Uldis Šmits: Iezogas šaubas par prezidenta tēzi, ka mums “globālā mērogā lielāka uzdevuma vispār nav” 1
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Mūsu valsts nu nobriedusi startam uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomi, “kas ir galvenais Apvienoto Nāciju orgāns ar vislielāko nozīmi un prestižu”, nesen pavēstīja Valsts prezidents Egils Levits, ievadot diskusiju par Latvijas interesēm un iespējām ANO saistībā ar organizācijas 75. gadskārtu. Viņš gan arī piezīmēja, ka ANO dibināšanas brīdī Latvija bija izdzēsta no pasaules kartes.
Atgādināsim – ANO statūti tika pieņemti 1945. gada jūnijā un stājās spēkā 24. oktobrī.
Formāli tolaik vēl pastāvēja arī Tautu Savienība, kuras pēdējā sēde sanāca 1946. gada aprīlī. Bet tajā liedza piedalīties organizācijas pilntiesīgo dalībvalstu Igaunijas, Latvijas un Lietuvas diplomātiem. Tādējādi pēc šī Ženēvā svinīgi sarīkotā pašlikvidācijas pasākuma Tautu Savienību jeb Nāciju Līgu nu jau pilnā mērā oficiāli nomainīja ANO (pārmantojot no priekšteces arī dažādas apakšstruktūras un mantību).
Organizācija, kurā, kā rakstījis vēsturnieks Edgars Andersons, turpināja valdīt “brutālas varas diktētas realitātes, divkosība, liekulība, interešu bloki, skaistās frāzēs ietērpti meli, mākslīgām dusmām aizsegta izspiešana un konjunktūras izmantošana”. Un kurā “trim agrāk neatkarīgajām Baltijas valstīm, Tautu Savienības loceklēm, liedza jebkādu pārstāvību”.
Tiesa, Igaunija, Latvija un Lietuva tika uzņemtas ANO tūlīt pēc neatkarības atgūšanas. Tad baltieši, starp citu, saskārās ar valstiskās kontinuitātes principa ignorēšanu ANO sekretariāta un atsevišķu aģentūru nostājā. (Tajā skaitā Starptautiskajā darba organizācijā, lai gan Baltijas valstis tajā bija iestājušās jau Tautu Savienības laikos.) Katrā ziņā Andersona sniegtais raksturojums, kā mēdz sacīt, nav zaudējis aktualitāti.
Protams, uzturēšanās ANO Drošības padomes ķēķī nepastāvīgā locekļa statusā ļauj paust viedokli, balsot par dokumentiem un pāris gadus vērot, ko brūvē pieci pastāvīgie, ar veto tiesībām apveltītie.
Parasti tas izpaužas ASV, Apvienotās Karalistes un Francijas un, no otras puses, Krievijas un Ķīnas pretstāvē, bloķējot attiecīgu rezolūciju pieņemšanu.
Vai tirgojoties par tekstu saturu. Pagaidu klātbūtne minētajā procesā, jādomā, spēj dot noderīgu pieredzi, bet diez vai mums nodrošinās paliekošu ietekmi un atpazīstamību.
Egils Levits šoreiz gan pamatoja nepieciešamību nest Latvijas vārdu pasaulē tieši ar mērķi iegūt divu trešdaļu ANO dalībvalstu atbalstu, kāds vajadzīgs iekļūšanai Drošības padomē, un minēja daiļrunīgu pieņēmumu – ja Indijas galvaspilsētas Deli ielās cilvēkus izvaicātu par Latviju, tad lielākā daļa nez vai zinātu, ko pateikt.
Viņaprāt, vajag arī skaidrot, kāds būtu Latvijas kā Drošības padomes locekles pienesums, lai ar to ieinteresētu Āfrikas, Āzijas, Okeānijas un pārējās valstis par mums balsot 2025. gadā.
Tas ir svarīgi. Tomēr iezogas šaubas par prezidenta tēzi, ka mums “globālā mērogā lielāka uzdevuma vispār nav”.
Jāšaubās arī, vai Deli ielās un Rīgas ielās tagad bauda kādu īpašu atpazīstamību, piemēram, Mazo Antiļu salu arhipelāga valsts Sentvinsenta un Grenadīnas tāpēc vien, ka tā ieguvusi īstermiņa mandātu Drošības padomē. Vai tāpat Nigēra, kuru joprojām nereti jaucam ar Nigēriju. Turklāt jāpieļauj, ka Kingstauna nemaz neveltīja pārmērīgus pūliņus un summas no Sentvinsentas un Grenadīnu pieticīgā budžeta vērienīgām reklāmas kampaņām.
Labākais, ko Latvija varētu apsolīt Deli, un tas pat neprasītu sevišķus izdevumus, ir mūsu iespēju robežās izvērsts politisks atbalsts ANO reformēšanai: Drošības padomes pastāvīgo locekļu loka paplašināšanai un Indijas iekļaušanai tajā, paralizējošo veto tiesību izmantojuma pārskatīšanai, visu struktūru darba caurskatāmības nodrošināšanai.
Šie un citi jautājumi ierosināti jau krietni sen, bet, neraugoties uz panākto vispārējo vienošanos par reformas nepieciešamību, lietas virzība izpaliek. Iepriekš ANO statūti ir grozīti 1963. gadā, lai palielinātu Drošības padomes nepastāvīgo locekļu skaitu no sešām līdz desmit, kas bija visnotaļ demokrātisks jaunievedums. Taču toreizējā pasaule nelīdzinās pašreizējai, kas nerod sev atspoguļojumu šajā, Levita vārdiem, “orgānā ar vislielāko nozīmi un prestižu”, kur Austrumeiropai rezervēts viens nolaižamais (šobrīd Igaunijas ieņemtais) papildsēdeklis. Jo galvenā problēma ir tā pati vecā, ko iemieso tie paši vecās kārtības piekritēji.
Tāpēc Drošības padome nevar kļūt par efektīvu miera un kolektīvās drošības garantu, bet ANO esības jēga arvien ir tāda, ka nekas cits labāks jau nav izveidots.
Acīmredzot Latvija grib izmantot izdevību, lai vēlreiz par to pārliecinātos. Cerams, neiztērējot pārāk daudz spēka un naudas.
