“Mēs krājām divus gadus… Visi viesi jau ir ceļā” – vienkāršs meistars ar skrūvgriezi rokās izglābis kādas neiespējamas kāzas 1
Soctīklā “Threads” publicēts kāds amizants @daru_visu ieraksts par neiespējamām kāzām. Nav gan zināms, vai kaut kas pat attālīgi līdzīgs ir piedzīvots realitātē, vai varbūt tomēr ir tikai autora iztēles auglis, kas tapis reklāmas nolūkos, taču “sižets” ir gana interesants, tāpēc nolēmām dalīties arī ar jums.
Turpinājumā nerediģēts kāda meistara stāsts.
“Ir brīži manā darbā, kas šķiet pilnīgi neiespējami. Stāsti, kuriem neviens neticētu, ja nebūtu fotogrāfiju, kas to pierāda.
22:15. Piektdienas vakars. Vētra ārā plēš kokus. Telefons…
“Palīgā… Rīt kāzas. KĀZAS! Un zāle… Visa grīda… Ūdens nāk no visām pusēm!”
Līgavas māsa. Histērija balsī. Fonā dzirdu veselu kori satrauktu balsu.
– Cik slikti?
– Muižas zāle… 200 viesi rīt… Un te tagad ezers…
– Sūtiet adresi.
Braucu cauri vētrai. 19. gadsimta muiža 50 km no pilsētas. Zibens izgaismo ceļu.
Iebraucot – skats kā no katastrofu filmas. Vētra norāvusi daļu jumta. Lietus gāžas tieši greznajā balles zālē. Antīkā parketa grīda peld.
Līgava kleita rokās, asarām acīs. “Mēs krājām divus gadus… Visi viesi jau ceļā…”
Apskatot situāciju – pat man, ar 20 gadu pieredzi, rokas nolaižas. Bet tad ieraugu līgavaiņa acīs kaut ko īpašu. Cerību.
“Cik daudz palīgu varat savākt?”
45 minūtes vēlāk – 30 cilvēku komanda. Līgavas brālēni, līgavaiņa draugi, pat taksists, kurš atveda torti.
14 stundas nepārtraukta darba.
60 metri auduma griestu nosegšanai.
45 spaiņi ūdens izsmelti.
23 parketa dēļi nomainīti.
12 pagaidu balsti jumtam.
8 industriālie ventilatori.
3 ģeneratori (kad vētra nogāza elektrību).
1 brīnums.
05:30. Pirmie rīta saules stari caur improvizēto jumtu. Grīda sausa. Zāle elpo.
Bet tad – vēl viens pārsteigums.
Līgavainis: “Vai varat palikt? Mums nav, kas salaulā…”
Izrādās – mācītājs iestrēdzis plūdu dēļ…
“Bet es… es taču esmu tikai meistars…”
“Nē,” līgava smaida caur asarām. “Jūs esat tas, kurš tic brīnumiem. Un mums ir licence no interneta…”
13:00. Stāvu muižas zālē. Melnās darba bikses nomainītas pret vienīgo uzvalku, kas atradās tuvējā pilsētā.
“Mīļie draugi… Mēs šodien esam šeit sapulcējušies…”
Neviens no 200 viesiem nenojauta, ka vēl 7 stundas atpakaļ zāle bija ezers.
Un neviens nenojauta, ka vīrs, kurš salaulāja pāri, vēl vakar vakarā bija vienkāršs meistars ar skrūvgriezi rokā.
Pēc mēneša saņemu foto no Maldīvām.
“Bez jums mūsu kāzu diena būtu katastrofa. Tagad – tā ir leģenda.”
Bilde no ceremonijas tagad karājas manā darbnīcā. Atgādinājums – dažreiz vislielākie brīnumi notiek tieši tad, kad liekas – viss ir zaudēts.”
View on Threads
