“Mēs neizbrauksim, lai gan mūsu rajonā ir kritušas raķetes”. Cilvēki Ukrainā 0
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīzes” speciālkorespondents Ukrainā, Novohrada-Volinska, Kijiva, AS “Latvijas Mediji”
Visai Ukrainai, gandrīz visiem tās iedzīvotājiem, sākot ar sētniekiem līdz ciematu un nelielu pilsētiņu vadītājiem, šobrīd nav citu domu, kā vien ar savu maksimālo ieguldījumu veicināt uzvaru pār Krievijas iebrucējiem. Tas ir neredzēts ukraiņu tautas entuziasms, un tam ir ārkārtēji nopietns pamats, jo krievu militāro spēku noziedzīgā un nežēlīgā rīcība ir izraisījusi tādu naidu, kas uz gadu desmitiem nošķirs abas – ukraiņu un krievu – nācijas.
Agresora necilvēcība paveikusi savu – pat izglītotas, emancipētas ukraiņu sievietes mierīgi apgalvo, ka viņām vairs neesot nekādas līdzjūtības, redzot foto vai video kadrus ar pamestiem, apdegušiem krievu karavīru ķermeņiem. Kara laikā palīdz melnais humors, un te viens piemērs, ko šajās dienās dzirdēju Ukrainā: “Petro, savāc tos trīs kritušos krievu tankistus! Kas tur ko vākt, satilpināsies vienā puslitra burkā!”
Novohradas-Volinskas pilsētas padome, tāpat kā visu citu apdzīvoto vietu administrācija, tiek apsargāta nepārtraukti. Tā kā mani pie pilsētas vadītāja pavada vietējā teritoriālās aizsardzības bataljona brīvprātīgais, sargs pie ieejas manus dokumentus neskatās. Visur pie ieejas nokrauti smilšu maisi. Tomēr Mikola Borovecs pirms intervijas vēlas redzēt manu preses karti. Tāpat kā citi Ukrainas augstākie valsts vadītāji, arī viņš izskatās pārstrādājies, par maz gulējis, acis apsārtušas. Runā emocionāli.
“Lai kādas problēmas ir vajājušas mūsu valsti, lai kādi bijuši mūsu trūkumi – visiem zināmās likstas ar korupciju, dažādu reformu gausums, bet varu teikt, ka pasaulē tagad nav vienotākas nācijas par ukraiņiem. Krievija apgalvo, ka nāk šurp kā “atbrīvotāja”, bet šeit deviņdesmit deviņi procenti iedzīvotāju noraida to! Kam domāta šāda “atbrīvošana”? Te neviens to negaida!
Ukraiņiem uz gadu simtiem Krievija būs ienaidnieks. Tagad par visiem deviņdesmit deviņiem procentiem visi esam banderieši,” “Latvijas Avīzei” saka pilsētas galva. “Mēs esam pateicīgi, ka Rietumi mums jūt līdzi, bet ar to ir par maz. Veidojas viedoklis, ka daudzas Eiropas valstis un ASV vēlas, lai Krievija te Ukrainā noasiņo, lai karš ilgāk turpinātos. Tā jau turpinās kopš Krimas sagrābšanas. Ja tolaik būtu īstenotas tādas sankcijas kā tagad, šāds karš nebūtu aizsākts,” uzsver M. Borovecs.
Maize – stratēģiska prece
Sergijs Portjanka ir veiksmīgas maizes ceptuves direktors un īpašnieks. Viņa kabinetā pie sienas saliekamā gulta. Pēc 24. februāra, kad Krievija uzsāka iebrukumu, vairākas naktis pavadījis tepat uz vietas. Torīt patiesi valdījusi panika. Veikali nav tikuši atvērti līdz pusdienlaikam. Šāda Krievijas rīcība bijusi pārsteigums. Tad direktors pielicis visus spēkus un spējis pārliecināt, ka šādā brīdī vislabākais palīgs ir darbs. Pirmās dienas bijušas smagas, direktors kategoriski aizliedzis darbiniekiem dalīties ar savu personīgo sāpi, pārdzīvojumiem. Tagad viss esot atgriezies gandrīz ierastajās sliedēs.
“Vakar satiku divas ģimenes, kas bija izkļuvušas no Bučas Kijivas pievārtē. Tur bija sešus un astoņus gadus veci bērni, kas bija redzējuši savām acīm, kā nogalinātus “orkus” suņi staipa pa ielām. Es gandrīz vai aptraku… Tas viss kā Otrajā pasaules karā. Ko grib Krievija? Gluži vienkārši – iznīcināt mūs kā nāciju, cita mērķa nav,” spriež maizes fabrikas direktors. “Es nezinu, kad karš beigsies, bet mēs esam gatavi tikai uzvarai.”
Busiņā uz Kijivu
Ir četri no rīta nelielajā aptuveni 40 tūkstošus iedzīvotāju lielajā Šepitovkas pilsētā. Piebrauc voluntiere Nataša, viņas busiņā daudz garšīgu lietu un tūristu paklājiņi, kas ceļos pie karavīriem Kijivā. Iekrauju arī savu vedamo, ko man palūgts nodot kādai ģimenei galvaspilsētā. Tā ir liela soma ar kartupeļiem, sālītu gurķu kubuliņš un citi gardumi.
Trīsdesmit deviņus gadus vecā Nataša, kurai ir četri dēli, dzimusi Krievijā, Baikālā. Māte turienes krieviete, tēvs ukrainis. Kad meitenei bijuši trīs gadi, ģimene pārcēlusies uz Ukrainu. Natašas vīram pieder maizes ceptuve, bet pati vada politisko konsultāciju firmu. Piemēram, sniedz padomus, kā personām ienākt politikā, kā organizēt priekšvēlēšanu kampaņu. Nataša uzskata, ka pagaidām politikā varas dažādos līmeņos esot par maz sieviešu.
“No kā viņi grib mūs atbrīvot! Kā tā var būt, ka viņi nāk uz šejieni, uz mūsu zemi un iedomāsies kaut ko mums norādīt! Tā nebūs, te viņi neko nepanāks,” saka Nataša. “Visdrīzāk, Krievijā ir ļoti maz cilvēku, kas iebilst pret šo karu. Es tagad esmu pazaudējusi visus kontaktus ar saviem daudzajiem radiniekiem Krievijā. Viņi visi ir par Putinu! Pat Amerikā, kur viņi dzīvo jau trīsdesmit gadus, par to man stāstīja labs paziņa. Viņi izmanto Rietumu dotos labumus, taču ar sajūsmu atbalsta Putinu.”
Esam iebraukuši Kijivā, kuru pazīstu gana labi. Maz mašīnu, taču tas nav pārsteidzoši, jo pilsētu atstājuši ap divi miljoni tās iedzīvotāju. Piebraucam pie nelielas ēkas, kur daudz gados jaunu vīriešu. Drīzumā izveidojas ķēde, un viss atvestais pārceļo uz noliktavu. Dzirdami spēcīgi sprādzieni. Iespējams, kādu desmit kilometru attālumā.
Satieku Aļonu Veseļsku un viņas vīru Viktoru Vseļski. Nododu viņiem domāto sūtījumu. “Mēs neizbrauksim, lai gan mūsu rajonā ir kritušas raķetes. Mēs ļoti ticam, ka mums viss būs kārtībā. Un, kas būtiski, mēs pilnībā esam no viņiem [krieviem] atbrīvojušies visādā ziņā,” stāsta kijiviete. Pēc neilga laika uzzinu, ka pilsētā uz pusotru diennakti noteikta komandantstunda. Iespējams, sagaidāmas nopietnas kaujas…
