“Mēs nebijām gatavi katastrofai.” Tautietes Lindas stāsts par straujo notikumu attīstību Spānijā 0
Mūsu tautiete Linda Pužule jau četrarpus gadu dzīvo Spānijā. Šī valsts, kā zināms, ir viena no jaunā koronavīrusa izraisītās pandēmijas visvairāk skartajām Eiropā un pasaulē.
Jūsu uzmanībai – Lindas stāsts par notikumu attīstību Spānijā un ko tie mudina saprast un ievērot šeit, Latvijā.
Uz Valensiju es atbraucu 2015. gada decembrī ar nelielu čemodānu, domājot, ka palikšu apmēram četrus mēnešus.
Esmu valodniece, un mana sākotnējā doma bija apmeklēt kādu intensīvu privātu spāņu valodas kursu ziemas mēnešos un pēc tam atgriezties mājās, taču pavisam nejauši atradu valsts subsidētu valodu skolu (“Escuela Oficial de Idiomas”), kurā kursus organizē pa semestriem un apmācības ir neticami lētas.
Pēc zemākā līmeņa beigšanas nolēmu turpināt mācības nākamajā līmenī un pēc tam jau nolēmu mācīties līdz galam. Šobrīd, kā zināms, Spānijā viss ir slēgts stingrā karantīnas režīmā un arī mana ikdiena par 100% norit mājās.
Šovasar kārtošu eksāmenus augstākā līmeņa otrās pakāpes sertifikāta saņemšanai (C2) un esmu sākusi apgūt arī valensiešu un arābu valodu. Valensija ir kļuvusi par manām otrajām mājām.
Tai ir īpašs šarms, sena vēsture un bagātas tradīcijas.
Es dzīvoju Valensijas vecpilsētā kopā ar savu draugu un jūtos līdzīgi, kā dzīvojot Rīgas centrā, – ir tik skaisti un ērti, jo visur var aiziet kājām vai aizbraukt ar velosipēdu; lidosta un pludmale ir pusstundas brauciena attālumā ar sabiedrisko transportu.
Dzīve karantīnā
Šobrīd pārdienās izejam iepirkties uz veikalu tepat divsimt metru attālumā. Pietrūkst gan pastaigu svaigā gaisā, gan velobraucienu, ko var kompensēt, vienīgi vingrojot mājās.
Par laimi, mums ir divi balkoni, uz kuriem var gozēties saulē un ieturēt brokastis un pusdienas. Pēdējās trīs nedēļas laiks gan ir bijis apmācies un lietains. Šajā laikposmā vienu reizi esmu ar velosipēdu aizbraukusi līdz birojam, lai paņemtu grāmatas.
Mani apstādināja policija, un nācās sniegt paskaidrojumu.
Kopumā noteiktie ierobežojumi mani personīgi daudz neietekmē, jo esmu pārgājusi uz 100% darba veikšanu internetā un neesmu zaudējusi nevienu darbu.
Karantīnas sākumā es nodomāju, ka beidzot mierīgi un netraucēti varēšu paspēt visu, ko nebiju paveikusi iepriekš, bet izrādījās, ka ne, jo darāmā ir vairāk. Arī daudzi mani paziņas ir līdzīgā situācijā, jo nākas pārkārtot līdzšinējo sistēmu un mainīt darba formātu.
Ir pagājušas trīs nedēļas kopš karantīnas sākuma, bet garlaicīgi vēl nav bijis ne mirkli. Manuprāt, šādās situācijās ir laba doma sastādīt sarakstu ar paveicamajiem darbiem un ik dienas pildīt kādas no saraksta darbībām.
Manā sarakstā, piemēram, ir divu grāmatu lasīšana spāniski, pāris tekstu rakstīšana valensiešu valodā un vienkāršu tekstu lasīšana arābu valodā. Mans draugs Artūrs, kas strādā bankā, šobrīd nevar veikt nekādas profesionālas aktivitātes.
Tādēļ, lai izvairītos no nepārtrauktas TV skatīšanās, īpaši ziņām par koronavīrusu, esmu Artūram sagatavojusi angļu valodas apguves programmu ar aktivitātēm katrai dienai, kas ietver gramatiku, dziedāšanu un audiogrāmatu lasīšanu.
Ja runa ir par iestāžu un uzņēmumu darbību, visātrāk uz situāciju ir noreaģējušās privātās firmas.
Piemēram, Kembridžas eksāmenu sagatavošanas centrs, kurā strādāju, vēl pirms paziņojuma par karantīnas sākumu bija tālredzīgi ieviesis tiešsaistes apmācību sistēmu, kas imitē klases vidi – ir iespēja gan izmantot virtuālu tāfeli, gan atskaņot audioierakstus, taču netiks sākti jauni sagatavošanas kursi, jo arī eksāmenu norise ir apstādināta.
Valsts iestādēs tiešsaistes nodarbību ieviešana noris lēnāk. Jomās, kurās nav iespējams strādāt attālināti, ekonomiskā aktivitāte ir apstājusies.
Manā paziņu lokā ir spāņu uzņēmēji, kas ik dienu zaudē lielas naudas summas vai atrodas uz bankrota robežas, tāpēc ka valstī ir paralizēta kustība, un sūdzas par pilnīgu motivācijas zudumu un neziņu par nākotni.
Arī vairāki starptautiski uzņēmumi ir paziņojuši par savu biroju un ražotņu slēgšanu Spānijā. Daudzi privātajā sektorā strādājošie nav saņēmuši algu par februāri un nespēj nomaksāt rēķinus.
Viss notika strauji
Sociālajos tīklos redzu, ka Latvijā daļa cilvēku situāciju neuztver nopietni. Taču patiesība ir tāda, ka Latviju no Spānijas un Itālijas situācijas laikā šķir tikai pāris nedēļas.
Februāra vidū šķita neiespējami, ka vīruss varētu piezagties arī pie mūsu namdurvīm. Minētā mēneša beigās Spānijā bija tikai trīs saslimušie, un šķita pat amizanti skatīties TV, kā Ķīnā līdz zobiem bruņoti indivīdi maskās un plastmasas tērpos apkaro vīrusu ar smidzināšanas ierīcēm.
Šķita pārspīlēta arī priekšnieces prasība manā darba vietā pēc katras nodarbības dezinficēt galdus ar antibakteriālu tīrīšanas līdzekli.
Toreiz paraustījām plecus un domājām: nu labi, par sliktu jau nenāks.
Kad Itālija kļuva par izplatības epicentru Eiropā un neilgi pēc tam vīrusu uz Valensiju atveda mūsu vietējie futbola fani un nākamajā dienā devās uz darbu, cilvēki nosodīja šo braucienu uz Itāliju, tomēr arī tad neviens vēl nedomāja, ka nonāksim tik nopietnā situācijā.
Tas taču tikai tāds gripas paveids! Neviens neparedzēja, ka viens vīruss varētu nograut valsts ekonomiku. Taču realitāte izrādījās pavisam cita.
Viss notika strauji. Neilgā laikā slimo skaits bija pieaudzis līdz tūkstotim, epicentrs bija Madridē. Kad inficēto skaits sasniedza pusotru tūkstoti, pēkšņi tika apstādināti pilnā sparā ritošie Valensijas pilsētas svētki – Faijas (Fallas spāniski un Falles valensiešu valodā ir iekļauti UNESCO Kultūras mantojuma sarakstā), kas norisinās apmēram trīs nedēļas – no februāra beigām līdz marta vidum un ietver daudzus masu pasākumus. Svētku centrālais notikums ir milzīgu statuju uzstādīšana ielās, ko veic vietējās Faiju apvienības, un to svinīga dedzināšana 19. martā.
Liels bija sašutums valensiešu vidū par valdības lēmumu apstādināt svētkus, kas uz Valensiju ik gadu atved miljoniem tūristu (6,2 miljonus 2019. gadā).
Svētku organizēšanā iesaistītie pilsētnieki komentēja, ka varēja taču mums ļaut svinēt Faijas, vienīgi vajadzētu bloķēt ieeju madridiešiem, jo tie ir tie “sliktie”, kas mums atvestu vīrusu.
Sāpe bija liela. Organizācijas jau bija paspējušas uzcelt dažus Faiju pieminekļus, un tad izrādījās, ka tos nemaz nevar nojaukt, jo tie ir paredzēti dedzināšanai.
Faiju mākslinieki apsvēra iespēju streikot. Taču 13. martā valdība nāca klajā ar paziņojumu par obligātu mājas arestu jeb karantīnu visā valstī, paredzot 100 līdz 600 000 eiro lielus naudas sodus par tās pārkāpšanu.
26. martā tika noteikta to uzņēmumu, kas nepārstāv prioritārās nozares (piemēram, pārtikas ražošana un veselības aprūpe), slēgšana uz divām nedēļām.
Pēc tam kad cilvēki bija apjautuši situācijas nopietnību, pārmetumi valdībai gan bija pavisam citi, proti, kāpēc vispār tika atļauti tik plaši masu pasākumi Faiju svētku pirmajās divās nedēļās un arī lielie feministu gājieni visā valstī 8. martā, kad daudzi paspēja inficēties.
“Neticīgie Tomi” nav jāpārliecina
Tomēr arī šobrīd Spānijā ir cilvēki, kas domā, ka mēri ir pārspīlēti, taču atšķirībā no Latvijas mums karantīna nav ieteikuma formātā, bet gan strikti obligāta.
Tāpēc nevienam nav šie “neticīgie Tomi” jāpārliecina.
Uz ielas drīkst iziet tikai piecos gadījumos un ar attaisnojošiem dokumentiem: 1) iepirkties (bet var saņemt naudas sodu, ja iepirkums ir, piemēram, tikai viena alus pudele); 2) uz aptieku vai pie ārsta (bet ir atceltas daudzas konsultācijas un plānveida operācijas); 3) izvest pastaigā suni ( naudas sodu ir maksājušas personas, kas ar suni ir aizstaigājušās pārāk tālu no dzīvesvietas vai kas pastaigā izveduši plīša suni vai izspēlējušas līdzīgu joku); 4) uz darbu (ir slēgtas neprioritāras darbavietas, lielākā daļa darba notiek tiešsaistē); 5) palīdzēt personām, kam nepieciešama palīdzība (kā piemēru var minēt invalīdus un seniorus).
Vīruss ir izrādījies ārkārtīgi lipīgs.
“Mājas aresta” laikā reģistrēto inficēto līkne pēkšņi sāka šauties augšup kā bulta (salīdzinājumam: 13. martā bija reģistrēti 5232 gadījumi un pēc trīs nedēļām jau 117 000 gadījumi).
Spānijas līkne ir straujāka par Itālijas līkni, tāpēc redzam, ka īsā laikā esam panākuši Itālijas skaitļus un ir apmēram 2923 inficēto uz vienu miljonu iedzīvotāju.
Situāciju var skaidrot ar matemātiskiem modeļiem, un pieaugums ir eksponenciāla tendences līkne, kurā slimo skaits ik dienu pieaug par apmēram 20%, un eksperti brīdina, ka tas ir traģiski.
Nu jau nedēļu vērojama pakāpeniska reģistrēto inficēto skaita samazināšanās dienā no 8000 līdz apmēram 5000, un šķiet, ka notiek līknes stabilizēšanās.
Valdību un ekspertus gan ļoti uztrauc lielais mirušo skaits – šobrīd tie ir gandrīz 1000 cilvēku katru dienu. Raizes raisa arī fakts, ka Spānijā ir inficēti jau 19 800 medicīnas darbinieku (15% no kopējā inficēto skaita) aizsargtērpu deficīta dēļ.
Vairums šo tērpu ir paredzēti vienreizējai lietošanai, un to atkārtota lietošana ir galvenais mediķu inficēšanās iemesls.
Nē, vīruss nav tik bīstams kā 14. gadsimta mēris, bet, ja tā izplatība ir tik strauja un 20% no visiem saslimušajiem ir smagā stāvoklī, slimnīcās vienkārši nav gultasvietu, pietrūkst elpošanas aprīkojuma un aizsargtērpu.
Televīzijā redzam, kā Madrides 12. oktobra slimnīcā vairākas dienas (Hospital Universitario 12 de Octubre) slimie gaida gultasvietas, sēžot koridorā ratiņkrēslos, citi guļ uz grīdas un slimnīcas personāls tos apkalpo koridoros.
Medicīnas darbinieki ir ļoti noguruši un guļ maz. Reanimācijas nodaļu kapacitāte ir pārsniegta par apmēram 20%, morgu kapacitāte ir pārsniegta par 15% un zārkus glabā ledus hallēs.
Kļūda stratēģijā
Manuprāt, Eiropas valstu kļūda bija stratēģijas izvēle. Bija liela pārliecība par to, ka vīruss nav bīstams, taču tagad redzam, ka tieši augstā inficēšanās pakāpe ir tā, kas rada graujošas sekas.
Valstis, kas bija piedzīvojušas MERS (koronavīruss, kas izraisa Vidējo Austrumu respiratoro sindromu), mainīja savu reaģēšanas stratēģiju, saprotot, ka būtiski ir izplatības līkni nobremzēt sākumposmā.
Var minēt Dienvidkoreju, kas ir kļuvusi par piemēru vīrusa infekcijas apkarošanā.
Tam nebija nepieciešama pilnīga visu iedzīvotāju izolēšana, bet gan plaša testēšana, slimo izolēšana un inficēto iedzīvotāju izsekošanas (jeb trekinga) sistēmas vai arī klasificēšanas sistēmas, kad, piemēram, katram iedzīvotājam tiek piešķirts noteiktas krāsas brīdinājums jeb atļauja atkarībā no tā, vai šī persona ir ceļojusi un saskārusies ar kādiem inficētajiem.
Kā pozitīvus piemērus vīrusa apkarošanā Eiropā min arī Vāciju un Islandi, kur notiek plaša iedzīvotāju testēšana.
Spānijas problēma ir bijusi testu trūkums un arī tas, ka situācija tika ielaista un pirmie lēmumi pieņemti ar novēlošanos.
Brīdī, kad ir tik augsta inficētība, kā tas šobrīd ir Spānijā un Itālijā, valstij nav izvēles un vienīgais risinājums ir pilnīga iedzīvotāju izolēšana.
Interesanti, ka Spānijā dzīvojošie ķīnieši TV intervijās ir paziņojuši, ka par drošāku uzskata atgriešanos Ķīnā, jo tās ekonomiskā situācija pēdējos gados ir uzlabojusies un Eiropa acīmredzot nezina, kā pareizi apturēt šādu vīrusu izplatību.
Šobrīd Spānijā bailes ir par to, ka situācija varētu ievilkties.
Ņemot vērā Itālijas paziņojumu, ka “līdz vasarai ir cerība tikt galā ar situāciju”, arī mēs paredzam, ka Spānijas valdība atkārtoti pagarinās karantīnu, kas šobrīd ir noteikta līdz 12. aprīlim.
Mūsu cerība ir jaunas darba iespējas pēc šīs krīzes – nāksies ātri meklēt risinājumu, kad tirgus atdzīvosies, kā arī valdības palīdzība.
Ir piešķirts finansiāls atbalsts pašnodarbinātām personām un zemu procentu aizdevumi uzņēmumiem. Tiek apspriesta arī nodokļu un īres maksas iesaldēšana.
Ir arī skaidri ziņots, ka valdības mērķis ir apstādināt saslimšanas līknes straujo kāpumu un atgūt kontroli pār situāciju, bet arī tas, ka vīruss ir atnācis uz palikšanu un nāksies ar to sadzīvot, un tam būs nepieciešamas jaunas stratēģijas.
