Lembergs atvainojās un atzina, ka esot pārkāpis robežas. Intervija ar LPRA priekšsēdētāju Ivaru Kaļķi 17
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 80 gadiem padomju varas veiktajās masu deportācijās tūkstošiem cilvēku Latvijā tika izrauti no savām mājām, iesēdināti lopu vagonos un aizvesti uz Sibīriju.
Daudzi gāja bojā, citi atgriezās ar salauztiem likteņiem.
Pandēmijas ierobežojumu dēļ pulcēšanās plašos piemiņas pasākumos nenotiek, bet visā Latvijā šodien notika virtuālais atceres pasākums “Aizvestie. Neaizmirstie. 80 gadi kopš 14. jūnija deportācijām”, kad vienlaikus visā valstī dažādās vietās lasīja 1941. gada 14. jūnijā izsūtīto iedzīvotāju vārdus.
“Vai nav tā, ka šis noslēgtības laiks mazinājis sabiedrības kopējo interesi par šiem datumiem – 25. martu un 14. jūniju – un šo Latvijas vēstures lappusi kopumā? Gan tāpēc, ka cilvēki paši nevar iesaistīties kā agrāk, gan tāpēc, ka tagad daudz citu rūpju,” vaicājām Latvijas Politiski represēto apvienības (LPRA) priekšsēdētājam Ivaram Kaļķim.
“Es domāju, ka sabiedrības interese nav zudusi. Pietrūkst tikai kopības sajūtas. Pulcēties, protams, nevar, taču cilvēki tāpat individuāli dodas nolikt ziedus.
Varētu vēlēties, lai jaunieši vairāk iesaistās, taču šis jautājums bija aktuāls vēl pirms pandēmijas, tā ka nevar teikt, ka tieši tagad ir noticis kāds pavērsiens.
Visās vietās nav vienādi, daudz kas atkarīgs no vietējās pašvaldības, skolām. Represēto apvienība vienmēr ir gatava iesaistīties, ja mūs aicina runāt par šiem jautājumiem,” saka I. Kaļķis.
Tagad ierasti daudzas intervijas sākas ar jautājumiem par Covid-19 pandēmiju, ierobežojumiem un kā tas mainījis mūsu dzīvi. Kā tas ietekmējis represēto organizācijas un jūsu biedrus?
I. Kaļķis: Mūsu aktivitātes, protams, ir sarukušas. Pa šo laiku tikai vienreiz – pagājušā gada rudenī – notikusi LPRA Koordinācijas padomes sēde, lai gan iepriekš tās rīkojām reizi ceturksnī.
Šogad vēl neesam rīkojuši. Tajā pašā laikā darbs nav apstājies, tāpat kā visi izmantojam attālinātās sazināšanās iespējas. Mums ir 54 nodaļas.
Ne visur tās ir aktīvas – cilvēku paliek mazāk, dažviet trūkst aktīvistu, kas uzņemtos vadību, taču joprojām Latvijā ir ap desmit tūkstošiem, kuriem piešķirts politiski represētā statuss.
Zinu arī no vairāku “Latvijas Avīzes” lasītāju teiktā, ka emocionāli īpašs un ļoti gaidīts pasākums parasti ir ikgadējais salidojums Ikšķilē. Taču pērn tas nenotika…
Jā, 2020. gadā nolēmām nerīkot. Līdz šim mums Ikšķilē bija noticis 21 salidojums. Tur tiešām sabrauca cilvēki no visas valsts, parasti vairāki tūkstoši.
Arī tagad cilvēki zvana un interesējas, un mēs sakām – pašlaik noteikumi tādi, ka nevar pulcēties. Taču datumu Ikšķiles estrādē esam rezervējuši – tas ir 7. augusts.
Es skatos ar cerībām, dodu kādus 70 procentus, ka salidojums notiks.
Jautājums – cik plaši to drīkstēs rīkot un kādi būs noteikumi? Jāgaida…
Ļoti iespējams, ka ļaus piedalīties tikai vakcinētajiem un jums nāksies pie ieejas pārbaudīt digitālos sertifikātus.
Tā var būt, esam gatavi pielāgoties prasībām.
Ar senioru vakcināciju pret Covid-19 neiet tik labi, kā gribētos. Vai esat apvienībā par šiem jautājumiem runājuši, kādas noskaņas ir biedru vidū?
Cik esmu runājis, represētie neizvairās no vakcinācijas. Liela daļa bija pirmajā grupā, kas saņēma uzaicinājumu vakcinēties. Daudzi atsaucās un gāja, arī es izmantoju šo iespēju.
Bet nekādas kampaņas par potēšanās nepieciešamību starp represētajiem neveicat?
Nē, to nedarām. Ja kāds prasa, tad saku, ka vajag. Bet man ir sajūta, ka padzīvojuši cilvēki nav pret to negatīvi noskaņoti.
Protams, domas dalās, zinu, ka arī starp ārstiem ir dažādi viedokļi. Tā ir brīvprātīga izvēle.
Nesen jūs izplatījāt paziņojumu, kurā iebildāt, ka Aivars Lembergs vēstules no cietuma paraksta kā “politiski represētais”. Kāpēc nolēmāt uz to reaģēt?
Es saņēmu zvanus no ventspilniekiem, ka vietējā laikrakstā regulāri parādās šādi raksti, man tika arī atsūtītas kopijas. Mēs to pārrunājām apvienības valdē un nolēmām, ka tas nav pieņemami.
Cilvēks pats sev izdomā titulus un liek klāt savam vārdam, lai gan politiski represētā statuss ir noteikts likumā.
Kā jau zināt, tika izplatīts paziņojums, mediji par to ziņoja. Īpaši nosūtījām arī Ventspils laikrakstam, taču tur tas, cik man zināms, netika publicēts.
Toties es saņēmu vēstuli no Aivara Lemberga, kurā viņš atvainojās un atzina, ka esot pārkāpis robežas, solot labot šo kļūdu. Tagad viņš parakstās kā “politiski vajātais”.
Tas neskan tik skaļi…
Nu tāds ir viņa viedoklis. Mēs jau paziņojumā rakstījām, ka norobežojamies no jebkādiem vērtējumiem pret Aivaru Lembergu ierosinātajā krimināllietā un neiejaucamies tiesu lietās, tikai norādām uz neētisku rīcību.
Bet, tā kā bija atvainošanās, tad var uzskatīt, ka šis jautājums ir atrisināts.
Jūs jau vairākkārt pieminējāt pašvaldības, no kā sapratu, ka organizācijai saite ar vietējo varu ir ļoti svarīga, droši vien pat vairāk nekā ar Saeimu un valdību. Tikko noslēgušās pašvaldību vēlēšanas, tagad mums ir jauni novadi un jauna vara. Kā skatāties uz to visu – būs labāk, nekas nemainīsies vai varbūt kļūs grūtāk?
Ir tāda sajūta, ka lielā mērā tiek atjaunoti vecie rajoni. Mums tādā ziņā tas nav nekas jauns, varētu pat teikt, ka “iestrādes” ir saglabājušās.
Par reformas ieguvumiem man grūti spriest, taču neredzu iemeslu uztraukumam, ka tas varētu nākt par sliktu. Tiek solīts, ka saruks administratīvais slogs, varbūt būs vēl kāds ieguvums.
Vēlēšanu vakarā TV ziņās viena kundze no Limbažu novada teica, ka balsojusi par vienu sarakstu, jo tā līderis dodot pabalstus represētajiem, bet otrs no kādreizējā kaimiņu novada – tas nekad neesot devis. Tāda ir viņas motivācija.
Ja runā par pabalstiem, tad tur tiešām pieeja dažādās vietās var atšķirties. Daudzās pašvaldībās bija tradīcija, ka uz valsts svētkiem šādi pabalsti tiek piešķirti, taču tie ir dažādi.
Var būt dāsni – 100 vai pat 150 eiro, tā bija kādās 30 pašvaldībās. Citviet ir mazāki – 30 vai 50 eiro. Ir arī pašvaldības, kur nekas netiek piešķirts…
Man jau šķiet, ka to represēto vairs nav tik daudz, šis vairāk ir tāds morāls gandarījums.
Nedomāju, ka tam būtu jābūt galvenajam argumentam, par ko atdot savu balsi vēlēšanās, jo mainīt politisko pārliecību tikai naudas dēļ nav pareizi, taču nenoliedzami, tas var ietekmēt cilvēku izvēli.
Rīgas dome tika ievēlēta jau pagājušogad. Vai attiecībās ar to kaut kas ir mainījies?
Ar Rīgas domi attiecības nebija sliktas arī vēl tad, kad pie varas bija Nils Ušakovs. Ja runā par tiem pašiem pabalstiem, tad arī tajā laikā tie bija dāsni – simts eiro. Pašreizējā dome no tā nav atteikusies.
