Mēs ievēlējām “dziesmu parlamentu”! Leģendārais “Mikrofons” tagad grāmatas lappusēs 0
Latvijas Radio raidījumu “Mikrofons” un “Mikrofona” dziesmu aptaujas koncertus ar siltām, mazliet sentimentālām atmiņām, šķiet, atceras gandrīz vai katrs vidējās un vecākās paaudzes pārstāvis. No savas bērnības zinu, cik ļoti gaidīti mūsu mājās tie bija. Oktobra beigās klajā nāca izdevniecībā “Latvijas Mediji” veidotā grāmata “Tikai dziesma nenosalst… “Mikrofons” – Latvijas fenomens”, veltīta šim raidījumam. Grāmatu dāvanā saņems lasītāji, kas “Latvijas Avīzi” abonēs vismaz pirmajiem četriem nākamā gada mēnešiem.
“Mikrofons” kā glābējzvans
Grāmatā atmiņās par “Mikrofona” laikiem kavējas ne tikai šā raidījuma redaktori Gunārs Jākobsons un Lia Guļevska. Tajā iekļauts vēl 51 sabiedrībā zināma cilvēka atmiņu stāstījums.
Pirmo reizi “Mikrofons” Latvijas Radio izskanēja 1965. gada 1. aprīlī. Padomju darboņi to bija iecerējuši kā kontrpropagandas līdzekli “Amerikas balsij”, taču no pudeles izlaistais džins vairs nebija dabūjams tajā atpakaļ, teic “Mikrofona” kādreizējā redaktore, radio žurnāliste Lia Guļevska. “Mikrofonā” skanēja ne tikai mūzika, katrā raidījumā bija arī tā laika garam atbilstošs politiskais komentārs, informācija par sporta un citām aktualitātēm. “Mikrofons” sniedza padomus un vajadzības gadījumā glāba, kas glābjams. 80. gadu vidū vecajā Dailītē (tagad Jaunais Rīgas teātris) bija paredzēta rekonstrukcija un leģendārā E. Smiļģa kabinetā ieplānots ierīkot kafejnīcas trauku mazgātavu. Iejaucās “Mikrofons” un, pateicoties tam, Smiļģa kabinets pastāv vēl šobaltdien. Aleksandra Čaka piemineklim Ziedoņdārzā bija nogāzta galva, un atkal ļaudis vērsās pie “Mikrofona”. Tiklīdz kaut kas negāja kā vajag, “Mikrofons” kā glābējzvans bija klāt un lielākoties arī panāca labvēlīgu risinājumu.
Aiziet dziesmu aptauja!
“Sākumā teksts raidījumā skanēja kā viens liels “blāķis”, vēlāk redaktori sāka veidot dialogus, un mēs abi ar Ausmu Indriksoni, ar kuru man izdevās ļoti labi sastrādāties, ar tekstu it kā rotaļājāmies. Tā panācām, ka skanējums bija atraktīvāks. Un pamazām piesaistījām klausītājus. Tajā laikā vienīgā iespējamā saikne bija vēstules. Vēlāk jau sākām braukt uz mazpilsētām un lauku apvidiem pie ļaudīm ciemos, apceļojām gandrīz visu Latviju. Līdzi aicinot māksliniekus, komponistus, arī Maestro Raimonds Pauls labprāt atbrauca līdzi. Mikrofonu vienmēr sagaidīja ļaužu pilna zāle,” atceras Gunārs.
Lai veidotu vēl ciešāku saikni ar klausītājiem, Gunāram Jākobsonam radās ideja veidot dziesmu aptauju. Pirmajai “Mikrofona” aptaujai atsaucās daži desmiti klausītāju, bet otrās aptaujas laikā vēstuļu skaits jau tuvojās simtam.
“No pirmajiem “Mikrofona” aptaujas koncertiem man visspilgtāk atmiņā palikusi trešā aptauja, kas notika 1970. gadā. Tajā uzvaru guva Margaritas Vilcānes dziedātā “Baltā saule”. Arī manī šī dziesma radīja dziļu saviļņojumu. “Baltās saules” popularitātes dēļ sākām domāt par “Mikrofona” aptaujas paplašināšanu. Latvijas Radio atbalstu neguvām, tāpēc nolēmām aptaujas koncertus rīkot ārpus radio sienām. Uzrunāju Arodbiedrību centrālās padomes kultūras nama (tagad Mazā ģilde) vadītāju Abramu Edelmani. Viņš pret šo ieceri izturējās atsaucīgi. Pirmais publiskais dziesmu aptaujas koncerts notika šajā kultūras namā. Zāle bija ļaužu pārpildīta. Pirms iznākšanas uz skatuves man no uztraukuma trīcēja kājas. Kas bija ļaudis, kuri varēja “Mikrofona” koncertus skatīties klātienē? Lielākā daļa ielūgumu tika rezervēti Augstākajai Padomei un citām tā laika svarīgām institūcijām. Labas vietas zālē atvēlēja arī noderīgiem cilvēkiem – frizieriem, gaļas izcirtējiem, veikalu darbiniekiem utt. Pašiem mikrofoniešiem tika uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi ielūgumi,” stāsta Gunārs Jākobsons.
Gaisā pirmās atmodas vēsmas
“1971. gadā aptaujā uzvarēja Paula dziesma “Teic, kur zeme”. Zālē valdīja patīkams, tautisks noskaņojums. Droši var teikt, ar latviešu dziesmām bija saistītas pirmās atmodas vēsmas, cik nu tas tajā laikā bija iespējams. Gribējām rīkot šādus koncertus arī turpmāk, bet tad pēkšņi radio vadība aptauju aizliedza. Kad pēc vairākiem gadiem, vadībai mainoties, aptaujas koncerti atkal atsākās, “Mikrofonā” kā redaktors vairs nestrādāju, piekritu piedalīties tikai kā aptaujas koncertu vadītājs. Koncerti notika Filharmonijas zālē, Dailes teātrī, vēlāk Sporta pilī. Kļuva arvien jaudīgāki un reizē ar tiem, var teikt, attīstījās arī Latvijas estrāde.
Par “Mikrofonā” pavadītajiem gadiem man ir siltas atmiņas, galvenokārt pateicoties jaukajiem kolēģiem. Visi, sākot no mašīnrakstītājas līdz redaktoram, strādājām vienotā plūsmā. Kad 1981. gadā aizsaulē devās mana mīļā kolēģe Ausma Indriksone, sapratu, ka arī man pienācis laiks no “Mikrofona” šķirties. Novadīju “Mikrofona-82” aptaujas koncertu un beidzu darboties šajā raidījumā, stāsta Gunārs. Viņš turpināja strādāt Latvijas Radio par ziņu redakcijas galvenā redaktora vietnieku un citos vadošos amatos. Latvijas radio telpās Gunārs Jākobsons sastopams arī šodien, veidojot ziņas un sižetus LR1 un LR2 programmai.
Tauta vienojās dziesmā
Lia Guļevska raidījumā “Mikrofons” ienāca 1973. gadā. Līdz tam viņa kā ārštata korespondente darbojās Latvijas Radio jaunatnes programmā “Dzirkstele”. Pēc Gunāra Jākobsona aiziešanas vakantajā redaktora vietā “Mikrofonā”, atbilstoši tālaika domāšanai bija iecerēts pieņemt vīrieti, bet, tā kā piemērotu kandidātu neatrada, šo amatu piedāvāja Liai. Viņa piekrita, sagatavoja vairākus sižetus, redakcijas vadībai tie patika, un 1973. gada 1. novembrī Liu apstiprināja par “Mikrofona” redaktori. Tā man bija ļoti laimīga diena – otra laimīgākā pēc meitas piedzimšanas, saka radio žurnāliste.
“Gribu uzsvērt, ka “Mikrofonam” veltītā grāmata ir ne tikai par mums, raidījuma veidotājiem, komponistiem un izpildītājiem, bet par visiem Latvijā, kas klausījās, dzīvoja līdzi, balsoja par dziesmām un jau tolaik jutās vienoti. Tāpēc jau “Mikrofona” aptauju centās aizliegt. Tālaika vara labi saprata, kas notiek. Ja tauta nevarēja vienoties citur, tā vienojās dziesmā. Dzejas dienas, Dziesmu un deju svētki, teātris un “Mikrofona” aptauja bija tie četri lielie balsti, kuriem pateicoties Latvijas ļaudis tolaik garīgi turējās “virs ūdens”. “Mikrofona” aptauja tika aizliegta no 1972. līdz 1975. gadam, kad Latvijas TV un Radiokomitejas priekšsēdētājs bija Ilmārs Īverts, kurš labāk par visiem saprata, kas patiesībā aiz dziesmu aptaujas slēpjas,” atgādina Lia. 1976. gada pavasarī Īverta vietā tika iecelts Leonards Bartkevičs un “Mikrofona” aptaujai atkal tika dota zaļā gaisma.
“Kā jums šķiet, kāda dziesma pēc šiem trīs klusuma gadiem uzvarēja aptaujā?” retoriski vaicā L. Guļevska, “R. Paula un J. Petera “Mēmā dziesma”. Absolūti simboliski. Pēc mēmā laika uzvarēja “Mēmā dziesma”! Lai gan tajā laikā vajadzēja runāt caur “puķēm”, cilvēki mūs saprata. Atceros, vienu gadu, gatavojot “Mikrofona” aptauju, nekādi nevarējām izšķirties, ar kuru dziesmu to sākt, līdz vienojāmies par Žorža Siksnas dziedāto R. Paula “Ugunsputnu”, kurā skan vārdi – “Aizej tur, die’s zina kur”. Pieķērāmies pie vārda “die’s”. Ja dziesmā būtu iekļauts vārds “Dievs”, skaidrs, ka tā nebūtu tikusi cauri, bet “die’s zina kur” skanēja pavisam nevainīgi. Pēc tam uz “Mikrofonu” plūda neskaitāmas vēstules, visi visu bija sapratuši,” stāsta Lia Guļevska.
Laiks, ko pavadīju, strādājot “Mikrofonā”, man bija ļoti laimīgs, atmiņās kavējas Lia. Diemžēl, kad ieviesa kārtību, ka par dziesmām jābalso nevis ar vēstulēm, bet anketām, “Mikrofons” sāka zaudēt savu mugurkaulu. Anketas bija bezpersoniskas. “Sāls” jau slēpās tajās garajās vēstulēs, ko cilvēki rakstīja “Mikrofonam”, balsojot ne tikai par savu mīļāko dziesmu, bet stāstot, kā aizvadītajā gadā viņiem klājies. Šīs vēstules pārlasījām vēl pēc “Mikrofona” aptaujas koncerta – janvārī, februārī, martā. Tautas mīlestība, ko saņēmām, patiešām bija neizmērojama. “Mikrofonam” sūtīja ne tikai vēstules, bet arī cimdus, zeķes, šalles, piparkūkas, maizes klaipus… “Mikrofonam” viesojoties pie Zaļenieku ļaudīm, Gunāram Jākobsonam vārda dienā uzdāvināja gaili. Gunārs putnu aizveda uz laukiem pie mammas. Raimonds Pauls kā dāvanu no Seces ļaudīm saņēma sivēnu,” stāsta Lia Guļevska.
Jaunā kārtība neapmierina
“Kopš tika ieviesta kārtība par dziesmu balsot ar anketu, “Mikrofons” bija zaudējis savu īsto garu,” teic radio žurnāliste. “1988. gada martā es no “Mikrofona” aizgāju. Drīz izklīda arī pārējie “Mikrofona” veidotāji. Jaunais “Mikrofons” jau bija cits, jo dziesmu aptauju sāka dalīt šlāgera, roka, hip hopa u. c. aptaujās, līdz 1994. gadā tas beidza pastāvēt. Taču savu galveno uzdevumu – ar dziesmu aptauju veicināt tautas nacionālo konsolidāciju un atmodu – “Mikrofons” bija izpildījis.”
Šobrīd Lia Guļevska vairs nestrādā radio, bet raksta grāmatas. “Tikai dziesma nenosalst. “Mikrofons” – Latvijas fenomens” ir 11. izdevums, kura tapšanā viņa ir piedalījusies. Iepriekš izdoti autores darbi, veltīti gaišreģa Finka pēdējam ārstam, akadēmiķim Henrikam Grigalinovičam, aktierim Jānim Kubilim, juristam Gvido Zemribo, aktierim Gunāram Cilinskim, skaņu ierakstu korifejam Aleksandram Grīvam u. c.
“Man “Mikrofons” bija īpašs! “Mikrofona” koncerti, šī svētku sajūta. Kas bija “Mikrofona” lielā priekšrocība? Tajā vienmēr parādījās jaunas sejas. Man “Mikrofons” likās daudz interesantāks arī muzikāli nekā tagad visas šīs aptaujas.”
Raimonds Pauls, komponists
“Slēgtajā padomju sabiedrībā “Mikrofons” spēlēja ļoti interesantu lomu. Tā bija viena no retajām patiesām pilsoniskām kustībām, kas nebija organizēta ne no augšas, ne sāniem, bet cilvēki kaut ko darīja patiesi. Cilvēki nepatiesi balsoja vēlēšanās, nepatiesi runāja sapulcēs, bet šeit bija kaila patiesība ‒ cilvēks drīkstēja darīt, ko viņš grib. Viņam patika šī dziesma, un viņš par to arī balsoja. Un, kad notika tie lielie koncerti, uz kuriem plūda tūkstoši, un vēl vairāk tūkstošu palika mājās un klausījās, cilvēki saprata, ka mēs visi kopā kaut ko darām. Es te redzu ļoti tālejošas sekas ‒ tā ir balsošana! Tās bija vēlēšanas! Mēs īstenībā ievēlējām sev dziesmu parlamentu! Melodiju parlamentu ‒ jau toreiz! Tas viss turēja mūs visus kopā.”
Jānis Peters, dzejnieks
“Vēl joprojām par to būtu vērts runāt daudz vairāk, cik liela nozīme “Mikrofona” aptaujai bija mūsu tautas un nācijas konsolidēšanā. Gan Raiņa Dzejas dienas, gan “Mikrofona” aptaujas ir veikušas ārkārtīgi svarīgu un būtisku mūsu tautas nacionālās pašapziņas izkopšanas, veidošanas un stabilizēšanas darbu. Kas vēlāk savu visaugstāko pakāpi sasniedza tautas atmodā.”
Leons Briedis, dzejnieks
“Šis raidījums man ilgus gadus bija tuvs, viens no tiem raidījumiem, ko es pat gaidīju. Panevēžā ļoti labi varēja dzirdēt Rīgu. (..) Toreiz likās, ka Latvijas Radio “Mikrofons” bija pat kaut kāds tilts uz Rietumiem. Šis raidījums skanēja tādā rietumnieciskā garā. Un mēs, klausītāji ārzemēs, to jutām.”
Silvestrs Gaižūns, filoloģijas doktors no Lietuvas
