Sanita Upleja: Mēs neceļam jaunu valsti 15
Kad likās, ka šā brīža sabiedriskajā sarunā viss ir jau pateikts par čekas mums kaklā uzkārto akmeni jeb maisiem, no aizokeāna tālēm Austrālijā braši atskanēja kāda jauna latviešu studenta gana skaudrais jautājums: “Dāmas un kungi, kā jūs domājat uzcelt jaunu valsti?” Jautājums it kā vietā, un ir pat likumsakarīgi, ka šī jautājuma pirmais formulētājs ir trimdas latviešu vēsturnieks Uldis Ģērmanis, no kura stafeti pārņēmis jau Latvijas brīvvalstī uzaudzis jauns cilvēks. Ar šo jautājumu U. Ģērmanis retoriski atbildēja NIP biroja žurnālistiem 1997. gadā Stokholmā videointervijā par VDK tēmu, un tagad jaunais students to piesauc šīs pašas tēmas sakarā.
Arī man, sākotnēji izlasot šo jautājumu un tīmeklī noklausoties sarunas fragmentu ar U. Ģērmani, šāds visnotaļ atmaskojošs jautājums par to, kā var uzcelt jaunu valsti, pilnīgi un galīgi nepārcērtot saites ar veco, totalitāro režīmu, likās vietā un precīzs.
Līdz brīdim, kad es atskārtu juridisko niansi, ka mēs kopš 1990. gada neceļam un neveidojam jaunu valsti, bet gan atjaunojam 1918. gadā dibināto, 1940. gadā iznīcināto un vien de iure piecdesmit gadus pastāvējušo. Šo juridisko faktu radīja virkne likumsakarību, un no tā arī izriet vesela rinda likumsakarību.
Gan tad, kad mēs tiešām radījām savu valsti 1918. gadā, gan tad, kad pēc padomju verdzības pusgadsimta to atjaunojam, mēs šo valsti veidojam un lipinām kopā no tāda materiāla, kāds nu mums ir pieejams. 1918. gadā tas materiāls bija ar cara impērijas cirstajām rētām, aizvainojuma un savstarpēja naida nogulsnēm tautas dvēselē. Un arī brīvvalsts atjaunošanas brīdī pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā mūsu valsts un sabiedrības veidošanai izejmateriāls bija tāds, kāds nu tas varēja būt pēc piecdesmit gadiem zem brutālas totalitāras varas okupācijas.
Cara impērijā valdošais beztiesiskums, nevienlīdzība un nežēlība pietiekami dziļi ietekmēja daudzu latviešu dzīves uztveri, lai viņi nejustos apmierināti ar savas kapitālistiskās brīvvalsts sasniegumiem un turpinātu nosliekties par labu stipri sārtajām sociāldemokrātu idejām, ja raugāmies pirmskara Saeimas vēlēšanu rezultātos un politiķu savstarpējos ķīviņos. Savu lomu spēlēja arī Krievijas impērijas “tautu cietumā” mākslīgi saasinātās attiecības starp dažādām etniskām un reliģiskām grupām, kas vairāk traucēja nekā palīdzēja jaunās valsts celšanā.
Savstarpēja neuzticība starp dažādām grupām, slāņiem un partijām, nespēja vienoties sabiedrības kopīgu mērķu vārdā kā mūžam tekošs ūdens grauza, līdz sagrauza demokrātiskās brīvvalsts jaunos un trauslos pamatus. Tāpēc ir diezgan likumsakarīgi, ka pret 1934. gada apvērsumu neiebilda lielas tautas masas, jo īstas brīvības un atbildīgas demokrātijas trauslie asni vēl nebija paspējuši sazaroties pietiekami blīvā un stipri iesakņotā dzīvžogā, kas spētu pretoties stiprākām vēja brāzmām un liktenīgām viesuļvētrām.
Brīvvalsts sāpīgais zaudējums un pazemojošie sekojošo okupāciju gadi bija gana laba mācība, lai tautas lielākā daļa gan ietu uz barikādēm, gan pacietīgā un demokrātiskā procesā atjaunotu savu valsti, neraugoties uz to, cik materiāli labi vai slikti nodrošināti vai pietuvināti varai viņi bijuši padomju okupācijas laikā. Arī padomju impērija, protams, bija tautu cietums, taču siltas vietas zaudēšana pie cietuma pirmā jeb labākā galda var būt pietiekami labs iemesls, lai pretotos vai vismaz nepiedalītos cietuma mūru nojaukšanā.
Ja mēs pavisam godīgi paraugāmies uz tā laika notikumiem – daudzskaitlīgajām tautas manifestācijām, Tautas frontes veidošanos un citiem politiskajiem procesiem –, tad nav noliedzams, ka padomju impērijas mūru graušanā vienlīdz aktīvi piedalījās latvieši ar ļoti dažādu vēsturisko pieredzi un statusu padomju impērijā. Mērs bija pilns lielākajai daļai mūsu tautas, pat ja katram savu iemeslu dēļ.
Un tad, kad cietuma mūri bija sagrauti, mēs sākām atjaunot savu valsti vienīgajā vietā un laikā, kāds bija iespējams, ar vienīgo mums pieejamo materiālu. Līdz ar to rezultāts ir tāds, kāds tas vēsturiski ir iespējams, nevis tāds, kādu katrs no mums iedomājās savos sapņos. Sapņi, iedomas un ideāli ir viena lieta, taču vēsturiskā nasta, ko katra latviešu dzimta ir iznesusi un turpina nest uz saviem kamiešiem, ir tā, kas veido dzīves īstenību 21. gadsimta Eiropas Savienības dalībvalstī Latvijā.
Vai bija iespējams sākt celt pilnīgi jaunu valsti un sabiedrību, kā to gribētos ne vienam vien trimdas latvietim vai jaunās paaudzes pārstāvjiem, kuriem nav tiešas vēsturiskas pieredzes no dzīves padomju īstenībā? Diezin vai, jo tādā gadījumā mums būtu pilnībā jāatbrīvojas no tā izejmateriāla, kāds te bija brīvvalsts atjaunošanas brīdī. Vai tas ir iespējams brīvā un demokrātiskā sabiedrībā? Visticamāk, ka ne.
Tāpēc mana atbilde uz jautājumu, kā jūs domājat uzcelt jaunu valsti, ir tā, ka mēs neceļam jaunu valsti jeb, līdzībās runājot, mēs tikai varam audzēt un kopt jaunus un spēcīgus dzinumus no vecā stumbra un mūžsenajām saknēm. Vienlaikus paturot prātā, ka, pārāk sparīgi ar cirvi vicinoties, tautas dzīvības koks var arī nokalst pavisam.
