– Tagad Ukrainas komunistiskās partijas darbība ir aizliegta? 5
– Jā, beidzot ir pieņemts parlamenta lēmums, taču vēl ir vajadzīgs tiesas lēmums, un šis tiesas process notiek. Jāteic, ka jau 1991. gadā tika lemts par kompartijas aizliegšanu, taču toreiz komunisti pārreģistrējās un Ukrainas kompartija neatzina sevi par PSRS kompartijas mantinieci, un tā tas palika. Bet nu tauta savu vārdu ir pateikusi un mēs ar komunistiem esam šķīrušies. Šīs partijas vadītāji ir aizbēguši uz Beļģiju un Spāniju.
– Pieminējāt Krievijas fondu finansējumu. Arī mēs Latvijā esam norūpējušies par to ietekmi mūsu valstī un dažu organizāciju pretvalstiskām darbībām.
– Krimā šo fondu darbība notiek atklāti. Donbasā tie strādā caur Maskavas patriarhāta pareizticīgo baznīcu un Krievijas aģitācija iedzīvotāju prātos notiek galvenokārt tādējādi.
Daudzi, kuri jāsauc pie administratīvās atbildības un kriminālatbildības Kijevā un Centrālajā Ukrainā, ir noslēpušies Donbasā, nevaram viņus no turienes izvilkt. Tāpat milicijas un prokuratūras darbinieki, kuri bija jāapsūdz par darbībām Maidana laikā, kā arī korupcijas skandālos iesaistītie ir aizmukuši uz Krimu.
– Kā palīdzat tiem, kam bija jābēg no karadarbības zonām?
– Vairāk nekā pusmiljons cilvēku no Donbasa ir pārcēlušies uz Kijevu, Ļvovu, Ternopoli un Ivanofrankovsku. Nav zināms, cik ir aizbraukuši uz Krieviju, jo šos skaitļus Krievija mums nedod. Ir valsts sociālā programma par bērnu tiesību aizsardzību un palīdzību bērniem bāreņiem, arī es tajā darbojos. Ir bijuši gadījumi, kad bērnus bāreņus nelikumīgi, bez dokumentiem aizveda uz Krieviju. Vērsāmies ar protestiem pie Krievijas ombudsmena bērnu tiesību jautājumos.
Kopā ar Ukrainas valdības pilnvaroto personu bērnu tiesību aizsardzībā Juriju Pavļenko mēs vairāk nekā trīs tūkstošus bērnu no 40 internātiem pārvedām no Donbasa uz citurieni. Vissliktākais ir tas, ka šos asiņainos konfliktus redz un piedzīvo bērni, tas ietekmē viņus uz visu turpmāko dzīvi.
