Mēs nedrīkstam sevi vērtēt par zemu 0
Nesen “Pew Researsh Center” rīkotajā aptaujā tika uzdots jautājums: “Kurā Eiropas Savienības valstī strādā visvairāk?” Eiropiešu atbilde septiņās no astoņām valstīm bijusi gandrīz vienprātīga – Vācijā. Tā vairākumā gadījumu sacījuši briti, franči, itālieši, spāņi, poļi, čehi un arī paši vācieši.
Vienīgi grieķi uzskatījuši, ka lielāko darbarūķu zeme ir Grieķija. Atliek minēt, vai viņi sirds dziļumos tā patiesībā domā vai varbūt tādējādi izpaužas tautas rakstura īpašība, kas konkrētajos apstākļos liek pateikt – mēs esam krietni labāki nekā jūs, pārējie eiropieši, kas par mums un mūsu valsti spriežat un rakstāt. Jo grieķi, tajā skaitā grieķu prese, diezgan sāpīgi uztver kritikas viļņus, kas pēdējos gados gāžas pār Grieķiju. Vērojams kas līdzīgs apsēstībai turēties pretī ļauniem spēkiem, kuri grib izspiest civilizācijas šūpuli ne vien no eirozonas, bet varbūt arī no Eiropas Savienības.
Tikmēr Latvijas tā saucamajā publiskajā telpā ārvalstu politiķus vai žurnālistus lamā tad, ja viņi bilst par Latviju ko atzinīgu. Tādās reizēs zināms tīmekļa aktīvistu loks savos komentāros noliek pie vietas šos, kā agrāk teiktu, starptautiskā kapitāla algotņus (vai tāda nav visa Rietumu prese un starptautiskās finanšu organizācijas?), kas pēc definīcijas esot mums naidīgi. Ja kādam ilgākas prombūtnes laikā ienāktu prātā smelties informāciju tikai no šiem viedokļiem, varētu uznākt bailes, ka, jau atgriežoties Rīgas lidostā, nonāksiet Dienvidsudānai līdzīgā zemē. Tomēr – nē. Atbraucis jūs konstatējat, ka arī taksometri vēl kursē, elektrības padeve nav pārtraukta un dzīve turpinās. Tā pat mēdz uzsist augstu vilni, jo, piemēram, ne katrā Rietumeiropas valstī ir tik dāsna svētku un dažādu festivālu programma ar pasaules līmeņa zvaigžņu piedalīšanos. Nerunājot par to, ka Latvijai ir krietni daudz savu zvaigžņu. Grieķi, un ne viņi vien, būtu ar tādām lepojušies, piebļaudami visu Eiropu. Katrā ziņā iemeslu palepoties viņi atradīs vienmēr. Arī ar dabu, ar saulaino klimatu vai, kā jau iepriekš minēts, ar cilvēku čaklumu, kuru citi varbūt nemaz nav īsti pamanījuši… Nupat Eiropas Savienības Padomes prezidentūru pārņēma Kipras Republika, kas būtībā ir sadalītās salas grieķu kopiena – nepilni 900 tūkstoši iedzīvotāju. Tā ir visnotaļ problemātiska valsts, kurai pārmet gan nespēju rast atkalapvienošanās ceļu ar salas ziemeļdaļas turkiem, gan ieviesto “fiskālās paradīzes” režīmu.
Kipra ir arī iestigusi parādos līdz ausīm, sarežģīdama jau tāpat smago eirozonas krīzi. Taču kiprieši uzņemas Eiropas Savienības prezidentūru bez jelkāda mazvērtības kompleksa, un valsts galva Demetris Kristofijs afišē pārliecību, ka “mēs esam ļoti labi eiropieši”.
Latvijas prezidentūra ES Padomē, kā zināms, paredzēta 2015. gadā, un nelielai valstij tā ir arī sava veida pašreklāmas iespēja. Protams, grūti paredzēt, kas būs pēc dažiem gadiem, bet šobrīd situācija ap Latvijas tēlu ir dīvaina. LU profesore Žaneta Ozoliņa to visai plaši komentētajā intervijā portālam politika.lv nodēvējusi par “šizofrēnisku”. Respektīvi, vienai sabiedrības daļai piemīt slieksme noniecināt pat acīmredzamus un pasaulē novērtētus panākumus. Varētu jau sacīt, ka pārmērīga pieticība ir mūsu dabā vai ka pārāk bieži piesauktais “veiksmes stāsts” vienkārši sāk krist uz nerviem. Kaut nenoliegsim – citi šādu “stāstu”, pat ja tajā ir tikai kripata patiesības, pamanītos pārvērst teju par varoņeposu. Taču šai lietai ir arī, kā mēdz teikt, otra jeb politiskā puse, kad pieminētā “šizofrēnija” tiek apzināti kultivēta. Piemēram, krieviski rakstošajā presē, kas labi saprotams, jo Latvijas iztēlošana par pasaules dziļāko bēdu ieleju ir dažu laikrakstu virsuzdevums. Grūtāk izskaidrot atsevišķu mūsu publicistu dedzību. Ne jau politiskās varas kritizēšanā, bez kā demokrātija nav iespējama, vai sabiedrības kritiskā izvērtējumā, kas ir tikpat vajadzīgs, bet gandrīz jau nācijas kā tādas vainošanā gandrīz visos nāves grēkos (te ekstrēmismā, te rusofobijā, te antisemītismā). Taču kādreiz zemtekstā pasprūk tas, kas apsūdzētājiem īstenībā kremt: Latvija par spīti visam nav pavērsusies atpakaļ uz veco politisko telpu.
Tā gan nav gluži akla veiksme, bet apzināta izvēle, apliecinot, ka tomēr neesam vērtējami par zemu.
