Diāna Jance: Mēs esam visur 0
Svētdien, 11. novembrī, 99. gadadienā kopš Daugavas krastā tika atsists ienaidnieka Bermonta kaujinieku uzbrukums, daudzo svecīšu gaismā pie Rīgas pils mūriem atpazinu vairākus sen neredzētus radus un studiju biedrus.
Vai esat pamanījuši, ka mūsu valstī nemaz nevar iejukt pūlī, kļūt pilnīgi anonīms, jo vai ikvienā mūža ceļa nogrieznī nāks pretim kāds skolasbiedrs vai senāks kaimiņš? Tomēr mūsu valsts nemaz nav tik maza. Ikviens cilvēks ir svarīgs. Katrs viens var likt lepni izskanēt Latvijas vārdam pasaulē.
Nesen rakstnieks Jānis Lejiņš dalījās savos aprēķinos – viņš bija saskaitījis, cik katram no mums ir senču, kuri dzīvojuši pirms mums. Tēvs, māte, vectēvs, vecāmāte, vecvecmāmiņa, vecvectēvs un tā joprojām. 1201. gads, kad dibināja Rīgu, ir tikai 27 paaudzes atpakaļ, un, saskaitot visus, kuri stāv aiz manis, kopā sanāk aptuveni divdesmit miljoni senču.
Katram Latvijas iedzīvotājam aiz muguras stāv miljoni.
Mans vecvectēvs bija pulkveža Jukuma Vācieša pulkā un pieredzēja cīņas Nāves salā. Mani bērni pārstāv tikai sesto paaudzi kopš dzimtbūšanas atcelšanas. Pirms mums nav tikai latvieši, bet arī lībieši, igauņi, krievi, vācieši, droši vien arī kāds zviedrs, soms, polis vai turks, kas to lai zina – varbūt arī francūzis un anglis.
Tai pašā laikā zinot, ka Latvijas teritorija nekad nav bijusi pārapdzīvota, no šiem vienkāršajiem matemātiskajiem aprēķiniem (nemaz nerunājot par mūsdienās pieejamajām DNS analīzēm) var secināt, ka mēs visi savā starpā esam attāli vai tuvi radi.
Mums katram rados ir gan zemnieks, strādnieks un politiķis, gan dzejnieks un aktieris – un varbūt arī kāda burve. Katrā dzimtā ir kāds, ar kuru lepoties, un katrā dzimtā pamanījusies iekļūt kāda melnā avs. Katrā dzimtā ir cilvēki, kuri var otram palīdzēt, un citi, kuriem palīdzība nepieciešama. Mazas tautas priekšrocība ir tā, ka ikvienam dota iespēja augt. Mazā tautā gan spēka vārdi, gan nievas izskan skaļāk un ilgāk tiek pieminētas.
Mūsu tautas spēks ir liels. Izskan zinātnieku atklājumi, šķind sportistu uzvaru kausi, skan dziedātāju balsis, pasauli iekaro gleznotāji un rakstnieki. Tie visi ir mūsu radi, jo nākam no vienas – Latvijas valsts, no vienas zemes, pārstāvēdami ne tikai sevi, bet arī mūsu senčus. Pirms kāda laika rakstīju, ka Latvijas simtgadei nav vajadzīga uguņošana – un vēl joprojām tā domāju. Mūsu uguņošana pasaulē ir mūsu cilvēki.
Liekas, tik daudz radoša spēka kā šogad, Latvijas valsts simtgadē, vēl nekad neesam pasaulei rādījuši.
Katrs simtgades pasākums kļuvis par vērtību mūsu valsts un pasaules vēsturē. Liekas, ka visa kultūras dzīve ir bangojusi un Latvijas simtgadi būs ko atcerēties pēc paveiktā ne tikai galvaspilsētā, bet arī Grobiņā un Zilupē, Cēsīs un Parīzē, kā arī citur pasaulē. Mēs esam visur.
Sākumā gribēju rakstīt pasaku par Latvijas simtgadi. Par to, kā būtu bijis, ja nebūtu ne Pirmā, ne Otrā pasaules kara, ne okupāciju, ne deportāciju, ne trimdas, ne vardarbīgas nāves… Par to, ka tie būtu bijuši ilgi un mierīgi simts gadi. Laikam ejot, Latviju būtu kopuši un lolojuši visi tie, kurus svešas varas un naids izrāva no mūsu vides. Par to, ka nebūtu piedzīvoti piecdesmit okupācijas gadi un senās mājvietas nebūtu izzudušas no Latvijas kartes.
Tomēr iespējams, ka tāda stāsta radīšana būtu bezjēdzīga, jo bez upuriem diezin vai būtu izdevies īstenot Latvijas valstiskuma ideju un atjaunot tās neatkarību.
Simt gadu garumā ikviena dzīve un arī nāve ir bijusi Latvijas vārdā, ja arī par to nav skaļi runāts.
Aizgājušo vieta ir daļa no mūsu šodienas atjaunotajā Latvijā. Tagad, 2018. gada rudenī, mēs esam tie, kuri turpina Latvijas likteni. Mēs esam tie, kuri nes tālāk daudzu miljonu sapni par savu valsti. Kopš 1918. gada uz mums svētdien, 18. novembrī, noraudzīsies vismaz piecas senču paaudzes. Man nav citu vārdu, ko bilst – tikai mēs paši mūsu valstī esam atbildīgi par sevi un par savu zemi.
