Mēs neesam vientuļa sala – zāļu bizness ir transnacionāls. Latvija nevienu neinteresē, mums veidojas deficīts, brīdina docente 72
Mēs neesam vientuļa sala – zāļu bizness ir transnacionāls. Zāļu bizness, sākot no izgudrošanas un ražošanas – tas viss ir tiešām transnacionāls. Pat pašā Eiropā notiek ļoti maz kas šajā jomā, tāpēc tagad, raugoties uz Eiropas farmācijas stratēģiju, viens no punktiem ir par to, kā atgriezt ražošanu Eiropā, tā par nozares niansēm TV24 raidījumā Dr. Apinis pastāstīja Inese Sviestiņa, LU docente, klīniskā farmaceite Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā (BKUS).
Tāpēc, ņemot vērā Latvijas apmērus, nav pat iespējams iedomāties kaut ko tādu, lai mēs paši varētu savus iedzīvotājus nodrošināt ar medikamentiem, – tā ir neiespējamā misija, norāda Sviestiņa, piebilstot, ka lai dabūtu visu pārpirkto zinātnes potenciālu atpakaļ no Āzijas, Amerikas, pat Eiropa šobrīd īsti nezina, ko iesākt.
Līdz ar to Latvija ar savu mazo tirgu lielajām kompānijām ir principā neinteresanta. Ja būs jāizšķiras, kam piegādāt zāles – Latvijai vai Vācijai, zāles piegādās Vācijai.
Eiropā zāles maksā letāk nekā Latvijā, kāpēc tā – neviens nezina, tāpat kā neviens nezina, kādas sarunas notiek farmācijas kompānijām ar Nacionālo Zāļu aģentūru. Tā tas arī ir, atzīst Sviestiņa kā slimnīcas pārstāve, norādot, ka ļoti dīvaini ir tas ka uz šīm sarunām netiek aicināti mediķi: “Labi, mūs varbūt neskar piecenojuma jautājums, taču medkamentu pieejamība ir mūsu lauciņš, mēs labāk zinām, kādas zāles nepieciešamas slimnīcās!”
Mēs jau daudzus gadus brīdinām par medikamentu deficītu, kurš ar katru brīdi paliek lielāks. Cenas mēs uzzinām no saviem Eiropas kolēģiem, apjautājot viņus, cik viņiem kas maksā, pēc kādiem principiem veidojas tur cenas slimnīcās un par kādām tās pārdod valsts, par situācijas absurdumu stāsta speciāliste.
“Neesmu Latvijā turklāt redzējusi nevienu sakarīgu farmakoekonomista pētījumu ne par iepriekšējiem modeļiem, ne par to, kāda situācija ir šobrīd, ne par to, kas būs tad, kad viss mainīsies, – kaut aptuvenas prognozes,” rezumē Sviestiņa.
