“Ar karodziņa piespraušanu patriotu nedēļā vien nepietiek!” Saruna ar Henrietu un Andreju Verhoustinskiem 16
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Patriotu nedēļā “Latvijas Avīze” uzrunāja radošo duetu – filmu režisoru un operatoru Andreju Verhoustinski un teātra kritiķi, kultūras žurnālisti un filmu autori Henrietu Verhoustinsku – par viņu jaunākajiem kopdarbiem, kas novembrī būs skatāmi LTV ekrānos.
Visvairāk abi runāja par savu jaunāko kopdarbu – dokumentālo televīzijas filmu “Paula un ceļš” (pirmizrāde 24. novembrī; tās komponiste ir abu autoru meita Katrīna Anna Verhoustinska), kas stāsta par jaunas sievietes cīņu ar smagu slimību un uzvaru pār to.
Vienā sarunā gan nebija iespējams ietilpināt pat daļu no autoru paveiktā pēdējā laikā – 17. novembrī gaidāma pirmizrāde arī LTV dokumentālajai filmai ar Henrietas scenāriju par režisoru Vari Braslu “Kā tev klājas, Vari?”, nobeiguma fāzē ir arī Andreja dokumentālā filma par Salaspils koncentrācijas nometni.
Par ko stāsta filma “Paula un ceļš”?
H. Verhoustinska: Filma ir par jaunu trīsdesmitgadīgu sievieti, kura pirms dažiem gadiem sev krūtī sataustīja bumbuli, aizgāja uz pārbaudēm un uzzināja diagnozi – krūts vēzis. No tā brīža viņas dzīve pārvērtās, jau ārstēšanās laikā viņa saprata, ka vairs nebūs kopā ar savu bērnu tēvu, pēc izārstēšanās nolēma mainīt arī darbu, iegādājās jaunu mitekli. Filmā fiksējām pārvākšanos. Respektīvi – Paulas dzīve sākās pilnīgi no jauna, pēc terapijas viņa aizbrauca uz Nepālu, devās ļoti grūtā kalnu pārgājienā ar milzīgu, smagu mugursomu. Kā viņa pati formulēja – no nepārliecinātas, biklas būtnes, kura savos lēmumos ļoti bieži atskatījās uz citiem, pamazām pārtapa par cilvēku, kas ņem dzīvi savās rokās un beidzot pilnībā dara to, ko grib.
A. Verhoustinskis: Un dzīvo tā, kā uzskata par pareizu un sev nepieciešamu.
Henrieta: Pirms slimības Paulas dzīvē viss bija kārtībā – ap viņu bija ģimene, rūpīgs tēvs un māte, māsa, “Madara cosmetics” vadītāja Lote Tisenkopfa-Iltnere. Ģimene bija ļoti atbalstoša, tomēr Paula saprata, ka cīņa ar vēzi jāizcīna vienai pret vienu un teorētiski jāpieļauj doma, ka varētu arī neizveseļoties. Saņemot šādu diagnozi, daudzi mēdz sabrukt, bet Paula kļuva stiprāka, arī ģimene atzina, ka jaunā sieviete ieguva kādu agrāk nepieredzētu spēku.
Kurā brīdī jūs satikāt savu varoni?
Henrieta: Pagājušā gada rudenī multimediālajā izstādē “Paštrokšņi” Paula par savu diagnozi runāja tik ļoti atklāti, ka sapratām – tas ir ļoti jaudīgs stāsts un Paula ir cilvēks, kurš par to gatavs runāt. Joprojām, īpaši vecākiem cilvēkiem, šāda saslimšana ir stigmatizēta, to slēpj, un pacienti dažkārt nesaņem pietiekamu ārstēšanu. Ir ļoti svarīgi uzsvērt, ka Paula saņēma valsts pilnībā apmaksātu ārstēšanu un tāpēc izārstējās. Valsts pilnībā apmaksā onkoloģisko ārstēšanu, tas nozīmē, ka par ķīmijterapiju, magnētisko rezonansi pašam pacientam nav nekas jāmaksā. To uzsvēra arī viņas ārsts Dr. Irmejs – šī ārstēšanās ir pieejama visiem, nevajag baidīties no izmaksām.
Andrejs: No filmas viedokļa – Paulai bija ko teikt, viņa mācēja noformulēt savu domu un viņa ir cilvēks, kurš neslēpj savus pārdzīvojumus. Šie bija tie punkti, kāpēc gribējām taisīt filmu, protams, Paulas pieredze, tikšana galā ar smago slimību nav vienkārša. Kā filmā redzam, slimības iespaidā spēcīgi transformējusies arī pati Paula. Ļoti lielu lomu nospēlēja arī tas, ka Paula slimību atklāja agri, turklāt pati, tas pierāda – savai veselībai jāseko līdzi pašam. Man arī ir tieša saikne ar šo slimību, jo ar to ļoti agri nomira mana mamma. Turklāt – arī mammas vecāki bija aizgājuši ar vēzi un tāpēc mamma bija kļuvusi par onkoloģi. Tas ir stipri personīgi.
Kas ir dzinulis, kāpēc veidojat filmas? Katram no jums taču ir arī savs maizes darbs – Latvijas Kultūras akadēmijā un Latvijas Televīzijā.
Henrieta: Tas ir ārkārtīgi interesanti, nekam nevaru pateikt “nē”, jo mani tas viss ļoti interesē. Mums abiem ar Andreju ir ļoti paveicies, mūsu darbs ir aizraujošs.
Dokumentālās filmas caur varoni ļauj pateikt arī personiskas lietas, to jau droši vien dara visi dokumentālisti. Šai ziņā Paula ir piemērs, ka var uzdrīkstēties, nebaidīties un tai pašā laikā viņa sevi raksturo kā ļoti bailīgu. Viņa to atkārto arī filmā, teikdama – man ir bail, ļoti bail. Bet viņa pārvar šīs bailes, uzdrīkstas, un to gribētu mācēt arī es.
Andrejs: Neizbēgami kaut kā tiešām spoguļojamies savos varoņos. Tas gan nav tik viennozīmīgi. Ja atskatos uz savām filmām, tad lielum lielajam vairumam centrā ir spēcīga personība. Līdz šim gan vairāk bija sanācis filmēt vecāka gadagājuma varoņus – Lidiju Lasmani-Doroņinu, Birutu Delli, Raimondu Paulu… Šoreiz man ļoti patīk, ka ir jaunāks cilvēks, bet tai pašā laikā tāds, kurš jau izcīnījis cīņu ar sevi. Kāpēc man to vajag? Droši vien pašizpausmes dēļ, negribētu strādāt tikai kā Latvijas Kultūras akadēmijas operatora meistarības mācībspēks, vēlos taisīt kino. Man gan liekas, ka tas ir būtiski arī mācību darbā, jo palīdz būt formā. Ar LKA docenta algu nevarētu izdzīvot, tas ir pilnīgi skaidrs, bet tas liek vairāk rosīties.
Pēc simt un vairāk gadiem šīs filmas būs nozīmīgas liecības par mūsu laiku…
Henrieta: Vēsturei paliek arī televīzijas radījumi, arī recenzija – kā liecība par teātra izrādi. Tas uzmundrina un sniedz gandarījumu, neļauj nejusties kā tādam viendienītim.
Andrejs: Mūs veido vēsture un vide, varbūt kādā brīdī arī mēs pavisam nedaudz ietekmējam vidi. Paralēli veidoju arī filmu par Salaspils koncentrācijas nometni, arī par to, kas tur notiek patlaban, zināmā mērā šī filma būs arī par mums.
Henrieta: Latvijas vēsturi lielā mērā ietekmējuši dažādi ārēji apstākļi – okupācijas, dažādas atkarības no svešām valstīm. Šie apstākļi veidojuši arī mūsu likteni, tāpēc Patriotu nedēļā nepietiek vienkārši piespraust Latvijas karodziņu, būtiski ir aizdomāties par to, cik milzīga vērtība ir tas, ka šobrīd esam neatkarīgi. Mūsu vēstures kontekstā tie nav pliki vārdi. Neatkarību izjūtu arī savā bērnā, mūsu bērnos – viņi ir brīvi un neatkarīgi cilvēki, viņos vairs nav atskatīšanās uz to, ko drīkst un ko nedrīkst, kā mūsu jaunībā.
Andrejs: Ir gan viena lieta, ar ko jācīnās vienmēr, – iekšējā paškontrole, pašcenzūra. Agrāk tā bija daudz izteiktāka, bet joprojām piemīt, par to ir jādomā. Ārkārtīgi svarīgi ir tas, ka dzīvojam brīvā, turklāt ļoti būtiski uzsvērt – demokrātiskā valstī. Izsaucieni, ka vajagot kādu stingro roku, kas visu sakārtošot, nu… Tāda roka neko nesakārtos, tad mēs dzīvotu daudz nebrīvākā režīmā, jā, varbūt kāds ekonomisks ieguvums, bet mūsu zaudējumi būtu nesalīdzināmi lielāki nekā ieguvumi, tās ir nesalīdzināmas kategorijas.
Kad valstī sākas grūti laiki, pirmais, kam nogriež finansējumu, ir kultūra. Vienlaikus – ja nebūs mūsu valoda un kultūra, tad valstij nemaz nav jēgas pastāvēt…
Henrieta: Man ļoti paveicies strādāt sabiedriskajā medijā, kur kultūrai atvēlēta gana liela vieta, mums ir raidījumi “Kultūrvieta”, “Kultūrdeva”, “Kultūršoks”, “Kultūrdobe”. Katru dienu raidām kultūrziņas, kas vēsta par kultūru. Kur vēl, kurā televīzijā ir kultūras ziņas, kas ir tikpat jeb pat ilgākas par sporta ziņām? Tādā ziņā kā kultūras cilvēks nejūtos diskriminēta, bet, protams, Kultūras ministrijas budžets vienmēr ir vismazākais. Tagad gan ir liels sasniegums, Valsts kultūrkapitāla fonds atgriezās pie finansējuma no tabakas, azartspēļu un alkohola akcīzes nodokļa. Protams, ja salīdzinātu tās summas, ko par savu darbu saņem radošie un kultūras cilvēki, ar privātā biznesā strādājošajiem… Tomēr, tā ir izvēle, mēs jau zinājām, ka nekļūsim bagāti.
Būt kultūras darbiniekam ir arī iekšēja nepieciešamība, pat gribētu teikt, ka nodarboties ar kultūru ir diezgan egocentriski, man vienkārši to ļoti patīk darīt, patiešām to izbaudu. Neapšaubāmi, māksliniekiem un kultūras cilvēkiem piemīt misijas apziņa, bet tā ir arī vēlēšanās pašizpausties. Nemaz nespēju sevi iztēloties uzņēmumā ar noteiktu darba laiku.
Ko jums nozīmē patriotisms?
Andrejs: Varu pateikt īsi – man tā ir iekšēja nepieciešamība.
Henrieta: Man tāpat. Katru dienu dzīvoju latviešu valodā, mūsu kultūrā, un man tā ir svarīgāka par visām citām valodām un kultūrām. Veidojam filmas latviešu valodā, mūsu filmu varoņi bijuši Lidija Lasmane-Doroņina, Dainis Īvāns, tātad mūs interesē latviešu pašnoteikšanās.
Andrejs: Būtu gan jānodala izteikts urrāpatriotisms, tas, manuprāt, nenes neko labu, neatbalstu formālismu. Piemēram, partiju programmās rakstīts, ka jācīnās par demogrāfiju, bet neviens par to necīnās, lai gan daudz runā. Ir pavisam reāla iespējamība, ka pēc kādiem simt gadiem tādu latviešu vairs nemaz nebūs, nomirstam daudz vairāk nekā piedzimstam. Patriotisms būtu darīt kaut ko tādu, lai mēs pēc simt gadiem neizbeigtos. Mūsu vecvectēvu paaudzēm bija nesalīdzināmi grūtāki ekonomiskie un politiskie apstākļi, tomēr latviešu skaits auga. Tagad, kad Latvija ir tiešām brīva, demokrātiska valsts, vairāk domājam par to, kā jūtamies paši, domājam par sevi. Likumiem un nodokļu politikai būtu jābūt tādai, lai palīdzētu tiem, kuriem ir daudz bērnu.
Henrieta: Mana mamma bija sestais bērns septiņu bērnu ģimenē. Saprotu, ka pasaules vēsturē tautu izzušana nav nekas jauns, ir tautas, kuras bijušas un beigušās, tepat blakus bija prūši un vēl ir tikai daži lībieši. Iztēloties, ka latviešu valoda, kuru gadu gaitā kopuši un attīstījuši tik daudzi cilvēki, varētu pazust, ir biedējoša doma. Latviešu valoda ir absolūti dzīva un spējīga attīstīties, mūsu valodā var pateikt visu, arī vismodernākās lietas. Man fiziski sāp, domājot, ka mūsu valoda varētu vairs nebūt.
Tuvojas valsts svētki, un gribētos vēlēt – kaut lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju, gluži kā filmas varone Paula, spētu ņemt dzīvi savās rokās un negaidīt, kad kāds “no augšas” ko dos…
Andrejs: Domāju, ka daudzi to spēj un arī dara, bet ir arī pietiekami to, kuri vienkārši gaida, ka valdība visu izdarīs un, ja neizdara, viss ir slikti. Bet, protams, vislielākajā mērā viss atkarīgs tikai no mums pašiem. Jā, arī no valdības atkarīgs, bet nekas daudz nenotiks, ja paši nedarīsim.
