“Mēs, baltieši, nedrīkstam apstāties.” Saruna ar Lietuvas premjerministri Ingrīdu Šimonīti 28
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušās nedēļas nogalē Latvijā viesojās Lietuvas premjerministre Ingrīda Šimonīte, kura tikās ar valsts augstākajām amatpersonām.
Vizītes laikā Lietuvas premjerministre sniedza interviju arī “Latvijas Avīzei”. I. Šimonīte studējusi tautsaimniecību Viļņas universitātē un Stokholmas Ekonomikas skolā. Strādājusi valdībā un Lietuvas bankā, 2016. un 2020. gadā ievēlēta Lietuvas parlamentā. Par valdības vadītāju kļuva 2020. gada novembrī.
Raugoties uz Covid-19 saslimstības skaitļiem, redzam, ka pandēmija iet mazumā. Cerams, ka rudeni sagaidīsim ierasto dzīves ritmu. Un tad pasaule sāks skatīties uz citiem skaitļiem, uz ekonomikas atlabšanu. Lietuvas saimniecība patlaban attīstās veiksmīgi ne tikai uz Latvijas, bet pat uz visas Eiropas fona. Kā jums tas izdevās?
I. Šimonīte: Visam ir sava cena. Patiesi, neraugoties uz Covid-19 pandēmiju, 2020. gadā Lietuvas iekšzemes kopprodukts nesamazinājās. Bet jāsaprot, ka iepriekšējā Sauļa Skverneļa vadītā valdība veica lielus ekonomikas atbalsta pasākumus.
Cik šie izdevumi bija pamatoti, cik gudri tie tikuši izlietoti – par to var strīdēties.
Es tomēr gribētu aizstāvēt toreizējo Lietuvas valdību, jo, sākoties pandēmijai, neviens vēl nezināja, kas īsti notiks, cik ilga un cik bīstama tā būs.
Prognozes tolaik bija ļoti biedējošas. Valdības tēriņu cena ir būtisks valsts parāda pieaugums. Saprotams, šādu politiku nav iespējams realizēt gadiem ilgi. Savukārt šī gada pirmo triju mēnešu rezultāti ir pārsteidzoši labi. Lietuvas saimniecība attīstās pat straujāk nekā 2020. gada pirmajā ceturksnī, kad vēl nepastāvēja Covid-19 ierobežojumi.
Patiesībā visu triju Baltijas valstu ekonomikas vismaz pagaidām krīzi pārcietušas samērā labi, eksports aug. Kāpēc? Atbilde meklējama mūsu tautsaimniecību struktūrā.
Salīdzinot ar Rietumeiropas valstīm, mūsu tautsaimniecībās mazāka daļa ir pakalpojumiem. Mēs esam ražotāji. Pārtikas produkti, celtniecības materiāli, mēbeles, medikamenti cilvēkiem būs vajadzīgi vienmēr.
Viens piemērs – Lietuvā veiksmīgi darbojas biotehnoloģiju kompānija “Thermo Fisher”, kas ražo Covid-19 testus un komponentes vakcīnām.
Saprotams, ka šodienas apstākļos pieprasījums pēc tās produktiem ir teju vai neierobežots.
Visai ievainojamas šajā krīzē bija Eiropas dienvidu zemes, kuru ekonomikā liela nozīme ir tūrismam. Paradoksālā kārtā Baltijas valstīs pandēmijas laikā vietējais tūrisms bija pat ieguvējs.
Vai tad pagājušajā vasarā cilvēki Lietuvā vai Latvijā neatpūtās? Atpūtās, no jauna atklājot paši savu zemi. Nauda netika aizvesta uz Spāniju, Grieķiju vai Turciju, tā palika uz vietas un palīdzēja sildīt ekonomiku.
Kas man šķiet visai zīmīgi – Lietuvas ekonomikas kopprodukts, rēķināts uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes, jau ir augstāks nekā Polijā, Portugālē, Ungārijā vai Grieķijā.
Par šiem skaitļiem vēl svarīgāka ir attīstības dinamika. Jāskatās nevis uz to, kur esam, bet kur mums vajadzētu būt. Mēs, baltieši, nedrīkstam apstāties. Dažas valstis pēc pievienošanās ES uzrādīja ļoti strauju attīstību.
Sasniedza šos, nosacīti izsakoties, “80% no Eiropas vidējā līmeņa” – un apstājās.
Jo nesamērīgi pieauga algas, cenas, nodokļi un izmaksas, valsts konkurētspēja samazinājās. Mums jābūt pietiekami gudriem, lai neiekļūtu šajās lamatās. Tam ir visas iespējas. Arī starptautiskās finanšu institūcijas visai eirozonai un īpaši Baltijas valstīm prognozē izaugsmi.
Līdzīgi kā Latvija, arī Lietuva saskārusies ar emigrācijas vilni uz Rietumeiropu. Ko jūsu valsts dara, lai šo procesu bremzētu un pagrieztu pretējā virzienā?
Domāju, šī problēma atrisināsies līdz ar Lietuvas attīstību. Pašreizējos emigrācijas apmērus nevar salīdzināt ar tiem, kādi bija pirmajos gados pēc mūsu valsts iestāšanās ES vai pēc 2008. gada finanšu krīzes. Š
odien daudzi jaunieši brauc mācīties uz citām Eiropas valstīm, bet bez mērķa pārcelties uz pastāvīgu dzīvi. Turklāt migrācijas process nav vienvirziena, tas ir abpusējs.
Pēdējos gados Lietuvā ieceļojuši ukraiņi un baltkrievi, kuri pie mums atraduši darbu. Aizvien lielākā skaitā sāk atgriezties paši lietuvieši. Cilvēki sapelna naudu un dibina savus uzņēmumus, atver kafejnīcas, beķerejas, veikalus.
Mūsu kaimiņos, Baltkrievijā, vērojama brutāla demokrātijas apspiešana. Cik daudz mēs varam iespaidot šajā valstī notiekošo?
Par savām izdarībām Aleksandram Lukašenko nāksies samaksāt ļoti augstu cenu. Agrāk mums likās, ka baltkrievu “siloviki” ļoti pārdzīvos, ja viņiem būs liegta iepirkšanās Viļņas “Akropolē”. Protams, tas ir par maz. Ir labi, ka to sāk apzināties ne tikai Baltijas valstīs, bet arī citur Eiropā.
Pret Baltkrieviju jāvērš sektoriālas saimnieciskas sankcijas. Mums nevajag finansēt brutālu režīmu, kurš apspiež savu tautu un nolaupa pasažieru lidmašīnas. Tas, ko nepieciešams panākt, ir politisko ieslodzīto atbrīvošana un jaunu, demokrātisku vēlēšanu sarīkošana.
Mediji ziņo, ka pēdējās dienās Lietuvā vērojama pastiprināta nelegālo imigrantu ienākšana no Baltkrievijas. Vai šis process ir stihisks vai organizēts?
Organizēts! Bēgļi, kas bieži vien ir ekonomiskie migranti un labākas dzīves meklētāji, ar lidmašīnām no Bagdādes ierodas Minskā un no turienes uzsāk ceļu uz kāroto Eiropu. Saprotams, tas nevar notikt bez režīma ziņas.
Agrāk baltkrievu robežsargi šādus robežas šķērsotājus pieņēma atpakaļ, bet tagad viņi tēlo nezinīšus, sakot – mēs neko neesam redzējuši, mēs nezinām, kas tie par cilvēkiem. Vēl vairāk – ir novērots, ka viņi pat noslēpj, notīra robežpārkāpēju atstātās pēdas.
Kādi ir šīs rīcības mērķi?
Gan politiski, gan materiāli. Lukašenko pats ir piedraudējis, ka pārplūdinās Eiropu ar narkotikām un bēgļiem. Tā jau ir politiska šantāža. Saprotams, tā saucamās “tūrisma firmas”, kas organizē potenciālo robežpārkāpēju ceļu uz Minsku, uz šo nelaimīgo cilvēku rēķina pelna lielu naudu.
Kā rīkoties Lietuvai situācijā, kad tai nav līguma ar Baltkrieviju par nelegālo imigrantu atpakaļuzņemšanu? Jābūvē uz robežas žogs? Līdzīgi kā to darīja prezidents Tramps uz ASV robežas ar Meksiku?
Eiropā šādu žogu 2015. gada vasarā uzbūvēja Ungārija uz robežas ar Serbiju un Horvātiju. Toreiz bēgļu straumi izdevās apturēt.
Šodien mums pirmām kārtām jāinvestē modernās robežas novērošanas sistēmās, un šajā projektā jāpiedalās visai ES. Jo Lietuvas un Latvijas robeža ar Baltkrieviju ir arī ES ārējā robeža.
Jūs esat ievēlēta Lietuvas parlamentā no vienmandāta vēlēšanu apgabala. Nevis no partijas listes, bet ar tiešu tautas balsojumu savā dzimtajā Antakalņa rajonā Viļņā. Tāpat jūs piedalījāties 2019. gada prezidenta vēlēšanās. Lietuvā tās ir tiešas – prezidentu ievēl tauta. Arī pie mums Latvijā ik pa laikam diskutē par to, ka līdzīgi kā Lietuvā vismaz daļu parlamenta vajadzētu ievēlēt no vienmandāta apgabaliem.
Patiešām, Lietuvas parlaments jeb Seims tiek ievēlēts pēc jauktas sistēmas. 70 deputāti – no partiju listēm, 71 deputāts – no vienmandāta vēlēšanu apgabaliem. Šī sistēma darbojas labi. Un tomēr es personīgi esmu proporcionālās vēlēšanu sistēmas piekritēja.
Jo kas tad realizē politiku? Ne jau atsevišķas personības, par kurām balsojuši pilsoņi, bet gan valdība. Bet kas balsta valdību? Disciplinēta partiju koalīcija parlamentā! Iedomāsimies situāciju, kad visi Seima deputāti tiktu ievēlēti no vienmandāta apgabaliem. Mēs iegūtu 141 neatkarīgu, spilgtu personību. Bet vai viņi spētu vienoties par darba spējīgu valdības koalīciju un ilglaicīgi to atbalstīt? Šaubos.
Un kā ar prezidentu?
Tiešās prezidenta vēlēšanas Lietuvā ir ne tik daudz apzināta politiska konstrukcija, cik savdabīga tradīcija. Lietuva atšķirībā no ASV vai Francijas nav prezidentāla republika, mūsu prezidentam nav dota izpildvara. Cilvēkiem varbūt šķiet, ka, ja viņi balso par prezidentu, tad prezidents noteikti pildīs tautai dotos solījumus. Bet tā ir ilūzija. Jo vismaz Lietuvā solījumus var pildīt tikai valdība un to balstošā partiju koalīcija.
Pagājušā gada prezidenta vēlēšanās jūs izvirzīja un atbalstīja “Tēvzemes savienība – Lietuvas kristīgie demokrāti”, kas ir konservatīvs politisks spēks. Pēdējos gados pasaulē un Eiropā saasinās uzskatu atšķirības starp kreisajiem liberāļiem un konservatīvajiem politiskajiem spēkiem. Kā jūs domājat – vai konservatīvisms vēl ir svarīgs Eiropai?
Jautājums ir – ko tieši jūs saprotat ar liberālismu un konservatīvismu. Par sevi varu teikt, ka atbalstu tradicionālas, kristīgi demokrātiskas vērtības. Liberāļi apgalvo, ka individuālais cilvēks viens pats ir atbildīgs par savu dzīvi. Bet tā nedrīkst būt.
Cilvēkam ir jābauda pēc iespējas lielāka brīvība, bet mēs nedrīkstam aizmirst par sabiedrības kopējo atbildību. Arī par vietējās kopienas atbildību. Jo ir brīži, kad cilvēkam nepieciešama mūsu visu palīdzība.
Es pati piederu katoļu baznīcai. Kad ir iespējams, apmeklēju dievkalpojumus. Viena no lielākajām kristīgajām un tātad arī konservatīvajām vērtībām ir cilvēka cieņa un respekts. Kas man devis tiesības teikt, ka cits cilvēks ir sliktāks par mani tikai tāpēc, ka viņš ir ar citu valodu, reliģiju, ādas krāsu vai pārstāv kādu seksuālo minoritāti? Neviens! Tieši to mums māca Jēzus.
Ko jūs saprotat ar Rietumu vērtībām?
Trīs lietas – cilvēka tiesības, vārda brīvību un privāto īpašumu. Dažkārt politiķi domā – vispirms sasniegsim labklājību, tad brīvība un demokrātija atnāks pati par sevi. Bet viņi maldās! Mēs esam turīgi tāpēc, ka esam brīvi. Labklājību rada ne jau varas un valdības, bet gan brīvi, uzņēmīgi pilsoņi.
Cerams, ka drīz varēsim brīvi ceļot. Ko jūs latviešiem ieteiktu apskatīt Lietuvā?
Vispirms jau mūsu pilsētas – Viļņu, Kauņu, Klaipēdu. Tās ir dažādas, katra ar savu raksturu. Ja vēlaties atpūsties pie ezeriem, brauciet uz Lietuvas ziemeļaustrumiem, uz reģionu, kas robežojas ar jūsu Latgali. Tiem, kuriem patīk sēņot, vislabāk veiksies Lietuvas dienvidu mežos. Protams, mums ir arī sava jūrmala, Palanga un Kuršu kāpas.
Ko jūs parasti apmeklējat Latvijā?
Pludmales! Tīras, garas, plašas. Atšķirībā no Lietuvas tās nav pārpildītas, Latvijas liedagos vienmēr var atrast kādu mazliet vientulīgu vietu. Pagājušajā vasarā es izmantoju “Baltijas burbuļa” piedāvātās iespējas un atpūtos Liepājā. Un ne jau es vienīgā, pilsētā bieži varēja dzirdēt lietuviešu valodu. Man ļoti patīk gan pati Liepāja, gan tās balto smilšu pludmale.
