– Izglītojošajā centrā “Memoriāls” lasāt lekcijas padomju specdienestu vēsturē līdz 1991. gadam. Saskatāt kādas līdzības ar mūsdienu Krievijas specdienestu metodēm? 8
– Nav mainījies nekas, atskaitot vienu – iespējas ir kļuvušas daudz plašākas. Tagad Krievijas specdienesti ārzemēs var darboties arī uz dažādu komerciālo un biznesa organizāciju un visāda veida pārstāvniecību pamata. Līdz 1991. gadam šis tīkls praktiski bija ierobežots tikai ar vēstniecībām, tirdzniecības pārstāvniecībām un tādām kā “Aeroflot”. Tagad iespēju un naudas ir vairāk. Man ir sajūta, ka šobrīd viņu darbība nekoncentrējas uz noslēpumu zagšanu, bet drīzāk uz ideoloģisko lauku. Ideoloģija un tas, ko viņi sauc par “Krievijas tēlu”, tiem šobrīd ir svarīgākais.
– Un kā ir ar “krievu pasaules” ideju?
– Tā ir nacionālistiska, impēriska ideja, kura izgāzās 2014. gadā, kad visa pasaule ieraudzīja, kā Krievija uzvedās Ukrainā, un visiem kļuva skaidrs, kurp “Krievu pasaule” ved. Krievijā ir atdzimis komplekss, ka esam atbildīgi par kaut kādām kaimiņu teritorijām, kurās dzīvo, kā Leonīds Iļjičs Brežņevs teica, “jaunā vēsturiskā kopiena – padomju tauta”. Protams, “padomju tautas” nav, taču Piedņestrā un vēl šur tur tiešām dzīvo ļaudis bez saknēm un piederības. Tieši šādiem cilvēkiem pēc 1991. gada bija visgrūtāk, jo viņiem trūka nacionālās pašidentifikācijas. Atbilde uz jautājumu “kas tu esi” cilvēka eksistencei ir ārkārtīgi svarīga. Tā kā tās nebija, radās nostalģija pēc zaudētā, pēc laikiem, kad valdīja “tautu draudzība”. Kremlis vienmēr centies mūs audzināt futbola līdzjutēju garā – just līdzi SAVAI komandai ir pienākums neatkarīgi no tā, uz kāda ceļa tā ir. 2014. gads parādīja, cik tomēr viegli jau pirmā urrāpatriotiskā kampaņa notrauc sabiedrībai plāno kultūras un izglītotības kārtiņu. Pirmais “zvans” bija jau 2008. gada notikumi Gruzijā. Toreiz Krievijas sabiedrība iebrukumu Gruzijā “norija” un pat cildināja, kaut gan ne tādā mērā kā 2014. gadā Ukrainā. Sabiedrībai pasvieda: “Skatieties, mēs paņēmām atpakaļ to, kas agrāk tika nepareizi atdots!” Un sabiedrība to uztvēra, lai arī tas neievietojas nekādos starptautisko tiesību un līgumu rāmjos. Atradīsiet pulku Krievijas intelektuāļu, kuri jums uzskaitīs simtiem iemeslu, kādēļ citas valsts teritorijas sagrābšana ir attaisnojama.
Manuprāt, sākot uzpūst “NATO briesmas”, līdzīgi kā to darīja PSRS, mūsu vara ir izdarījusi nopietnu kļūdu. Atmodinātu militāro psihozi ir ļoti grūti atkal noklusināt. Krievija pati padara sevi par situācijas ķīlnieci un iedzen situācijā, no kuras bez paštēla zaudēšanas iziet nav iespējams. Vai nu tu turpini agresīvo līniju, vai atkāpies, zaudējot tēlu. Jebkurš NATO solis Baltijas aizsardzības stiprināšanai, kas ir absolūti nepieciešama, Krievijā būs jāuztver kā vēl lielāka briesmu saasināšanās, kas vēl vairāk satrauks iedzīvotājus. Bet iedzīvotājiem vajag “ticību rītdienai”! Šī ticība kūst ar katru Krievijas valdības militārās retorikas gadījumu, un iedzīvotāji sāk dzīvot “vienas dienas” kategorijās. Tas ir ceļš nekurienē. Nezinu, vai jums patiks vai ne, bet man ir tāds aforisms: “Ja dzīvo līdzās Krievijai, vienmēr turi pulveri sausu.”
