“mēs finansēsim jūsu skumjas.” Māra Salēja dzeja 0
Dzejnieks, tulkotājs, literatūrzinātnieks un redaktors Māris Salējs (1971) arvien aktīvi un periodiski pievēršas gan svešzemju, gan pašmāju kolēģu devumam, neaizmirstot arī par saviem tekstiem.
Viņš ir veidojis pārskatu par nozīmīgākajām debijām latviešu dzejā 21. gadsimta sākumā, kas publicēts zinātniskajā krājumā “Latviešu literatūra, 2007–2017” (sast. Kārlis Vērdiņš), bijis klāt arī tādiem spilgtiem literatūras jaunumiem kā Brūveru dzimtas krājums “Brūveri brūvē”, mūsdienu grieķu klasiķa Konstantina Kavafisa dzejas izlase, Latvijas krievu dzejas pārstāvja Sergeja Timofejeva bilingvālais krājums “Replika” utt. Darbības loks ir daudzveidīgs, un autors ir respektējams dzejas praktiķis un teorētiķis. Pašam top dzejas krājums, un 2016. gadā iznākušais “Kā pirms pērkona” saņēmis Ojāra Vācieša prēmiju un bijis nominēts Latvijas Literatūras gada balvai.
– Kā dzejas praktiķi apvieno šo nodarbi ar dzejas teoriju?
– Tas laikam ir mēģinājums paskatīties uz pasauli no malas – it kā manis paša tur nebūtu. Teorijai pēc definīcijas ir jābūt – pat ne bezkaislīgai, bet pāri kaislībai esošai. Dzeja un dzejas teorija vienkārši ir divi eksistences režīmi: cik viens ir maksimāli ieinteresēts, tik otrs – maksimāli neieinteresēts.
– Kā dzejnieki spēj “diagnosticēt” pārmaiņas arī savā, ne tikai kolēģu dzejā cauri gadiem? Kā jūties pašreizējā dzejas ainā?
– Varētu atbildēt ar pretjautājumu – kā cilvēks dažādos vecumos spēj definēt savu pašsajūtu, saprast, cik ļoti ir mainījies? Pašreizējā dzejas ainā jūtos distancēti, jo jau no paša sākuma esmu bijis “starp paaudzēm”. Iespējams, esmu tāds pagājušā gadsimta 70. – 80. gadu lirisma relikts.
– Kāds ir labi veidots dzejas krājums?
– Labi veidotā dzejas krājumā redaktors ir autora “trešā acs”, kurš spēj dzejoļu blāķī saskatīt to, ko nespēj ieraudzīt pats autors. Pats esmu mācējis sakārtot tikai savu pirmo krājumu. Man ir laimējies ar lieliskiem redaktoriem – Jāni Rokpelni, Kārli Vērdiņu, Ingmāru Balodi. Tāda ir arī mana topošā krājuma redaktore Zane Daugule.
DZEJAS ABC
Jūlija Dibovska, literatūrzinātniece: “Tiešs skatiens, pat zināms lepnums un, jā, arī tas, ko varētu dēvēt par skumjām un kas tik bieži pašiem dzejniekiem nepatīk kā termins, – tas viss iekrīt acīs, sastopoties ar jaunākajiem Māra Salēja tekstiem. Varbūt pat drūma pārliecība par savu dzīves pieredzi… Bet tas viss ir otrajā plānā, salīdzinot ar spilgtām tēlu ainām – mazām poēzijas uzvarām.”
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam ieskatīties Māra Salēja topošajā dzejas krājumā.
XX GS 80. GADI
pamelna paskumja pagātnes ielas perspektīve
ar sīkiem glāžu nagiem visos namos
pamosties sajūti kaklā kumosu
nenorītu kopš sapņa
zvaigzne slīd nost no debesu plaknes
un iekrīt aizā ko sauc par rītdienu
gaišu
aizšņorē zābakus sapni apli
caur kuru izgājis biji
naktī aizskardams siju
un nodrebēdams kad roka
uztaustīja plaisaino koku
***
kā tuvošanās ledū kaltam ziemas stiklam atskurbumu nes
tā arī visas dvēseles kas palikušas krūtīs noraisās no “es”
uz mazu brīdi tīra nebūtība ienāk patrīties gar esmi
kā mincis kuram vajag glāsta – siltas plaukstas smaržu nolaupa
un ūsas noskurina: es te pagaidīšu
jā pagaidīsi. visums
liels un tev bez viņa
salst
***
dažam labam domas ieņem mākoņu apveidus
un nekas vairs nesanāk. karstais laiks
sabrūk zem lietavu smagajiem soļiem
un jāglābjas biezajās eglēs lai nenopātagotu
slapju. izcirstais laiks beidzot aizaudzis un
visa tava milzīgā tukšība
ir dadžu raibeņa liela
***
ja patīk dzirksteles var lūkoties un klusēt
viss šķitīs izkusis no apveida un skaņas
no pazīšanās zīmes pierastas. durs laiks
kā dūrē žņaugta poda lauska – ciets un brūns
man paliek dzirksteles. es gribu klusēt
lai delnā griežas veca poda lauska
kad piezogas un plecam uzdveš aukstums
es topu cits. ar suņa purnu aukstu
var saost bērnu kas caur tumsu iet
uz pagalmu lai saskaitītu zvaigznes
vēl dažas dzirksteles. tad aizmigušam klusēt
***
kādā no rudens ligzdām viņi atrada
tūkstoš mazu klaigātāju
to atplestās mutītes šķita
kā Dieva acis – nepielūdzamas un tumšas
bija vēl silts. saule meta rēnus
plankumus uz rievotajiem stumbriem
un zaru mudžeklī patvērusies
kūkoja novēlota dzeguze
kā no vasaras poēmas izrauta rinda
zaros sitās un šķindēja
pēdējais skaņas dukāts
viņi pieliecās pavisam tuvu
ēnā iegūlušajai milzu ligzdai
lai paklausītos kā klusums
pārņem tuvējo apkārtni
(melnais putns
bija aizsedzis jau pusi debess)
***
labi. mēs finansēsim jūsu skumjas
bet tām jābūt īpaši mēļām
apmēram kā tā pamale pie apvāršņa
redzat? tur kur bērzu birzs aizsedz
sīciņo egļu strēli
un ja ķirši zaros ir gluži vai melni
arī tas tiks ieskaitīts mūsu bilancē
jo katra intensitāte atpelnīsies ar uzviju
ceļa šķēlums gan visu dara gaisīgu
baltu putekļu blīva aizsedz skatienam aizbraucējus
bet arī tas saskaņots. vieglums
kuru mums nepārmākt. skumjas
kā drīksna liegajā visuma ziedā
***
sasaucies ar visu
sīko knišļu kņadu
tas nekas ka vaigu sadur
tas nekas ka niez
gaiss jau tā ir krietni biezs
mēness vaigs līdz kaulam dilis
elpai miesā griež
nomet dienas pērno ādu
maijam pateicies
