M. Antonevičs: – Daudziem Latvijā ir radušās aizdomas, ka ebreji tos atgūtos īpašumus ātri pārdos un naudu sadalīs. 17
– Visi ebreju īpašumi, kas pieder valstij un pašvaldībām, ir jāatdod ebreju sabiedrībai, un nevienam nevajadzētu būt interesei, ko ebreju kopiena dara ar saviem īpašumiem. Esmu pret to, ka par īpašumiem norēķinās naudā. Mēs neprasām ne centu.
Ebrejiem piederēja arī kapsētas. Par Eiropas fondu naudu sakopām Jaunjelgavas ebreju kapsētu, kas tagad kļuvusi par tūrisma objektu. To pašu izdarīsim arī ar citām – kopskaitā sešdesmit vienu kapsētu.
– Tīri teorētiska situācija – viens latvietis aizbrauc uz kādu tālu valsti un saka: mums te bija īpašumi, dodiet man daļu no tiem, jo esmu latvietis, tāpat kā tie, kas tur toreiz dzīvoja. Tikai tāpēc, ka tautība tā pati.
– Nedomāju, ka jums uz to nav tiesību. Jūs esat daļa no latviešu kultūras, daļa no Latvijas. Tādas sienas kā Geto muzejā ar simt tūkstošiem nogalināto ebreju vārdiem nav nevienā valstī. Tas katram nošautajam ebrejam ir personisks piemineklis.
M. Libeka: – Ebreju īpašumus jau neprasa jūs vadītā reliģiskā draudze “Šamir”, bet gan baņķiera Suharenko kunga pārvaldītā Ebreju draudžu un kopienu padome…
– Latvijā ir dažādas ebreju organizācijas. “Šamir”, kas ir viena no vecākajām, nav iestājusies Ebreju draudžu un kopienu padomē. Es ceru, ka Latvijas Saeima pieņems pareizu lēmumu un mēs saņemsim daļu no ebreju īpašumiem. Starp citu, Geto muzeja izveidei no Suharenko kunga vadītās organizācijas neesam saņēmuši nevienu centu.
M. Antonevičs: – Padomei nepatīk tas, ko jūs darāt? Vai arī nav intereses?
– Atbildēšu jums ar kādu ebreju anekdoti. Haims šķiras no savas sievas. Paziņa viņam jautā: “Kāpēc tu to dari? Skaista sieviete, tik labi jūs dzīvojat…” – “Piedod, lūdzu, tā ir mana sieva. Par savu sievu neko sliktu nerunāšu,” atbildēja Haims.
Pēc laika viņš izšķīrās. “Haim, tagad taču tu vari pastāstīt, kāpēc izšķīries no savas sievas,” paziņa nelikās mierā. “Piedod, viņa man tagad ir sveša sieviete, es par svešām sievietēm nerunāšu,” atbildēja Haims.
