Mēs neaizmirsīsim nelikumīgi okupēto Krimu 18
ES astoņu valstu ārlietu ministri: mēs neļausim Krimas jautājumam nemanāmi pazust no starptautiskās dienaskārtības
Pirms četriem gadiem, 2014. gada 18. martā, Krievija spēra pēdējo soli, lai nelikumīgi okupētu Krimu – suverēnās Ukrainas teritorijas daļu, kuru Krievija bija atzinusi vairākos starptautiskos līgumos. Šo Krievijas veikto aneksiju veidoja virkne vienlīdz pretlikumīgu darbību: gan tika izmantotas Krievijas armijas specvienības bez atšķirības zīmēm, gan, pārkāpjot Ukrainas un starptautiskos tiesību aktus, steidzīgi sarīkots nelikumīgs “referendums”. Prezidents Putins sākotnēji apgalvoja, ka šie karavīri nekādi neesot saistīti ar Krieviju, bet tad atzina, ka 2014. gada februāra beigās pats esot devis rīkojumu par Krimas pārņemšanu. Vēlāk viņš dāsni apbalvoja Krievijas militārpersonas ar medaļām par dalību šajā okupācijā.
Krimas iedzīvotāji negaidīti nonāca faktiskā Maskavas pakļautībā. Kopš tā laika viņiem tiek uzspiesta Krievijas pilsonība un viņus iesauc Krievijas militārajā dienestā – kā viens, tā otrs ir starptautisko tiesību pārkāpums. Ir sekojušas plašas represijas dažādās politikas jomās, izraisot ievērojamus cilvēktiesību pārkāpumus, to skaitā brīvības atņemšanu politisku iemeslu dēļ, plašsaziņas līdzekļu un skolu slēgšanu, kā arī vairākus nogalināšanas un bezvēsts pazušanas gadījumus. No tām īpaši cieš pamatiedzīvotāji – Krimas tatāri un etniskie ukraiņi, daudzi no kuriem ir pret nelikumīgo aneksiju. Desmitiem cilvēku ir apcietināti pēc safabricētām apsūdzībām, piemēram, ukraiņu kinorežisoram Oļeham Sencovam tika izvirzīta apsūdzība “terorismā”, kam sekoja šausminošs spriedums par 20 gadu cietumsodu.
Sencovs un vairāk nekā 60 citi politieslodzītie ir nekavējoties jāatbrīvo. Bez vilcināšanās jārisina smagā cilvēktiesību situācija Krimā, par ko ir ziņojusi ANO Cilvēktiesību uzraudzības misija Ukrainā un citas organizācijas. Starptautiskajām uzraudzības organizācijām ir jānodrošina piekļuve Krimai. Dažas drosmīgas pilsoniskās sabiedrības organizācijas ir uzņēmušās grūto uzdevumu aizsargāt cilvēktiesības un ir pelnījušas, ka mēs tās pilnībā atbalstām.
Krievija uzstāj, ka “aneksija” atspoguļojot “jauno situāciju uz vietas”. Apgalvojumus, ka atbilstoši starptautiskajām tiesībām Krima joprojām ir Ukrainas daļa, Krievija uzskata par separātisma izpausmi, kas sodāma ar likumu. Taču Krievijas pretenzijas uz Krimu nav atzinusi neviena valsts vai starptautiska organizācija. Starptautiskā sabiedrība ir plaši nosodījusi Krievijas izdarītos starptautisko tiesību pārkāpumus un nepārtraukto Krimas militarizāciju. ANO Ģenerālā Asambleja ir pieņēmusi virkni rezolūciju, atkārtoti apliecinot atbalstu Ukrainas teritoriālajai integritātei. Kopā ar daudziem citiem partneriem, tostarp ASV, Kanādu un Norvēģiju, ES ir ieviesusi neatzīšanas politiku un sankciju režīmus, vēršoties pret personām un uzņēmumiem, kas ir veicinājuši nelikumīgo aneksiju. Kerčas tilta būvniecība tiks vērtēta šādā kontekstā. ES ir arī ieviesusi tirdzniecības un investīciju aizliegumu un ierobežojumus saistībā ar ceļošanu un tūrismu. ES neatzīst Krievijas rīkotās vēlēšanas Krimā.
Minētais apliecina, ka mēs neļausim Krimas jautājumam nemanāmi pazust no starptautiskās dienaskārtības. Šajā nolūkā ES augstā pārstāve Federika Mogerīni ES vārdā katru gadu nāk klajā paziņojumu par Krimu. Kamēr vien turpināsies Krimas nelikumīgā aneksija, mēs saglabāsim savus ierobežojošos pasākumus un sankcijas.
Krimas prettiesiskā okupācija paaugstina drošības riskus Melnās jūras reģionā, bet tās ietekme sniedzas tālu pāri reģiona robežām. Līdztekus pašreizējai Krievijas agresijai Donbasā šī okupācija pārkāpj arī Eiropas drošības kārtību – tādu noteikumu un principu kopumu, kuri kopš aukstā kara beigām ir kalpojuši par Eiropas stabilitātes un drošības pamatu. Tas, kas notika Krimā, skar ne tikai Ukrainu – tas attiecas uz mums visiem. Tādēļ mēs nedz aizmirsīsim Krimu, nedz pametīsim to vienu.
Anderss Samuelsens, Dānijas ārlietu ministrs
Svens Miksers, Igaunijas ārlietu ministrs
Edgars Rinkēvičs, Latvijas ārlietu ministrs
Lins Linkevičs, Lietuvas ārlietu ministrs
Jaceks Čaputovičs, Polijas ārlietu ministrs
Teodors Viorels Meleškanu, Rumānijas ārlietu ministrs
Margota Valstrēma, Zviedrijas ārlietu ministre
Pavlo Klimkins, Ukrainas ārlietu ministrs
