimo vieglāk, tās ir ļoti zemā koncentrācijā.
Pati sev es uzdodu jautājumu, kad Covid-19 būs kļuvis par vēl vienu ikdienišķu elpceļu vīrusu kā gripa un nesatrauksimies par to vairāk kā par citiem.
Kā tu kā infektoloģe reaģēji, uzzinot par Covid-19 eksistenci?
Februāra beigās biju brīvdienās Latvijā un ziņām nesekoju apzināti. Pērn decembrī biju lasījusi par Covid-19 Ķīnā – tas šķita kas tāls un eksotisks. Atgriezusies Beļģijā, pirmdienas rītā devos uz dežūru – nodaļā stacionēja pirmo pacientu ar aizdomām par Covid-19. Es pie sevis nodomāju, ka tas ir nedaudz smieklīgi – tagad katru, kurš noklepojas, vedīs pie mums. Pacientu izolējām kā pienākas, izmeklējām. Otrdien jau bija vairāk pacientu.
Sestdien nodaļa vienkārši uzsprāga – sāka trūkt vietu. Cilvēkus veda un veda. Medmāsām sāka trūkt speciālā apģērba. Vairākās slimnīcās nebija rezervju, jo neviens neparedzēja, ka varētu notikt kas tāds.
Kāds ir Covid-19 raksturs?
Agresīvāks nekā gripai. Ja gripas pacients nonāk līdz intensīvās terapijas nodaļai, tas nozīmē, ka pievienojusies bakteriāla infekcija. Tikai paša gripas vīrusa dēļ cilvēkus nemaz tik bieži nestacionē. Bet Covid-19 gadījumā uz intensīvo terapiju pacientus vedam arī bez komplikācijām.
Vēl vīruss ir īpašs ar to, ka viegli pielīp un pret to nav imunitātes, izņemot tos, kuri ir pārslimojuši, – pētījumi rāda, ka otrreizēja saslimšana ir ārkārtīgi reti.
Covid-19 no citiem vīrusiem atšķiras ar to, ka mēs par vīrusu zinām ļoti maz. Līdz ar to esam ļoti nepasargāti.
Kāpēc nevar apskauties pat tad, ja ir maska?
Jo ieteicama ir pusotra metra distance. Nav zināms, kur vīrusa piliens, ko izelpojam, nosēžas. Ierobežojumi izveidoti vienkārši un saprotami, jo šobrīd neiespējami tos atrunāt līdz sīkām detaļām un visām iespējamām dzīves situācijām. Jo vadlīnijas vienkāršākas, jo skaidrāk uztveramas.
Ljēžā, kur tu strādā, ir augstākais inficēto skaits Beļģijā. Kā tu to skaidro?
Iemesls ir Beļģijas pārvaldības formā – tā ir fragmentēta: deviņi veselības ministri, un katra pavalsts pieņem savus noteikumus lokāli. Briselē maskas bija jāvelk ielās jau kopš pavasara un arī vasarā, bet Ljēžā tas bija mazāk strikti. Skrupulozi noteikumi bija arī flāmu daļā, ko neteiktu par franciski runājošo reģionu.
Kurš no ierobežojumiem Briselē tev šķita absurds?
Kamēr cilvēki ielās staigāja maskās, kafejnīcas bija atvērtas un terasēs cilvēki runājās, dzēra kafiju un vīnu. Ja starp galdiņiem bija pusotrs metrs, tad starp cilvēkiem noteikti ne. Vēlāk restorānus slēdza.
Varbūt beļģi ir bezatbildīgi?
Nepazīstu beļģus. Briselē dzīvoju tikai pusotru gadu un lielākoties tiekos ar citiem iebraucējiem, kuri ir līdzīgi domājoši. Darbā satieku beļģus – medicīnas profesionāļus.
Pirmajā vilnī visiem bija bail inficēties pašiem un aiznest vīrusu mājās. Tagad baiļu vairs nav, jo ap 20–30% kolēģu pārslimojuši. Daži pozitīvie nāk arī uz darbu.
Inficētie strādā slimnīcā?
Jā. Beļģijā tika pieņemts lēmums, ka Covid-19 pozitīviem mediķiem tiek lūgts turpināt strādāt, ja vien viņi jūtas labi. Slimnīcā, kur strādāju, tādi ir vairāki – pārsvarā gados jaunie rezidenti. Viņi strādā tikai ar Covid-19 pacientiem. Aizsargtērpus velk, lai neaplipinātu veselos kolēģus. Pusdienas neēd kopīgajā atpūtas telpā. Lasīju profesionālajā mediķu žurnālā “The British Medical Journal”, ka tā notiek vēl tikai Ziemeļdakotā, Amerikā.
Kas mainījies darbā tagad atšķirībā no pavasara?
Pavasarī bija entuziasms: mēs uzvarēsim vīrusu kopā! Visi metās darbā ar aizrautību. Profesionāli infektologam tas bija notikums – jauns vīruss, pandēmija.
Patlaban kolēģiem Covid-19 ir apnicis. Mēs neredzam tam beigas. Sāk kļūt garlaicīgi mēnešiem ilgi ārstēt vienu un to pašu diagnozi.
Ne malārijas, ne sepses, ne arī tik daudz gripas vairs. Pluss ir tas, ka par Covid-19 zinām vairāk. Ārstēšanā pielietojam citus medikamentus, esam arī iemācījušies ātrāk uzvilkt aizsargtērpu. Pavasarī bija bažas – vai uzvilku pareizi, vai neinficējās rokas.
Kas ir tie citi medikamenti?
Spēcīgi pretiekaisuma līdzekļi, kas satur kortikosteroīdus. Tie medicīnā zināmi jau sen – plaši lietojami līdzekļi dažādu iekaisuma un autoimūnu slimību ārstēšanai. Tie nav pretvīrusu preparāti un tiešā veidā uz vīrusu neiedarbojas, taču samazina un nomāc vīrusa radīto iekaisumu, kas lielā mērā atbildīgs par plaušu bojājumu. Šos medikamentus iesaka lietot tikai tad, kad pacienta stāvoklis jau ir tik smags, ka nepieciešama hopitalizācija un skābeklis.
Vieglākos Covid-19 gadījumos šiem medikamentiem var būt pretējs efekts un tie veselības stāvoklim var nodarīt vairāk kaitējuma nekā labuma. Tas ir labs ierocis – pavasarī dažreiz jau līdz pusdienlaikam bijām pārveduši uz intensīvo terapiju pie elpināmā aparāta pieslēgt pat četrus pacientus, tagad mazāk. Kopumā man ir sajūta, ka uz reanimāciju pārvedam mazāk nekā pavasarī. To rāda arī statistika – Beļģijā, salīdzinot ar pavasari, tagad ir vairāk hospitalizēto pacientu, bet mirstība zemāka.
Vai jums izveidojas personiskas attiecības ar pacientiem?
Jo vecāks cilvēks, jo lēnāks atveseļošanās posms. Līdz ar to arī ar tiem dabiski izveidojas kontakts. Viņiem grūti ieslēgt videozvanu, ir slikta dzirde, un dažiem nav viedtālruņi, bet telefoni ar podziņām, kuras grūti saredzēt. Ir jāpalīdz uzturēt kontaktu ar ģimeni, tāpēc mūsu cilvēciskā klātbūtne ļoti vajadzīga. Lai palīdzētu piezvanīt, medmāsai jāapģērbjas pilnā ekipējumā. Daudzi telefoni vienkārši zvana un zvana, taču nav iespējams visus pienest visiem pacientiem.
Slimniekiem pie gultas saliktas tuvinieku bildes, un es jau zinu, ka tai kundzei meita dzīvo Francijā, bet dēls blakus pilsētā. Kad viņi nes paciņas, atpazīstu.
Kopumā oktobra beigās, kad bija vislielākais hospitalizēto skaits, bija dienas, kad mūsu slimnīcā ārstējās gandrīz 300 Covid-19 pacientu. Šobrīd jau gandrīz uz pusi mazāk. Es strādāju nodaļā, kur nav smagākie, kuri būtu jāventilē, taču arī mūsu nodaļā cilvēki mirst. Piemēram, tiem, kuri ir gados un ar daudz blakus saslimšanām. Ir skaidrs – arī tad, ja pieslēgsim pie mākslīgās elpināšanas, tas neglābs. Iespēja, ka viņu kādu dienu no tās atvienos, ir nulle… Šī iemesla dēļ vairāki tuvinieki pieņēma lēmumu ļaut tuvajiem aiziet no dzīves bez elpināmā aparāta.
Vai ir kāds neticams stāsts, kad pacients izķepurojas?
Kāda 93 gadus veca kundze četras nedēļas bija mūsu nodaļā ar skābekļa masku, smagā stāvoklī. Kā ārsts jau domās padevos, jo plaušas bija skartas ļoti spēcīgi. Bet viņa izķepurojās! Es viņu izrakstīju no slimnīcas!
Kas tev darbā vissmagākais?
Man smagi skatīties, ka slimnieki ir vieni. Pie viņiem nevar atnākt neviens tuvinieks. Viņi jūtas pilnībā pamesti, un, iespējams, arī tas viņiem zināmā mērā liek padoties, jo nav kas uzmundrina un tic viņu spēkiem. Viss, ko viņi ikdienā redz, – mediķi, kuri nopakoti tā, ka pat acis tā īsti nevar saskatīt. Smagi skatīties uz cilvēkiem, kuriem nav iespējas no tuvajiem atvadīties, – aizgājēju ievieto plastmasas maisā, bērēs zārku atvērt nedrīkst.
Pavasarī kāds vīrietis nodaļā bija pieslēgts pie elpināšanas un netika uz mammas bērēm. Divas dienas pēc bērēm ar Covid-19 stacionēja viņa māsu. Viņi savā starpā nevarēja sarunāties. Tas ir šausmīgi.
Es pieļauju, ka tev ir gana smagi redzēt tos, kuri līdz pēdējam netic, ka Covid-19 eksistē. Kā tu spēj to izturēt?
Ar tiem es vienkārši vizītes laikā runāju pašu minimumu: dodu un saņemu medicīnisko informāciju, vai sāp, vai grūti elpot. Nekā personīga. Pacients taču nonācis slimnīcā, lai es uzlabotu viņa veselības stāvokli, nevis vērtētu personību. Kur nu vēl – kritizētu.
Cilvēks ir nobijies, ka var nomirt, viņam grūti elpot. Lai es bakstītu – re, dabūji, ko vajadzēja, jo masku nenēsāji! Nē. Kurš gan no mums kādreiz neuzvedas stulbi…
Es arī noteikti esmu darījusi dzīvē ko tādu, par ko kāds cits teiktu – idiote.
Kur rodas tie cilvēki, kuri netic Covid-19?
Vīruss nav redzams kā lauzta kāja. Tas ir ļoti jauns, nepazīstams. Latvijā tam varētu neticēt, jo izslimojuši maz cilvēku, līdz ar to – ja nav pazīstams neviens savējais, tad vīruss ir kaut kas neticams. Daudzi komentāri internetā parāda, ka cilvēku argumenti balstās sajūtās, nevis faktos. Beļģijā cilvēki nenoliedz Covid-19, jo tas ir fakts – paziņa vai draugs ir izslimojis.
Es tomēr vēl atgriezīšos pie tavas garīgās noturības: kā tu tiec pāri tam, ja kāds pacients aizskar ar vārdiem?
Es zinu, ka tad, kad esam slimi un vāji, mūsu rakstura iezīmes saasinās. Ja esi pēc dabas kašķīgs, slimnīcā būsi vēl kašķīgāks. Ja esi pieticīgs – “ko nu es”, tas pastiprināsies. Kā rezidente Latvijā gan ņēmu personīgi un, kad pacienta tuvinieks nolādēja mani ne par ko, aizgāju kabinetā paraudāt. Laikam esmu norūdījusies, jo vairs neraudu par komentāriem.
Kad pēdējo reizi raudāji darba dēļ?
Pirms trim nedēļām – no noguruma. Ikdienā nestrādāju pilnu slodzi, lai varētu kvalitatīvi dzīvot: pārslēgtos, atpūstos. Oktobrī nācās strādāt pilnu slodzi. Izdegšana kolēģu vidū jūtama nedaudz, jo te ir fantastiski cilvēkresursi un varam atļauties strādāt nepilnu slodzi, atalgojums tāpat ir labs.
Vai šajā pandēmijā saskati personiski ko pozitīvu?
Jā. Dēlam izveidojusies ikdienas rutīna. Agrāk tādas nebija, jo man un vīram patīk ceļot, un, kad dēlam vēl nebija gads, viņš bija lidojis vairāk reižu, nekā pašam bija mēnešu. Tagad viņa dienas ir strukturētas, ik vakaru mamma un tētis ir mājās. Tas dod drošības sajūtu.
Man pašai tas ir profesionāli izaicinājums, jo ne katru dienu ir pandēmijas.
Kad lasu, ka citiem ir daudz laika un mājās pārlasa grāmatas, man drusku skaudība – es tā raujos! Taču es nesūdzos, jo man un vīram ir darbs. Citi ir zaudējuši pat savus uzņēmumus.
Kā mums pārdzīvot šo ziemu?
Uz šo jautājumu nevarēšu atbildēt, jo pati domāju – kā. Es turos uz savu ģimeni – lai cik grūta diena būtu bijusi, mani sagaidīs smaidošs dēls ar tēti. Domāju, ka mums visiem būs jāatbalsta vienam otru un pēc iespējas jāturas pie pozitīviem cilvēkiem.
Kā tu vērtē Latviju Covid-19 kartē?
Latvija man joprojām ir veiksmes stāsts, jo pavasarī saslimstība bija maza un arī patlaban skaitļi uz Eiropas fona nav tik slikti.
Kāpēc izvēlējies darboties infektoloģijā?
To sapratu, kad studijās paņēmu brīvu gadu un strādāju ar HIV/AIDS inficētajiem Mozambikā sešus mēnešus, pēc tam pusgadu Dānijā.
Iepriekš nebija nekādas pieredzes ar infekciju slimībām. Mozambikā dzīvoju reģionā, kur ap 30% ir HIV/AIDS inficēto, darbojos profilaksē un izglītošanā. Redzētais mani tā iespaidoja, ka vēlējos dzīvi saistīt ar infektoloģiju.
Nepilnus trīs gadus nostrādāju Latvijas Infektoloģijas centra stacionārā, Hepatoloģijas nodaļā ar C hepatīta pacientiem. Darbs patika, taču man gribējās arī vairāk iegūt savā profesijā, tāpēc izvēlējos Beļģiju, kur ik dienu redzu sarežģītus un šķetināmus gadījumus.
Vai tu plāno atgriezties Latvijā?
Es ceru, ka jā, jo man nav bijis plāna aizbraukt pavisam. Vīrs ir portugālis un vēlas, lai dzīvojam Portugālē. Neviens no mums kategoriski neuzstāj uz pārcelšanos uz Portugāli vai Latviju. Kādreiz dzīvē es to noteikti gribētu darīt. Noteikti!
