“Mēs neatpalikām no Eiropas.” Saruna ar Pēteri Korsaku – Latvijas fotogrāfijas vecmeistaru 6
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rudenī klajā nācis fotogrāfa un pētnieka Igora Pliča un foto vēsturnieka Pētera Korsaka sastādītais pētījums “Latgales fotogrāfi laika ritumā XIX–XXI gs.” – viena no nozīmīgākajām un apjomīgākajām kultūrvēstures liecībām par Latgali.
Vēsturiskajā izdevumā alfabētiskā kārtībā rindojas īsas uzziņas un fotomateriāls par gandrīz 300 Latgales fotogrāfiem – no paša pirmā līdz pat mūsdienām. Enciklopēdiskais izdevums ir ne tikai unikālas Latvijas kultūrvēstures liecības, divarpus kilogramus smagā un 600 lappušu biezā grāmata ir arī vizuāli iespaidīga. Tā laista klajā 500 eksemplāros un pieejama Latvijas bibliotēkās.
Kā šī unikālā Latvijas vēstures liecība radās un kāds bijis tās ceļš pie lasītājiem, par to sarunā ar vienu no līdzautoriem – Pēteri Korsaku – Latvijas fotogrāfijas vecmeistaru, vienu no Rīgas Fotogrāfijas muzeja dibinātājiem un arī grāmatā pieminētu Latgales fotogrāfu.
Līdz maijam Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja pirmā stāva izstāžu zālē apskatāma 19. gadsimta vēsturisko fotogrāfiju izstāde “Trauslās atmiņas. Dagerotipi, ambrotipi un ferotipi Latvijā”, kur eksponēti arī daži eksponāti no kolekcionāra Pētera Korsaka kolekcijas. Kā fotovēsturnieks atzīst sarunā: “Spriežot pēc fotogrāfijām, mūsdienu Latvijas teritorija 19. gadsimta otrajā pusē bija gandrīz Eiropas centrs – pēc pirmo dagerotipu parādīšanās pasaulē tie drīz vien radās arī Latvijā.”
Grāmatas ievadā pieminat, ka kultūras un cilvēces vēsturē fotogrāfijas tehnikas atklāšana ir līdzvērtīga rakstības atklāšanai.
P. Korsaks: Jā, to šodien ir grūti iedomāties, ka bija laiks, kad nebija fotogrāfiju. Ja paņemtu avīzi – nevienas bildes, tikai zīmējumi. Fotogrāfiju, sākumā gan dagerotipu, atklāšana bija ļoti nozīmīgs notikums.
Kā radās ideja pētīt un meklēt ziņas par Latgales fotogrāfiem?
Arī pats nāku no Latgales, kaut arī jau 60 gadus tur vairs nedzīvoju. 2015. gadā Saukā un Viesītē rīkoju kārtējo, jau 25. reizi “Buclera lasījumu” pasākumus skolniekiem un fotogrāfiem (Mārtiņš Buclers 1866–1944, viens no profesionālās fotogrāfijas aizsācējiem Latvijā. – D. J.). Vienā no pasākumiem pēkšņi kāds apmeklētājs no Rīgas sāka pārmest, sakot, ka mūsu stāstījumā Latgale izskatās kā tāds balts plankums. Pēc tam Igors Pličs, braucot mājās uz Preiļiem, esot pārdomājis, ko varētu darīt. Tā tiešām bija viņa ideja, un es tiku aicināts palīgā. Protams, savu Latgali nebiju aizmirsis, bet līdz tam vairāk biju pētījis valsts mēroga profesionālos māksliniekus. Tai pašā laikā jau septiņdesmitajos gados biju saticis un intervējis vairākus Latgales fotogrāfus, šie teksti tagad iekļauti grāmatā.
19. gadsimta beigās Latgale nebūt nebija mazāk attīstīta, kā pārējā mūsdienu Latvijas teritorija, turklāt ir būtiski uzsvērt, ka savulaik bija daudz iedzīvotāju, ģimenēm bija daudz bērnu, bija arī daudz ebreju, kuri visās nozarēs bija amatnieki un, protams, arī fotogrāfi. Šobrīd tiešām var teikt, ka Igors Pličs ir pats zinošākais par ebreju fotogrāfiem Latgalē. Diemžēl bojā gājuši daudzi cilvēki, daudz materiāla. Priecājāmies, kad Igoram atsaucās Ludzas fotogrāfa mazdēls, kurš tagad dzīvo Izraēlā.
Cik liels daudzums no senajām fotogrāfijām varētu būt saglabājies?
To grūti pateikt, bildes ir saglabājušas ģimenes, kuras ir dzīvas, kurām ir pēcnācēji. Saglabājušās ir Latvijas armijas karavīru fotogrāfijas no Daugavpils cietokšņa. Es teiktu, ka saglabājies ir pietiekoši. Visu jau nemaz nav iespējams aptvert. Kad sākām meklēt, mums rakstīja daudzi, tomēr daudzi tā arī neatsaucās. Bijām iecerējuši fotovēsturi izveidot līdz pat mūsdienām, tomēr bija fotogrāfi, kuri neatsaucās, cilvēki tomēr ir kūtri, viņiem jāzvana, jāskubina. Daži gan bija ļoti laipnīgi.
Kuru no fotogrāfijām varētu uzskatīt par īpašu atklājumu?
Daži Latgales fotogrāfi praktiski nebija pazīstami. Igors atklāja vienu no Krustpils vecākajiem fotogrāfiem – Jāni Zālīti, es atkal – Krūmiņu un Kondrātu. Ilgi meklēju, zvanījos, un beigās kāda kundze teica, ka viņam ir mazdēls Rīgā, kurš arī ir fotogrāfs. Kā es varēju nezināt tādu mazdēlu! Pat uzvārds tāds pats – Kondrāts. Tad viņu sameklēju, un viņš par savu vectēvu kā fotogrāfu nebija piedomājis… Atradām koferīti ar mantām. Grāmatā ir bilde, kur abi skatāmies atradumu. Vēl jau būtu jāpēta smalkāk, bet ir pamatinformācija ar skaistām bildēm. Kondrāts bijis viens no visprofesionālākajiem fotogrāfiem, tolaik nebija daudz lauku fotogrāfu, kuri būtu mācējuši bildēt aktus, to Kondrātam ir vairāki, viņš bija labs meistars.Viņš pat bija uzrakstījis un izdevis grāmatiņu par to, kā mācīties fotografēt.
Pirms kara Latgalē bija pavisam maz mākslas fotogrāfu, bija gan nodibināta Daugavpils fotoamatieru biedrība, bet viņi neko īpašu nepaveica. Tā tolaik bija atšķirība no pārējās Latvijas, jo Rīgas fotogrāfi piedalījās pat starptautiskās izstādēs. Protams, arī Latgalē rīkoja izstādes, bet tās bija amatniecības izstādes, fotogrāfi bija amatnieki ar profesionāli izgatavotiem darbiem.
Tagad fotografē teju jebkurš un, protams, neprofesionāļi par arhīviem daudz nedomā.
Gan jau kaut kas no visas tās masas paliks arī nākotnei, jo arī amatieris kādreiz var noķert kādu momentu, kas svarīgs valsts mērogā. Saglabāt vajadzētu melnbaltās kopijas, tās glabājas labāk. Šodien bildējam pa labi un pa kreisi, kaut kas no tā saglabāsies, izsijāsies, izkristalizēsies, un tam būs vērtība, tikai žēl, ka visi bildes glabā telefonos, varbūt vajadzētu ielikt kādā citādā datu nesējā.
Ar dažiem senlaiku fotogrāfiem esat saticies – vai fotogrāfi saprata, cik dārgi dokumenti nākotnē būs viņu uzņemtās bildes?
Vispār – jā, kaut gan dokumenti jāskatās uzmanīgi. Piemēram, reiz septiņdesmitajos gados runāju ar Daugavpils fotogrāfu Teofilu Pauļukēviču, viņš daudz fotografējis Daugavas plūdus, pašu pilsētu. Viņš stāstīja, ka tūlīt pēc kara kāds no toreizējās čekas vai Iekšlietu ministrijas bija licis fotografēt vāciešu nopostīto Daugavpili. Bet – īstenībā šos postījumus bija izdarījusi padomju puse. Tās plates esmu nodevis Daugavpils muzejam.
Vai mums pietiek vēstures fotoliecību visā Latvijas teritorijā, vai kartē nav balto plankumu?
Domāju, ka ir diezgan daudz, tikai visas fotoliecības vēl nav apkopotas. Muzeji glabā tūkstošiem fotogrāfiju, dažos – piemēram, Rīgas kuģniecības un vēstures muzejā, Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā – glabājas pat miljoni, tās ir milzu kolekcijas. Piekrītu, ka divos pasaules karos, divās deportācijās, emigrācijā daudz aizgāja bojā, bet tomēr esam pietiekami bagāti.
Kādas jūs nosauktu pašas visu laiku būtiskākās Latvijas fotogrāfijas?
Par pašu pirmo nevar būt nekādu šaubu – tā ir Viļa Rīdzenieka Latvijas proklamēšanas bilde, tā ir vienīgā, viena vienīga fotoplate, tas ir viennozīmīgi. Kā otro es gribētu nosaukt fotogrāfiju, kurā redzams, kā prezidents Jānis Čakste pasniedz pirmos ordeņus karavīriem, Brīvības cīņu dalībniekiem, kuri uzvarēja Bermontu. Trešā, arī simboliska, pieder tam pašam Rīdzeniekam – Pētera baznīcas degšana 1941. gada Pēterdienā, 29. jūnijā. Bet vēl jau ir daudz nozīmīgu fotogrāfiju, visi mūsu muzeji ir ļoti bagāti. 20. gadsimta sākuma fotogrāfijas vēl joprojām izskatās kā vakardien fotografētas. Tajos laikos bija neticama fotogrāfiju kvalitāte, oriģināli bija fantastiski.
Tas ir unikāli – 1829. gadā tika atklāta fotogrāfija, un jau 1840. gadā uz mūsdienu Latvijas teritoriju brauca Pēterburgas un Berlīnes fotogrāfi, atvēra dagerotipijas darbnīcas Liepājā, Cēsīs, Jelgavā – mēs neatpalikām no Eiropas.
