Agris Liepiņš: Mēs mazu ļaužu? 12
Jūlijā SKDS veiktajā aptaujā secināts – arvien vairāk cilvēku ir pārliecināti, ka viņiem nav iespēju ietekmēt Saeimas un Ministru kabineta rīcību. Teiktajam piekrita 76 procenti aptaujāto (27 procenti tam drīzāk piekrita, bet 49 procenti tam piekrita pilnībā).
Neticība, ka tavu balsi sadzirdēs, dziļi iesēdusies mūsu tautas zemapziņā. Vēl pirms vācu krustnešu atnākšanas, laikā, ko literatūrā nereti dēvējam romantiskā vārdā par Senlatviju, baltu cilšu sabiedrība mantiskajā ziņā bija ļoti daudzveidīga. Līdzās bagātajiem saimniekiem un lielu zemju īpašniekiem, kuru tīrumos strādāja dreļļi jeb sirojuma karagājienos iegūtie karagūstekņi, līdumus apkopa arī nelielu zemes pleķīšu īpašnieki, kuriem piederēja vien pāris lopu un iztikt nācās ar pašu ģimenes locekļu darbaspēku. Senatnē nabadzīgos saimniekus un viņu saimes vienā vārdā sauca par mazajiem ļaudīm. Gan bagātie, gan nabagie saimnieki bija brīvi cilvēki, viņi visi varēja piedalīties cilts sapulcēs un izteikt savu viedokli. Katram brīvam vīram bija bals-tiesības, tomēr liekas, ka bagātajiem bija lielāka teikšana, viņu vārdam bija lielāks svars.
Sabiedrības slāņi nodod savu pieredzi nākamajām paaudzēm. Bagāto saimnieku slānis nebija plašs, bet viņi bija uzņēmīgāki, pieraduši organizēt sava pagasta un pilsnovada dzīvi kā miera, tā kara laikos. Ņemot vērā latviešu tautas vēsturi, jāapzinās, ka mūsu bagāto saimnieku slāni nīdēja ārā visos iespējamos veidos. Izkāva, pārvāciskoja, pārkrievoja, uzpirka. Tāpēc nav brīnums, ka tautas apziņā, tās mutvārdu daiļradē, teikās un parunās nav daudz liecību par mūsu uzņēmīgā un rīcībspējīgā iedzīvotāju slāņa pašapziņu. Pretēji bagātajiem mazo ļaužu slānis bija ļoti plašs. Senatnē mazie ļaudis veidoja brīvo cilvēku pamatmasu, un līdz mūsu dienām saglabājies šī daudzskaitlīgā sabiedrības slāņa noskaņojums – mēs jau mazu ļaužu, vai tad mūsos kāds klausīsies? Mēs vienkārši ļautiņi, ko tad mēs varam, kā Rīgas kungi nolems, tā būs.
Pievērsiet uzmanību sakāmvārdos paustajam – nevienu mirkli netiek apgalvots, ka mazajiem ļaudīm nav ļauts izteikties, bet gan uzsvērts, ka viņu teiktajam nav svara. Šo mazo ļaužu attieksmi pret lietām mēs auklējam sevī kā sagrieztu pirkstu, pūšam virsū elpu un rādām citiem, lai tie mūs pažēlotu.
Un vienmēr atrodas kāds, kurš saka – tev, nabadziņam, pirkstiņš sāp, tu neko nevari padarīt, es paveikšu tavā vietā. Vienmēr atradīsies kāda “Saskaņas lakstīgala”, kura griezīsies ap savu asi kā sarūsējusi plate – koalīcijas partijas apzagušas valsti, latvieši neko nevar pretī runāt, tie mazu ļaužu, kas viņos klausīsies. Visa vaina, ka “Saskaņu” neņem valdībā, ja “Saskaņa” būtu valdībā, zagšana izbeigtos.
Katras valsts pamatā ir viņas pilsoņi. Uzņēmīgi, droši un rīcībspējīgi, audzināti ar pārliecību, ka tikai no viņiem atkarīgs, kāda būs viņu valsts. Savai valstij audzināti. To vispirms māca ģimenē. Ja ģimenē pie brokastu galda runās, cik šeit viss ir slikti un jābrauc prom, tad izaugs pilsoņi, kuri būs pārliecināti, ka viņiem nav iespēju kaut ko ietekmēt, jābrauc tik prom. Ir arī citi audzināšanas piemēri. Latvijas Avīzē izlasīju, ka 1958. gada oktobrī Rīgas pilsētas 38. vidusskolas ceturtās klases skolēni izgatavojuši lapiņas ar Latvijas karogu un uzrakstu – “Nāvi krieviem! Lai dzīvo brīvā Latvija!” Tajā pašā vakarā bērni uzlīmēja lapiņas uz māju sētām, bet divas – uz kravas automašīnas bortiem. Skolā to viņiem nemācīja, uzticību Latvijai viņi ieguva ģimenē, Tēvzemes mīlestību iezīda kopā ar mātes pienu. Lielākā dāvana Latvijai viņas simtgadē būtu domājoši, par sevi pārliecināti pilsoņi. Lai arī ko mums cenšas iestāstīt, mēs neesam mazu ļaužu, mēs esam brīvās Latvijas pilsoņi, un vienīgi mēs paši varam veidot savu valsti labāku.
