“Mēs esam skaļi saldumi”. Laura Kampāna dzeja 0
Droši zināms vien tas, ka Lauris Kampāns nāk no Jēkabpils. Bet par sevi viņš ir piekritis stāstīt šādi: “Nodarbojies ar velosportu
uzrakstījis tik daudz dziesmu, ka nevar atcerēties
pārkrāsojis savu velosipēdu desmit reižu
centies iziet ārpus rāmjiem un atgriezies tajos
sācis rakstīt dzeju un tikai tad pievērsies grāmatām
grāmatu lasīšana sabiedriskajā transportā
vilcienu dzeja
lauku dzeja
izbraucienu dzeja
apziņas plūsmas un sprosti
Rīgas ielas
Jēkabpils ielas
plenēru dzeja
dzeja no vientuļām salām
svārstīšanās starp eksakto un humanitāro
centieni izzināt dzīves jēgu
mājdzīvnieku mīlestība
viss ir izdomāts – skaitļi, burti, mērvienības, visu lietu lietojums, skats uz dzīvi, attieksme pret īstenību
spīts, mīlestība, naids, maigums, ciešanas un prieks
klusums arī daudz ko izsaka
Nevajag pārvērtēt sevi
Slikti ietekmē gan labais gan ļaunais
100 vientulības gadi šeit un tagad
pēc visa labā nāk sliktais
attīstība nav iespējama bez krituma
ir laba sajūta, ka vari salabot jebkuru iekārtu, ka tu pats vari kaut ko jaunu izdomāt
mēs visi kaut ko mantojam un no kaut kā ceļamies
nevar paturēt visu
mēs visi kaut kam ticam.”
– Kas ir tas, ar ko dzeja ir pārāka par citām mākslām?
L. Kampāns: – Manuprāt, dzeja nav pārāka. Tā ir citāda. Bet, ja palūkotos uz dzejas plusiem, tad viens varētu būt tas, ka tā ir piemērota cilvēkiem arī dzīves aizņemtajos brīžos. Jebkurā situācijā ir iespējams piefiksēt idejas. Būtībā dzejot iespējams pat bez papīra, nepieciešama tikai valoda.
– Kustība un skaņas – šķiet, šie elementi spilgti raksturo tavus tekstus ikvienam, kas pirmoreiz ieskatās. Uz kurieni īsti tava dzeja tiecas?
– Man spilgti palicis prātā Jāņa Rokpeļņa sacītais par to, ka mēs visi esam spoguļa lauskas un katrs kaut ko atspoguļojam. Šķiet, manai dzejai nav tieksme kaut kur tiekties, tā vienkārši atspoguļo mirkļus, kustību refleksus.
– Kāpēc kādam joprojām ienāk prātā rakstīt dzeju, ja daudz izdevīgāk ir nerunāt?
– Ekrānu laikmetā, protams, mazinās vēlme lasīt un rakstīt, biežāk izvēlamies sekot minimizētai informācijai. Dzejai ir tieksme izplatīties kā slimībai. Kādā brīdī inficējamies ar dzejas pasauli un tieksme rakstīt uzrodas hroniski bez redzama iemesla. Dzejas slimība mūsos ir tik dziļi, ka esam ar to līdz mūža galam.
dzejas ABC
Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Daudz ko nozīmē gan autora pieteikums – stāstīt par sevi tādā kā dzejas formā, gan nespēja atbildēt uz jautājumu, ko viņš teiktu Rainim, ja satiktu. Nepārprotiet – aiz oriģinalitātes ir arī laba daļa pietātes, dzejas tradīcijas ir ievītas personībā, savukārt personība ir lepna par to, ka to veidojušas diezgan labi tvertas 20. gadsimta dzejas tradīcijas.”
“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam Laura Kampāna jaunākos dzejoļus.
an nan nan nan nan nan nan
mans mopēds ir
vecāks par mani
tad re kā es izskatīšos
pēc piecdesmit gadiem
bāka
mana galva būs nobružāta
karburators
mana sirds raustīsies
cilindri
mani muskuļi
būs padiluši
sēdeklis
izsēdēts
riepas
sasprēgājušas
diskos
olas
izpūtējs
sarūsējis
bet mani tik un tā kaut
kas vadīs
***
salūta šāviņi sprāgst
kā manas jūtas
es nezinu ko es mīlu
bet mīlu
haizivis debesīs apēda
visus cīruļus
***
es redzēju uz sētas
uzkārtu spoku
viņš nespīrājās
un šķita miris
viņš it nevienu nebaidīja
un likās nošļucis
un drapērijas bija
izplūdušas nedaudz
un bēši netīrie pasteļ
krītiņi bija izsmērēti pa visu spoku
***
es esmu baranka no betas
es esmu sasalusi
desiņa brokastīs
un sauss maizes gals
es esmu zemeņu
ievārījums
es esmu
banānu
ķiršu
ērkšķogu
plūmju cukurotais
biezenis
es esmu jogurts kas
nesadalās
es esmu ūdens
ūdens
un vēlreiz ūdens
es esmu steigā apēsts
šokolādes batoniņš
***
mana velosipēda rāmis
ir sarūsējis
un laipas
un ķēde
uz riepām rakstīts
neilons
uz kamerām raksta stikli
mani spieķi ir iestiguši
aploces mugurkaulā
saka velosipēds
stūre nedaudz žļodzīga
un lukturis vairāk nedeg
***
trink trank
velosipēdi rīgo
velosipēdisti kulleņo
trink trank
spieķi bēg
rumba rotē
trink trank
ķēde pārplīsa
***
šokolāde cepumi tēja
grāmata
grāmatu grāmatu
grāmata
grāmatu ķirzaku asaka
grāmatu tējkarošu
vjetnama
grāmatu vikingu bārda
grāmata nav grāmata
ir grāmata
aizlūza cepumi
aplējās asakas
izmirka bārda
gara grāmata
***
labdien
labdien
un tad pārtrauca
tagad pie darba
purvciema komentāri
purvciems guļ
purvciems apčurājas
purvciems strādā un mācās
purvciems ir viens
***
acis zilas
acis brūnas
skatos uz jēkabpili
aizved mani tur
kājas un mazliet pirksti
nošļukusi zeķe
vecu cilvēku skaits ir
ierobežots
***
tumsā vīrietis cīnās ar
gaisu
rokas no elkoņiem
nenokrīt
ēna kā dumjš kucēns skraida pa trotuāru
bezdibeņa cīņai viņš
nolemts uz minūti
vīrietis nogurst un
nokrīt vienatnē
sviedri viņu līdz
miegam ieaijā
***
mēs esam nejauša
pastaiga
mēs esam pa kluso
izdzerts kvass
mēs esam skaļi saldumi
esam migrēna
pneimonija esam
mums patīk skaļi dziedāt
un izlikties ka viss kārtībā
***
krēslu atzveltnes
putekļu grīdas gribēju es
tukšas pudeles
netīras salvetes gribēji tu
es dabūju netīrumus
uz ceļiem un nedaudz
pasēdēt
tu dabūji iesnas
