APTAUJA. Kā izjūtat mājsēdes ierobežojumus? 40
Andris Grīnbergs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Mārtiņš Daģis Aiviekstes pagastā: “Daudzmaz mierīgi, jo nav jau izvēles. Darbs dzen darbu, tad nu saku sev – bet atpūsties arī vajag. Esmu nopircis kaudzīti jaunu grāmatu – beidzot varu normāli palasīt.
Un arī sporta notikumiem pasekot. Agrāk centos ziemā aizbraukt uz Alpiem paslēpot, ceru, ka arī nākamgad izdosies, varbūt jau janvārī.
Ierobežojumi ir ierobežojumi, sadzīvē, protams, rodas grūtības, bet viss atkarīgs no tā, kā uz to paskatās. Galvenais, neļauties negācijas lielajam vilnim, kas tagad veļas pār Latviju. Ja viss šķiet slikti, ja neko labu vairs nespēj saskatīt, tā jau vairs nav dzīve.”
Kā izjūtat mājsēdes ierobežojumus?
Dzintars Daudzvārds Jēkabpilī: “Esmu autobusa vadītājs, nereti no Rīgas Jēkabpilī atgriežos vēlu vakarā, bet sarežģījumu nav, jāaizpilda apliecinājums un jāņem līdzi pase vai identifikācijas karte, tad viss kārtībā.
Šobrīd man ir atvaļinājums, darbā jāatgriežas 17. novembrī, cits varbūt teiktu, ārprāts, atvaļinājums pagalam, bet es pasmaidu un iesaucos – kāda likteņa labvēlība! Jo tagad savā lauku saimniecībā varu sakopt mežu, lielais vējš kokus nolauzis.
Strādāju līdz tumsai, tā ir brīnišķīga atslodze no sēdēšanas pie stūres, turklāt vēl prieks par dabas skaistumu. Tā ir liela lieta, ja redzi – tavs mežs izkopts kā parks.
Kad pa dienu esi kārtīgi muskuļus izvingrinājis un plaušas izventilējis, vakarā tik patīkami kādu avīzi vai žurnālu palasīt, līdz miegs klāt. Pavisam cits naktsmiers. Un dakteri jau skaidro, ka plaušas vajag izventilēt, tad vīruss vairs nav tik draudīgs.”
Vilnis Špats Cesvainē: “Katru dienu eju uz darbu, mājsēdes traucējumus īpaši neizjūtu. Domāju, ka ierobežojumi visvairāk traucē tiem, kas kovida laikā aizraujas ar visādām sazvērestības teorijām.”
Ņina Lanka Baldonē: “Tās dažas nedēļas jau var paciesties, uzreiz nav jāklaigā, ka pasaulei gals klāt, ja pēc astoņiem nevari brīvi staigāt un braukāt. Nenomirs taču no tā, ka nevarēs patusēt.
Man vēl pēdējie dārza darbi, mājā arī pietiek ko darīt. Un beidzot ir laiks lasīšanai, pārdomām. Divdesmit pirmais gadsimts pārāk strauji joņo, tas kovids varbūt ir zīme, ka jāpiebremzē.”
