– Par latviešiem Ļeņina un Staļina čekas struktūrās. Kā jums šķiet, kāpēc viņi tajās atradās? 8
– Latvieši Krievijā Pilsoņu kara sākumā vairāk pārstāvēja izglītotu strādniecību. Latviešu čekas orgānos patiešām bija daudz – apmēram tikpat, cik poļu. Bet bija tur arī vācieši, austrieši, ebreji un vēl daudzi citi. Tas deklaratīvais internacionālisms, ko padomju vara sākumā sludināja, pavēra izvirzīšanās iespējas sagruvušās impērijas mazākumtautībām, kam agrāk tādu nebija. Čekai vajadzēja izglītotus kadrus. Varbūt viņos bija arī sava veida “sarkanā romantika”. Man diskusijās ir gadījies, ka, sākot runāt par Baltijas valstu okupāciju, saka: “Bet lai viņi [Latvija] atbild mums par to, ka sargāja Ļeņinu!” Tad es atbildu: “Sarkanie latvieši bija arī normālās, demokrātiskās, buržuāziskās Latvijas ienaidnieki.” Latvijas valdībai ar šiem ļaudīm nebija nekāda sakara. Domāju, ja tā būtu viņus dabūjusi rokā, pati iesēdinātu cietumos. Tas gan, ka šāvēju komandās latviešu bija daudz. Maskavas čekas cilvēkšāvēju komandu līdz 1926. gadam vadīja Kārlis Veiss. Kad viņu par sakariem ar Latvijas vēstniecību no amata nometa, komandā vēl palika Ernests Mačs, Roberts Gabaliņš, Pēteris Pakalns, tāds Jusis. Vēl daudzi. Es viņus pieminu savā grāmatā “Bendes. Viņi izpildīja Staļina pavēles”, ko taisāties izdot. Pēc 1937. gada nacionālajām operācijām, protams, latviešus no orgāniem “iztīrīja”.
– Kā komentēsiet tādas konstrukcijas, ka padomju režīma noziegumos vainojami, piemēram, tie paši latvieši, “jo viņi sargāja Ļeņinu”, gruzīni, jo Staļins un Berija bija gruzīni un tamlīdzīgi?
– Tā spriest ir ne tikai antivēsturiski, tas ir pat neproduktīvi. Ne gruzīni sūtīja Staļinu uz Kremli, ne Latvijas valdība deleģēja strēlniekus sargāt Ļeņinu. Tie cilvēki gāja tur paši. Drīzāk jājautā, kāpēc padomju vara viņus turp virzīja. Nācija nevar būt atbildīga par visiem saviem neliešiem. Jā, nācija var par to reflektēt, meklēt vēsturiskus izskaidrojumus, “kāpēc mūsu tur bija tik daudz”, taču kolektīvās vainas nemēdz būt. Visu līdz nacionalitātei reducē tie, kas meklē vienkāršas atbildes, kādu vēsturē nav. Toties pūlim vienkāršas atbildes patīk.
– Esat rakstījis par “Kolimas caru” Eduardu Bērziņu. Šogad latviešu valodā iznāca viņam veltīta daļēji vēsturiska satura grāmata, kurā čekists Bērziņš tēlots kā diezgan romantizēta, pat demokrātiskas ievirzes personība.
– Es esmu gatavs piekrist, ka Staļina varas hierarhijā Eduards Bērziņš nebija pats sliktākais. Taču demokrāts nevar būt Kolimas soda nometņu sistēmas priekšnieks. Bērziņam bija tajā vidē neierasti paradumi, taču viņš bija vienkārši revolūcijas avantūrists. Palasiet Varlamu Šalamovu. Tāpēc jau par Bērziņu beigās uzrakstīja ziņojumu, jo citus mulsināja viņa personības “izplūdušais” profils. Iespējams, viņu nemaz nearestētu un nenošautu, ja sūdzība nesakristu ar 1937./1938. gada latviešu operāciju.
