Mūziķis Lauris Valters: “Pakausī ir arī sajūta, ka nāks oktobris un, iespējams, šīs iespējas atkal nebūs…” 17
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”.
Mūziķis, komponists un dzejas grāmatu autors Lauris Valters nule atzīmējis 100. raidījumu “Izstāsti Latvijai”, būdams viens no tā vadītājiem, bet šobrīd atsācis koncertēšanu un priecājas par iespēju tikties ar faniem klātienē. “Lielākais gandarījums man ir par to, ka arī šaubu brīžos neesmu apstājies, esmu turpinājis savu ceļu mūzikā un ticējis, ka šī ir mana īstā vieta,” sarunā teic mūziķis. 8. jūlijā klajā nāk viņa jaunākā dziesma – optimistiskā “Šeit un tagad”, kuras video tapis kopā ar jauniešu deju kolektīvu.
Lauri, tu esi muzicējis dažādās grupās, ilgāku laiku darbojies arī kā solo mākslinieks, dziesmu un pēdējā laikā arī dzejas autors, TV raidījuma vadītājs… Kas ir tavā darba kārtībā šobrīd?
Jā, visu savu apzinīgo mūžu, kopš gadiem 18, esmu nodarbojies ar mūziku, lai gan Rīgas Stradiņa universitātē studēju politoloģiju, kurā tomēr neesmu darbojies nevienu brīdi. Divi iepriekšējie gadi – 2019. un 2020. – man bija ļoti aktīvi: izdevu gan savu pirmo dzejoļu krājumu (“Visumā veidoti vārdi”, 2019), pēc kura ar divu nedēļu starpību iznāca arī mans solo albums (“Mirklī ieklausies”) – tāds kā “best of” jeb 2013.–2019. gada Laura Valtera singlu izlase, kur bija gan dziesmas, ar kurām piedalījos vairākās “Supernovās”, gan projekta “1836” dziesma, piedaloties Goran Gora, Ralfam Eilandam, Aijai Vītoliņai un citiem. Mani nepameta sajūta, ka ir sakrājies sakāmais, un pagājušajā gadā iznāca arī šūpuļdziesmu albums (“Guliet, mazie!”) – desmit jaukas kompozīcijas, no kurām puse ir manis, puse – mana tēta Egona Valtera radītas dziesmas. Dažas no tām viņš rakstīja vēl tad, kad es biju mazs, 80. gados.
Un turpat sekoja arī Ziemassvētku dziesmu albums “Sirds kā bākuguns” pagājušā gada nogalē…
… un pirms tam, novembrī, vēl paspēju izdot otro dzejoļu krājumu (“Garam Gara Gaita”). Patiesībā šajā klusajā laika posmā no novembra līdz šim brīdim dzīvoju ar labi padarīta darba sajūtu un uztvēru to teju kā pelnītu atpūtu.
Tomēr iespējas ar sastrādāto dalīties ar klausītājiem klātienē nebija…
Man šķiet, nekas nav nokavēts. Ar šūpuļdziesmām man vēl paveicās – to prezentēju pagājušā gada 14. oktobrī, kad to varēja kopā ar cilvēkiem. Čābīga sajūta bija par ziemas dziesmu albumu – decembrī uzstāšanās jomā jau bija pilnīgs Kamčatkas sasalums, koncerti nenotika. Par laimi, vairākas dziesmas bija atskaņotas koncertos jau iepriekš, tomēr būtu gribējies, lai arī jaunās izskan vairāk – jāgaida šī gada nogale.
Uzrunāji cilvēkus ar dzejas grāmatu palīdzību…
Pirmā dzejas grāmata pie manis atnāca ar jaunu sajūtu, ka ne visam, kas vārdos pie manis nāk, ir jākļūst par dziesmu tekstiem. Es vairs nerindoju – pantiņš, piedziedājums, bet vienkārši ļāvu tekstam nākt, arī visnetipiskākajās formās un pantmēros. Pagājušā gada septembrī, apbraukājot Latviju ar dzejas grāmatas lasījumiem – biju Pāvilostā, Alūksnē, Cesvaines pusē –, sajutu, ka esmu pierakstījies dzejnieku pulciņam. Ceru, arī šajā gadā būs jaukas Dzejas dienas. Tie cilvēki, kas tur atnāk, nenāk uz dullo, tie tiešām ir dzejas cienītāji. Tu, protams, vari publicēt savas rindas internetā, bet… vienā dienā internets beidzas un beidzas arī tava dzeja… Grāmata ir kaut kas paliekošs. Izrādās, dzejoļu grāmatas ir cilvēkiem joprojām vajadzīgas, viņi tās iegādājas, dāvina cits citam. Tāpat arvien ir aktuāla mūzika taustāmā formā – to pašu šūpuļdziesmu albumu pērk un dāvina mammas un vecmāmiņas, lielākā daļa jau ir izpirkta.
Tava dzeja no dziesmu tekstiem atšķiras arī saturiski?
Rakstu par cilvēkiem, par attiecībām, protams, par mīlestību. Tā ir skaistākais, par ko rakstīt. Par dabu, jo Latvijā tā ir fantastiski iedvesmojoša jebkurā gadalaikā – ir par ko rakstīt vasarā, ir par ko rakstīt ziemā. Man ir svarīgi runāt arī par mūsu gara gaitām uz šīm planētas – pārdomas par to, kur mums ir jādodas. Dzejā ir manas iekšējas pārdomas, sajūtas, novērojumi…
Nav izslēgts, ka teksti, kas sākotnēji nav domāti dziesmai, pēc tam tomēr top par dziesmu.
Pēdējā gada laikā ir bijis arī tā, ka kāds cits autors paņem manu tekstu savai dziesmai, kaut es tādu potenciālu tai neredzēju.
Kāds ir tavas šīs vasaras jaunās dziesmas “Šeit un tagad” stāsts?
Dziesma ir par šo laiku, par “šeit un tagad”, jo atpakaļ mēs nevaram tikt, bet uz priekšu nezinām, kas būs. Bieži gribam, lai uz priekšu notiktu tas pats, kas bija agrāk, bet mēs esam šeit un tagad!
Šajā brīdī mums visiem kopā ir jādzīvo, jāelpo un jāatbalsta vienam otrs. Jāiedvesmo, jāiedrošina un jāpalīdz.
Mēs, cilvēki, esam domāti viens otram – šajā dzīvē nedzīvojam tikai sev. Neesam dzimuši, lai tikai apmierinātu savas iegribas. Nē, mums ir līdzcilvēki, ar kuriem esam kopā, mums ir bērni. Tieši tāpēc nevajag nokārt galvu, sakot – cik man grūti gājis pagājušajā gadā un labāk nekļūst. Tieši pretēji – optimisma vilnis izplatās. Ja cilvēki redz priecīgus, optimistiski noskaņotus cilvēkus līdzās, oma mainās – par to arī dziesma. Dziesmu ierakstīju jau ziemas beigās, pavasara sākumā. Gribēju arī dziesmas sajūtu iemiesot video – tā ir uz tautisku deju aicinoša dziesma, melodija, vijoles skaņas nes uz priekšu. Par to domājot, sapratu, ka video jābūt dejotājiem. Kādu dienu “Facebook” iemetu jautājumu – kurš var ieteikt foršus deju kolektīvus, un vienā diena sabira kolektīvu, cilvēku ieteikumi. Uzrunāja Zemgales jauniešu deju kolektīvs kopā ar viņu vadītājiem Ivetu un Arvilu, un pirms saulgriežiem Bauskā – pilsdrupās, ielās, pļaviņā – tapa skaists video. Bija redzams, ka dejotājiem ļoti pietrūkst dejas, būšanas kopā – viņi ir noilgojušies pēc tā, kas viņiem ārkārtīgi patīk. Ja vēl to iemūžina – viņi staro, un man prieks, ka šo starojumu izdevās notvert kamerās. Šajā ziņā dziesma ir arī veltījums nenotikušajiem Dziesmu un deju svētkiem.
Kas tev pašam ļāvis šajā laikā uzturēt optimismu, lai to izplatītu tālāk?
Tie ir mani līdzcilvēki – mana ģimene, mana sieva, bērni. Arī sievas māsas ģimene, ar kuru mēs šeit, Ķeguma – tagad jau Ogres – novadā, dzīvojam vienā mājā, katrs savā stāvā. Man ir brīnišķīga četrus gadus veca krustmeita, viņa ir enerģijas iemiesojums, kas ļoti iedvesmo. Tāpat sarunas, attiecības ar manu augstāko es – Visumu, Dievu – kā nu kurš to sauc.
Man Ķegumā ir pašam sava spēcinoša vieta – Krusta kalns, kuru izveidojusi mana sievasmāte Inta Brokāne. Tur pasmeļos enerģiju un atbrīvojos no liekā.
Man spēku dod ticība tam, ka ir jādara un jādara no sirds. Ne velti mēs esam šeit ieradušies un mums katram ir savs uzdevums. Esmu priecīgs par to, ka esmu savā vietā un daru to, kas man ļoti patīk, un ar to varu iepriecināt cilvēkus.
Zinu, ka pavasarī pats mēdzi iepriecināt cilvēkus ar video apsveikumiem viņu svētkos.
Janvārī, februārī, martā un aprīlī daudz filmēju video apsveikumus cilvēkiem dzimšanas, vārda dienā un citos svētkos. Kopš pusaudža gadiem man ir paticis ar ģitāru rokā apsveikt ģimenes locekļus, klasesbiedrus un sportošanas biedrus. Šoreiz iznāca ar nelieliem audio vai video apsveikumiem pārsteigt un tajā dienā iedot dzirksti arī cilvēkiem, kuri personīgi mani nav satikuši, bet kuriem ir saistoša mana mūzika vai dzeja. Patīkama sajūta, ja, piemēram, vakarā desmitos tu aizsūti kādam video un atnāk atbilde – paldies, Lauri, labākais, kas šodien noticis. Man ir prieks radīt prieku ar to, ko Dievs man devis – balsi, mūziku, vārdiem, prieks dalīties ar to, kas man ir.
Kāda tev būs šī koncertvasara?
Līdzīgi kā pagājušajā gadā, kad vasaras vidū pavērās vairāk iespēju koncertēt. Tiesa, pērn durvis bija pavērtas plašāk un citādi – cilvēki iztika bez šķirošanas kastēm. Tomēr šobrīd telefons ir karsts.
Cilvēki ir sapratuši, ka vajag mūziku, svētkus. Daudziem nu pakausī ir arī sajūta, ka nāks oktobris un, iespējams, šīs iespējas atkal nebūs.
Manā dzīvē ir saslēdzies tā, ka esmu gan mūziķis un komponists, gan arī muzikants, kurš spēlē arī kāzās un citos privātos pasākumos. Pagājušajā nedēļā jau bija divas kāzu ballītes un viens koncerts. Kad tu pēc divām nospēlētu kāzu naktīm pamosties ar domu, ka vakarā vēl ir koncerts, ir patīkama, sen nepieredzēta sajūta. Tagad atšķirībā no maija un jūnija sākuma cilvēki vairs nepārceļ kāzas uz nākamo gadu.
Šis laikam ir solo mākslinieku, tātad arī tavs laiks? Vai tomēr aktuāla ir, piemēram, nesen izveidotā apvienība “Polar Pilots”?
Jā, šobrīd patiešām priekšroka ir nelieliem pasākumiem. Arī es uzstājos viens, ar akustisko ģitāru vai divatā ar pianistu Jāni Miltiņu. Būšu gan Valkas novadā, gan Kurzemes pusē, piemēram, Mērsraga svētkos – jāseko līdzi informācijai sociālajos tīklos. “Polar Pilots” kopā ar Reini Briģi izveidojām vasarā pirms diviem gadiem, kad laidām klajā savu pirmo dziesmu – protams, jaunam muzikālam projektam sākt koncertdarbību mūsdienās nav vienkārši, īpaši šajā laikā. Tomēr izdevās izdot divas, manuprāt, foršas dziesmas – “Tam ir jābūt tepat” un “1984” – dziesma par manu dzimšanas dienu, nevis Orvela grāmatu, kā dažiem šķita, bet aprīlī palaidām pasaulē jaunu dziesmu “Ceļojums”, kura video ieturēts 90. gadu videospēļu stilā.
Tomēr, tiesa, pēdējos astoņus gadus lielākoties darbojos kā solo mākslinieks, protams, sadarbojoties ar citiem. Šajā un pagājušajā gadā, kad nav iespējams pulcēties plašai publikai, sarūk gan budžets, gan attiecīgi arī mūziķu skaits uz skatuves. Kā smejas aroda brāļi – šis ir Kārļa Kazāka, Mika Dukura un Laura Valtera – tātad dziesminieku – laiks.
Pieturzīmes
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Ticība. Cerība. Mīlestība.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez saules un vasaras, īpaši tādas kā šī.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Tas, ka arī šaubu mirkļos esmu turpinājis, neskatoties ne uz ko, ticot, ka tieši mūzikas dēļ es te esmu.
Labākā izklaide?
Sports. Gan pašam, spēlējot basketbolu, strītbolu, gan skatoties sporta spēles – gan Eiropas čempionātu futbolā, gan hokeja čempionātu.
