APTAUJA. Kas būtu jādara, lai valstī mazinātu birokrātiju? 15
Andris Grīnbergs, “Latvijas Avīze, AS “Latvijas Mediji”
Egils Helmanis, Ogres novada domes priekšsēdētājs: “Premjers Krišjānis Kariņš teica šādus vārdus: “Šis ir process, kam mums, visai sabiedrībai, jāiziet cauri – mums ir vienreiz jātiek vaļā no tā, ka mēs esam burta kalpi.” Uz to es nebaidos atbildēt – birokrātijas mazināšanai bumba ir premjera dārziņā.
Ražojot Ministru kabineta noteikumus, būtu taču jādomā, kurus mest ārā no tās kaudzītes, nevis likt tikai klāt. Anglijā patiešām met ārā un tikai tad papildina ar jauniem. Ne jau sabiedrība kopumā ir vainīga pie birokrātijas. Tieši ierēdniecība, valsts pārvalde to birokrātiju veido, izpildvara un lēmējvara to veicina. Neko nedara, lai mazinātu.”
Raivis Ragainis, Jēkabpils novada domes priekšsēdētājs: “Premjers Kariņš teica, ka mums nav jābūt burta kalpiem. Pareizi! Bet kuri tad ir tie lielākie burta kalpi? Ir ļoti daudz normatīvo dokumentu, tie mainās.
Kad reālajā dzīvē pienāk īpaša vajadzība – tāda patiešām bija, kad nācās glābt Jēkabpili no plūdu katastrofas, kas būtu notikusi, ja pārrautu aizsargdambi – , jā, tad pa īstam redzama tā milzīgā birokrātija. Mēs, protams, centāmies izdarīt atbilstoši normatīvo aktu prasībām, taču šādā reizē var gadīties, ka kaut kur kaut kas ir pārkāpts. Tagad kārtīgi jānostiprina dambis! Kad nāk Valsts kontrole… Tas trakākais, ka katram ir savs redzējums uz normatīvo aktu izpildi.
Bet plūdu laikā un pēc plūdiem cilvēkiem ir jāpalīdz! Taču mums jāievēro saistošie noteikumi par palīdzības sniegšanu. Protams, ka daudzi cilvēki ir neapmierināti, tā neziņa, kas būs, kas nebūs. Taču obligāti jāpasaka vislielākais paldies visiem tiem, kas palīdzēja novērst lielo katastrofu, arī tiem, kas, kā es saku, nav nokrituši no jumta, paši zina, kas jādara, rēķinās, ka var notikt negaidītais. Bet vai tad valstij nav jārēķinās?”
Gundars Važa, Tukuma novada domes priekšsēdētājs: “Domāju, ka jau sen valstij kopumā – bet kādam noteikti ar pirkstu jāiebaksta krūtīs! – vajadzēja darīt un izdarīt konkrētas lietas, lai tiem papīru kalniem pieliktu treknu punktu. Tagad tie papīri nāk un nāk, vairāk un vairāk. Kādreiz pagastā pietika ar trim rindiņām, lai cilvēkam palīdzētu, tagad jāpieraksta trīs lappuses. Skaidrs, ka tiem, kas ir pie valsts varas, vienreiz jāapsēžas un kārtīgi jāizdomā, ar ko sākt un kā turpināt. Birokrātija ir šausmīgas bremzes attīstībai.”
