Haralds Matulis: Mēs esam vidusšķira 0
Haralds Matulis ir studējis filozofiju un sociālo antropoloģiju Latvijas Universitātē, kino Dānijā un kompozīciju mūzikā. Rakstījis un kritizējis dažādus daiļliteratūras tekstus, tulkojis krievu īsprozas meistara Daniila Harmsa darbus. Apgāds “Mansards” nupat izdevis Haralda debijas grāmatu prozā “Vidusšķiras problēmas”, kuras dizainā piedalījies gan pats autors, gan arī grāmatu mākslas konkursā “Zelta ābele 2017” par Gada mākslinieku atzītais Aleksejs Muraško.
– Vai pats Haralds Matulis arī pieder vidusšķirai?
H. Matulis: – Noteikti – tā kā 94% Latvijas iedzīvotāju pieder vidusšķirai, tad tas nav nekāds pārsteigums. Tie, kas šo lasa, arī diezgan droši, ka pieder vidusšķirai. Zinu, daudzi lasītāji būs dusmīgi par šo apalvojumu un teiks, ka viņi nav nekāda vidusšķira – jo viņi nav tik pārtikuši. Bet, redziet, vidusšķira ir ļoti plaša socioloģiska kārta – visi, kas nav bagātnieki un bomži. Angliski ir nošķīrums upper middle class un lower middle class, un tur ir liela distance, bet latviski nav nošķīruma, tā kā tā visa ir vidusšķira.
– Vai “vidusšķirai” ir kāds sakars ar “vidējo latvieti”?
– Ir un nav. Līdzīgais ir tas, ka “vidējais latvietis” arī ir cilvēka kategorija, kas nenodarbojas ar sabiedrības kritiku. Savā grāmatā iezīmēju dažādas vidusšķiras aktualitātes, bet cenšos izvairīties no padomu došanas vai antagonizēšanas. Apšaubu, ka “vidējam latvietim” ir tik daudz sakars ar nacionālo identitāti, cik piederība noteiktai ekonomiskai šķirai un postpadomju un postkoloniālā pieredze. Otrs iebildums: “vidējā latvieša” figūra padara šīs likstas par anekdotiskām – tā izvairoties no sociālo parādību analīzes un reizē sniedzot viltus mierinājumu inteliģencei caur smiešanos. Ironija ir opijs intelektuāļiem.
– Īsā forma tomēr ir izaicinājums… Kā veidojās tavas “vidusšķiras problēmas”, un kāpēc tās atrada pilnbriedu tieši tagad?
– Grāmatas ideja atnāca 2016. gada pavasarī, kad sapratu, ka gandrīz visas manas problēmas un pārdzīvojumi ir nevis individuāli mani un ceļas no manām izvēlēm un eksistenciālās pieredzes, bet gan ir noteikti ar manu piederību vidusšķirai. Īss piemērs būtu raizes un pārdomas par ieņēmumiem. Cik daudz laika tas aizņem. Tad es aptvēru, ka augstākās šķiras atvasei, kas spēlē tenisu un ko šoferis vadā uz privātskolu, ir pilnīgi, pilnīgi citas ikdienas aktualitātes. Pēc tam to vajadzēja tikai pierakstīt. Formas ziņā galvenais iedvesmas avots – ka šādu grāmatu ir iespējams uzrakstīt – bija Maksa Horkheimera “Apgaismības dialektika”. Tā ir grandioza, savam laikam avangardiska grāmata.
– Tā kā šī ir Haralda Matuļa debija, gribētos zināt, vai vidusšķiras problēmas var aizvest arī līdz romānam?
– Romāns ir ļoti buržuāziska literāra forma šī vārda sliktākajā nozīmē. Izpatikšana lasītājam un viņa apmierināšana. Masāžas salons arī ir okei, pat lielisks, bet masāžas salons nav literatūra. Rakstniekam nepieciešami nopietni morāli pamatojumi, lai savu ideju izvēlētos ietērpt romāna formā. Protams, es arī grēkoju un šad tad lasu romānus, bet tad ir arī atšķirība, vai tas ir Boriss Viāns, Margarita Dirā, Ferdinands Selīns, Fransuāza Sagāna vai parasts romāns. Romānā lasītāja domāšana ir novesta līdz minimumam. Viņam tikvien jāseko pazīstama sižeta kārtējai attīstībai. Literatūra un kino šajā ziņā ir mūsdienās vissliktākajā situācijā, balansējot uz robežas starp mākslu un kultūras industriju.
PROZAS ABC, literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Vidusšķiras problēmas” tāpat kā pats dalījums šķirās it kā pretendē uz atsevišķu žanru – dažādas konsistences ainiņas iz dzīves, dažreiz tās līdzinās scenāriju vai romānu skicēm, citreiz ir drīzāk “nesmieklīgas anekdotes”. Protams, tur darbojas ne tikai vidusšķira, un tas veido vidusšķiras izpratnei nepieciešamo kontrastu. Vismaz tā šķiet, jo tad, ja vidusšķira ir tik plaša, arī tās tikumu un netikumu ietekme aptver visu ārpus. Vai šie teksti spēs aptvert arī pietiekami plašu lasītāju loku? Tie skars tos, kas patiešām apzinās un kopj savu vidusšķiriskumu un labprāt nekāpj pāri zināmām gaumes robežām.”
“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam fragmentus no apgādā “Mansards” klajā nākušās Haralda Matuļa grāmatas “Vidusšķiras problēmas” (2018).
Kāda jauna sieviete
Kāda jauna sieviete no rīta pamodās un juta sevī nemieru. Viņa to nezināja, bet viņas zemapziņā pa nakti bija ieperinājusies doma, ka viņai vajag mainīt dzimumu – tas radīja viņas nemieru! Viņa aizgāja uz darbu, pēc darba aizgāja uz veikalu, nopirka pārtiku sev un mājiniekiem, pagatavoja vakariņas, izguldīja bērnus, apmīļoja vīru un, kad visi jau gulēja, degoša nemiera urdīta, devās pie meklētāja un uzrakstīja “What’s wrong with me?”. Interneta pārlūks nesniedza atbildi, un viņa noskuma. Noskumusi viņa aizgāja gulēt, bet no rīta pamodās un jutās jau labāk. Varbūt tā bija kāda no grūtajām dienām, viņa pie sevis nodomāja un pasmaidīja. Patiesībā bija tā – doma, ka jāmaina dzimums, bija pametusi viņas zemapziņu! Viņa pievērsa skatienu sapņu ķērājam un nosolījās nekad vairs neiet gulēt ar to tukšuma sajūtu galvā, pēc kuras nākamajā dienā viņa jutās kā uz paģirām. Viņa nezināja, ka sliktā pašsajūta ir no zemapziņas, kura nemīl tukšumu. Taču sievietes intuīcija lika viņai pieņemt pareizo lēmumu! “Sievietei nav jājūtas slikti,” viņa sev teica un nolēma par to uzrakstīt.
Karjera
Kad vīrietis sasniedz trīsdesmit, viņa dzīvē iestājas jauns posms. Ja viņš ir gribējis jaunībā kļūt bagāts, tad nopelnīt miljonu vajag līdz trīsdesmit gadiem. Ja viņš to nav sasniedzis, tad jāatmet tam ar roku, tā nav viņa īstā nodarbošanās, tas nav viņa aicinājums. Daži to izdara agrāk, citi nekad. Kāds zēns sešu gadu vecumā bija attīstījis vērā ņemamas prasmes vijoļspēlē. Viņš bija skolas lepnums. Taču tad koncertā viņš nospēlēja vienu netīru noti, un viss– nolika vijoli malā un nekad nekad vairs nespēlēja.
Tāpat arī vīrietis – zēnībā viņš var rakstīt dzeju, mēģināt iestāties augstskolā, pastrādāt gadu vai divus reklāmas aģentūrā. Bet, kad nosit trīsdesmit, ir jāpāriet jaunā līmenī – izveidot biznesu, nodibināt partiju, kļūt par jogas instruktoru – tie ir izaicinājumi, kas ir viņa cienīgi. Tāda ir dzīve. Un, kas neiet šajā virzienā, tos dzīve velk.
Wille zu Macht
Uz ielas tu ieraugi pašvaldības vadītāju. Viņa gaišzilais uzvalks un atrašanās tepat blakus, cilvēku vidū, ir negaidīta. Kā vīns no ūdens, kā Jēzus cilvēku vidū. Garāmejot tu neuzkrītoši skaties uz viņu, jo tāpat arī viņš ir pieklājīgs, neblenž uz apkārtējiem kā deputāti iesācēji, kas raugās apkārt bažīgi, gatavi atņemt sveicienu un pēc tam domāt, kur viņi šo cilvēku ir redzējuši. Viņš ir pāri tam. Viņam šis periods ir pagājis. Darbība jauniešu nodaļā, partijas laikrakstā. Televīzijas debatēs viņu patiešām nekas vairs nespēj uztraukt. Ja viņš sadusmojas, tad šajās dusmās vairs nav nekā no bailēm, ko jūt politiķis – ka viņa veiklās runas atmaskos un nostādīs vēlētājiem netīkamā apgaismojumā. Medus un dzintara krāsas iedegums ir viņa pārākuma ārējā izpausme, un, ja aizkustinātie vēlētāji gribēs pienākt pie viņa nofotografēties, viņš to atļaus. Ar iecietīgu vēlību, kā to atļauj Ronaldu pie viņa laukumā izskrējušam strīkerim.
Mazu rakstnieku problēma
Kādā mesē mazs rakstnieks sagaidīja, kamēr cilvēku bariņš ap lielu rakstnieku bija izklīdis, un, piegājis pie viņa, sacīja franču valodā:
– Mazas tautas rakstnieks nevar atļauties būt manierīgs. Viņu iztulkos franču valodā, un pāri paliks tikai banalitāte. Tāpēc viņam jāraksta par lielām lietām un tā, kā viņas ir.
Lielais rakstnieks neko neatbildēja, tikai glaudīja rudās ūsas un smējās. Mazais rakstnieks turpināja:
– Bet te sanāk tāda kā pretruna. Ja es rakstīšu, kā ir, tad mani iztulkos franciski un franči domās, ka es esmu prasts.
Uzņēmēji
Pirms astoņiem rītā pie veikala Vienības gatvē stāv jauna sieviete un vidēja auguma vīrietis. Sākumā abi stāv, nesarunājas, mīņājas. Bet, tā kā līdz veikala atvēršanai vēl jāpagaida, tad vīrietis saka:
– Izskaties kaut kur redzēta! Vai tu nebiji žurnālā “Lilit”?
– Jā,– atbild jaunā sieviete un pašapzinīgi nosarkst.– Es esmu dramaturģe, bet tu,– viņa saka, vēl arvien kavēdamās patīkamās atmiņās, bet arī mēģinādama būt pieklājīga, – tu arī izskaties kaut kur redzēts… varbūt Panorāmā?
– Jā,– vīrietis lepni atbild, priecādamies, ka atpazīts, – es esmu mazais un vidējais uzņēmējs. Atnācu uz veikalu samainīt 500 €.
