APTAUJA. Vai pašvaldība var iejaukties kultūras iestāžu darbībā, nosakot, ko ļauts rādīt, eksponēt un ko ne? 22
Andris Grīnbergs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Sabiedrībā satraukumu radījis gadījums Daugavpilī, kur it kā pēc pašvaldības spiediena Marka Rotko centrs izņēmis no ekspozīcijas igauņu keramiķa Sandersa Raudsepa trīs mākslas darbus, kas izraisīja reliģisko konfesiju, dažādu kultūras biedrību un iedzīvotāju nosodījumu un aicinājumu aizvākt tos no izstādes.
Raivis Ragainis, Jēkabpils novada domes priekšsēdētājs: “Domāju, ka ne, pašvaldībām tur nav ko maisīties, jo mākslas centros, teātros, muzejos, kultūras namos strādā pietiekami kvalificēti speciālisti, lai paši izlemtu, ko rādīt vai eksponēt. Un šaubu gadījumos viņiem taču ir iespējams konsultēties. Katrā ziņā pie mums Jēkabpilī nekas tāds nevarētu notikt. Mēs reaģētu vienīgi tad, ja demonstrētu kaut ko pretvalstisku.
Mūsdienās laikmetīgās mākslas izpausmes taču mēdz būt arī izaicinošas, provokatīvas, ne visiem pieņemamas. Ja šādas mākslas izpausmes notiktu ārā, vietā, kur garām iet daudz cilvēku, tas, protams, varētu izsaukt ne tikai neapmierinātību, bet arī kādas protesta darbības.
Un tad būtu jāiejaucas. Ja izstāde ir telpās, satraukumam nav pamata – nobriedis prāts pratīs izvērtēt, bet, ja kādam kas nepatīk vai nav pieņemams, lūdzu, neskaties, ej garām, ej ārā.
Tas, kas noticis ar izstādi Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā, protams, ir satraucoši, taču pilsētas pašvaldības rīcību es nevaru komentēt, tas ir viņu lēmums, viņu izšķiršanās.”
Gundars Važa, Tukuma novada domes priekšsēdētājs: “Nē, ko jūs, mēs pašvaldībā taču neesam nekādi soģi, tāpēc jau ir mākslas speciālisti, mākslas zinātnieki, mākslas kritiķi. Katrā ziņā demokrātiskā valstī mākslas cenzūra nav pieļaujama. Mums ir radošā brīvība, tā jāciena. Mūsu novadā ir pieņemts saviem kultūras darbiniekiem uzticēties, viņi savas lietas pārzina un savu darbu prot. Citādi jau nemaz nevar būt!”
Aivars Mucenieks, Ventspils novada domes priekšsēdētājs: “Izstādes novada kultūras un izglītības iestādēs tiek rīkotas bieži, pašvaldība nav cenzors un pat domās nedrīkst atļauties cenzūru. Tādās reizēs, ja mākslas darbs kādai sabiedrības daļai var būt nesaprotams vai nepieņemams, pietiktu ar to, ka redzamā vietā noliktu papildu skaidrojumu. Un viss! Saprotu, ka Daugavpilī bija izlikti brīdinājumi, kas informē skatītājus par izstādes raksturu.”