“Mēs esam sabiedrība, kurā darīt citam pāri skaitās norma!” Krista Burāne par dzīvi ģimenē un skolā 21
Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Dokumentālā teātra un kino režisore, fotogrāfe un dramaturģe Krista Burāne pelnījusi, ka par viņu turam īkšķi. Nacionālajā kinofestivālā “Lielais Kristaps” balvas sadalīs 15. novembrī – starp citām pamanīta animācijas filma bērniem “Māsiņas Puteklītes”, kurai Krista ir režisore un scenārija autore.
Bet viņas režisētajai izrādei pusaudžiem “Netikumīgie” “Derty Deal Teatro” ticis vesels 23. novembrī gaidāmās “Spēlmaņu nakts” nomināciju birums – Gada režisors (Krista Burāne), Gada izrāde pusaudžiem, Gada sasniegums oriģināldramaturģijā (autoru kolektīvs), Gada scenogrāfs (Krišjānis Elviks), Gada mūzikas partitūra (Edgars Raginskis), Gada video mākslinieks (Krista Burāne un Elizabete Gricmane).
Izrādes impulss bija Saeimā pirms pieciem gadiem pieņemtie tā dēvētie tikumības grozījumi Izglītības likumā, uz ko norāda arī izrādes nosaukums. 21. gadsimta jauniešu portrets dzejas izrādē veidots likuma grozījumu ēnā.
Krista, kas bija impulss krāšņajam un muzikāli nebēdnīgajam stāstam bērniem par “Māsiņām Puteklītēm”?
“Māsiņas Puteklītes” ir pilotsērija izglītojošam un muzikālam animācijas seriālam maziem bērniem “Brīnumskapis”. Ideja par šo seriālu pieder Vides filmu studijas producentam Uldim Cekulam, kura vadītajā studijā pirms daudziem gadiem bija tapis muzikāls televīzijas projekts ar tādu pašu nosaukumu.
Tajā radītās dziesmas būs arī mūsu seriāla pamatā. Labu animācijas filmu bērniem vienmēr pietrūkst, tāpēc arī nolēmām izmēģināt sevi šajā žanrā un radīt darbu, kas palīdzētu bērniem saprast apkārtējo pasauli un ieinteresētu mūzikas instrumentu spēlē. Lielajam Kristapam ir nominēti filmas mākslinieki Toms Burāns un Kristīne Jurjāne. Viņi kopīgi radījuši stilistiski ļoti interesantu un piesātinātu vidi, kurā skatītājs var kļūt par filmas galveno varoni.
Kas filmu redzējuši, tiem prātā būs palikusi bērna plauksta ar pirkstiņiem, kas uzmanīgi pieskaras klavieru melnbaltiem taustiņiem.
Katra no filmām iepazīstinās bērnus ar kādu no mūzikas instrumentiem. Lai mazajam skatītājam būtu vieglāk ieraudzīt arī sevi kā mūziķi, animācija mīsies ar filmēto materiālu, kurā redzēsim, kā spēlē pavisam jauni mūziķi.
Ļoti gribas, lai mūzika bērnus nebiedē, lai bērniem rodas vēlēšanās to iepazīt un pārliecība, ka tā ir valoda, kuru iespējams iemācīties un ar kuras palīdzību gan saprast citam citu, gan izteikt savas domas un jūtas.
Pati arī spēlējat kādu mūzikas instrumentu?
Diemžēl ne. Kādreiz bērnībā mācījos, bet man bija ļoti sarežģītas attiecības ar manu klavieru pedagoģi. Stāvot mājās pie loga, skatījos, nāk viņa vai ne, un prātā iešāvās pat visai nejaukas domas…
Uz labākā animācijas mākslinieka balvu par veikumu šajā filmā pretendē jūsu dēls Toms Burāns.
Ar Tomu sadarbojamies jau daudzās filmās, viņš saņēmis “Kristapu” kā labākais animāciju mākslinieks filmā “Pasaka par tukšo telpu” (Kristas Burānes dokumentālā filma par izcilo scenogrāfu Andri Freibergu viņai atnesa labākās dokumentālās filmas režisores titulu un vēl filmai tika sešas nominācijas. – V. K.).
Dēls bijis animators arī filmām par Māru Ķimeli (lente nominēta kā labākā dokumentālā filma, Kristai Burānei labākā dokumentālās filmas režisora nominācija un Jēkabs Nīmanis saņēma balvu kā komponists. – V. K.). Kad man rodas ideja strādāt ar animāciju, Toms ir pirmais cilvēks, kuru uzrunāju. Viņš ir ļoti labs animāciju mākslinieks, kurš brīvi pārvalda dažādas animācijas tehnikas un ļoti organiski jūtas visā, kas saistīts ar programmēšanu.
Jūsu izrādei “Netikumīgie” vesels nomināciju birums, kuru liktenis izšķirsies “Spēlmaņu naktī”. Kā nonācāt pie idejas, ka iestudējums būs dzejā?
Pēc bezprecedenta gadījuma 2015. gadā, kad Saeima nolēma ietekmēt izglītības saturu un kļuva skaidrs, ka motivācija Izglītības likuma grozījumiem ir ļoti politiska, merkantila un antidemokrātiska, es ļoti saniknojos. Man vispār ļoti daudzi darbi rodas tāpēc, ka iekšēji liekas, tiek pārkāptas tiesiskuma robežas un ir jārīkojas. Biju ļoti dusmīga gan uz Saeimas deputāti Jūliju Stepaņenko, gan pārējiem likuma grozījumu veidotājiem.
Un biju dusmīga arī uz skolotājiem, jo viņu pretreakcijas faktiski nebija. Izrādē vēlējos savienot trīs dažādas balsis – skolēnu, skolotāju, kā arī politiķu un vecāku – vienotā korī, un, lai tas nepārvērstos spriedelēšanā vai interneta komentāru tirgus laukumā, dzeja ar saviem zemtekstiem un virsslāņiem šķita īstais izteiksmes līdzeklis.
Tā radās ideja veidot jaunu cilvēku portretu dzejā, balstītu dokumentālā pieredzē un tekstos, bet piedāvājot dzejisku vispārinājumu. Tāpat sapratu, ja, vācot materiālu izrādei, sēdēšu skolas solā kopā ar nopelniem bagātiem manas paaudzes dzejniekiem, visticamāk, jaunieši skatīsies uz mums kā uz svešķermeņiem.
Tāpēc uz Cēsu 2. pamatskolas divām astotajām klasēm devās jaunie dzejnieki Kirils Ēcis, Marija Luīze Meļķe un Raimonds Ķirķis. Savukārt Agnesi Krivadi un Kārli Vērdiņu uzaicināju rakstīt tos dzejoļus, kas pārstāv skolotāju balsis, jo tieši viņu darbi gan skolotājiem, gan vecākiem ir likušies neatbilstoši skolai un ir izraisījuši asu pretreakciju. Man likās interesanti tieši šiem dzejniekiem dot iespēju pārstāvēt skolotāju pozīcijas, būt viņu balsij.
Kāpēc, jūsuprāt, joprojām ir lietas, kas skolotājiem šķiet tabu?
Varbūt tādēļ, ka izglītības sistēma ir ļoti konservatīva. Lai gan tai vajadzētu būt vienai no trakulīgākajām, radošākajām, izaicinošākajām. Negribu vispārināt, bet liela daļa skolotāju ir nogurusi, nevēlas izaicinājumus, iespējams, baidās par savu dzīvu, savu vietu, tāpēc negrib riskēt un tāpēc arī neprotestēja pret šiem “tikumības grozījumiem”. Biedējoši, ka ir skolotāji un skolu vadības pārstāvji, kuri gatavi cenzēšanas iespējamību pieņemt, daļa no viņiem pati gatava cenzēt, pat priecājas: nu zināms, kas ir pareizais un kā jāmāca! Manuprāt, tā ir ļoti liela problēma.
Jūsu meita Laila Burāne par darbu izrādē nominēta kā Gada dramaturģe.
“Netikumīgajiem” dramaturģiju veidojām kā koprades darbu. Lailas uzdevums bija turēt mūs rāmī un palīdzēt ar ideju attīstīšanu, viņa ieguldīja lielu darbu, apkopojot un pārstrādājot dokumentālo materiālu – Saeimas apspriežu stenogrammas un interneta diskusijas.
Ar Lailu kā dramaturģi esam sadarbojušās arī izrādēs “Robežas” un “Cietoksnis”. Arī ar Mārtiņu (Kristas Burānes vīrs režisors Mārtiņš Eihe, šobrīd veido Rēzeknes pilsētas teātri – V. K.) esmu ļoti daudz strādājusi gan kā dramaturģe, gan kā viņa izvēlēto lugu tulkotāja. Lailai ir ļoti laba izglītība teātra jomā – viņa studējusi gan Utrehtā Nīderlandē, gan pēc tam Glāzgovā.
Vai apzināti ievirzījāt bērnus mākslas laukā – lai aug papildinājums radošajai komandai?
Kā viņi paši saka, neesot jau nemaz bijis citu iespēju. Dzīvojot vidē, kur vecāki radoši, tas sanāk pats no sevis.
Tā sanācis arī jums… Mājās ieelpojot teātra gaisu ar tēti aktieri Intu Burānu, arī viņa māsu teātra zinātnieci Ingrīdu Burāni…
Nu, protams, mana pieredze bērnībā bija ļoti cieši saistīta gan ar teātri, gan mākslu. Pēc skolas beigšanas gan sabijos un teātri neizvēlējos, studēju filozofiju, bet pēcāk tieši tāpat kā mani bērni visai dabiski dažādu sakritību dēļ nonācu līdz teātrim un kino.
Viena no jūsu sociālajām aktivitātēm arī zināmā mērā saistās ar tikumības jēdzienu. Jūs aktīvi iestājaties par partnerattiecību likumu. Kāpēc?
Man ir svarīgi dzīvot sabiedrībā, kurā taisnīgums un līdztiesība ir pamatvērtības. Ja mūsu sabiedrībā ir kādas cilvēku grupas, pret kurām netiek attiecināts taisnīgums un līdztiesība, tas nozīmē, ka netaisnība jebkurā brīdī var pavērsties pret ikvienu. Un tieši tas jau arī Latvijā notiek – mums ir ārkārtīgi liela nevienlīdzība. Problēma ar viendzimuma pāru attiecību reģistrāciju ir tikai viens šīs nevienlīdzības piemērs. Taisnīgums un līdztiesība nevar pastāvēt tikai vienas sociālās grupas ietvaros, tam jāattiecas uz visiem cilvēkiem un uz visām grupām.
Konservatīvākā sabiedrības daļa nespēj pieņemt to, ka uz viendzimuma pāriem attiecinātu laulības un ģimenes jēdzienu. Varbūt strīdi atkristu, ja atrastu citu jēdzienu, piemēram, “netradicionāla” ģimene?
Bet ne tikai Latvijā, visā pasaulē ir ārkārtīgi dažādas ģimeņu formas! Ir tādas, kur kopā ar bērniem dzīvo tikai tētis vai tikai māte. Ir tādas, kur kopā dzīvo māte, meita un mazmeita, jo vīri miruši vai aizgājuši. Mums ir paplašinātās ģimenes, kur kopā dzīvo trīs paaudzes.
Ir cilvēki, kuri dzīvo kopā neprecējušies. Svarīgi saprast, ka ideāla ģimenes forma nepastāv, bet būtiski ir, lai cilvēki, kas dzīvo kopā, vienalga, kādi būtu, viens par otru rūpētos. Ģimene ir cilvēku savienība, kurā viens par otru nesavtīgi rūpējas un mīl. Un arī mīlestības formas ģimenē var būt dažādas – erotiska, bērnu un vecāku, vai mīlestība, kas vairāk līdzinās draudzībai.
Nav noslēpums, ka šajās formāli neatzītajās viendzimuma pāru ģimenēs aug arī bērni. Kā tas izskatās mazo acīm – divas mammas vai divi tēti?
Kamēr kāds “labvēlīgs” cilvēks neiestāstīs bērnam, ka tas nav pareizi, bērns skatīsies uz abiem saviem vecākiem kā uz sev tuvākajiem un nozīmīgākajiem cilvēkiem. Viņam būs pats svarīgākais – ģimene. Mīloša un atbalstoša. Un viņš būs laimīgs. Jo mīloši vecāki iemācīs bērnu rūpēties par sevi un citiem cilvēkiem, par pasauli sev apkārt, mācīs mīlēt.
Un man liekas, tas ir svarīgākais, nevis tas, kāda veida seksuālās attiecības atbilstoši savai būtībai bērns nākotnē izvēlēsies. Mūsu vidū diemžēl ir tik daudz nemīlētu, mīlēt neprotošu cilvēku, kurus izmanto un pamet neatkarīgi no viņu dzimuma. Mēs esam sabiedrība, kurā darīt citam pāri skaitās norma. Tāpēc jebkura cilvēku savienība, kurā bērns var iemācīties mīlestību un rūpes, ir ārkārtīga vērtība.
Visi tie, kas izmanto bērnus kā argumentu pret viendzimuma pāru attiecību reģistrāciju, ir liekuļi. Ne jau bērnu labklājība un iespēja augt siltās ģimeniskās attiecībās viņus interesē, bet vara kontrolēt citu cilvēku dzīvi. Faktiski – vardarbība.
Viņnedēļ Saeima atkal noraidīja partnerattiecību likumu.
Man liekas, ir partijas, kas šo jautājumu izmanto netikumīgi. Merkantilu mērķu dēļ, domājot nevis par cilvēkiem, bet par savu reitingu, lai nepazustu no politiskās skatuves. Un runa nav par konservatīvismu, bet varas pozīciju izmantošanu savas pozīcijas noturēšanai.
Otra lieta, mūsu joprojām nehumānā izglītības sistēma. Cilvēki, kuri šobrīd lemj, un cilvēki, kuri ārkārtīgi plikā, rupjā un nepareizā latviešu valodā izsaka savus agresīvos un cieņu pazemojošos komentārus internetā, nāk no mūsu skolām. Tas nozīmē, ka mūsu skolās nav iemācīta elementāra cieņa un izpratne par to, ka cilvēki var būt dažādi, bet cilvēktiesības attiecas uz visiem vienādi.
Festivālam “Homo Novus” Rīgas pilsētvidē šogad iestudējāt izrādi “No tā laika koki vairs nerunā”, aicinot iztēloties, par ko 1880. gadā, stādot Bulvāru loka liepas, domāja divdesmit septiņus gadus vecais Rīgas parku un dārzu direktors Georgs Kūfalts. Vai bija kāds personīgs impulss, kas jums licis iesaistīties koku aizstāvībā?
Pirms vairākiem gadiem redzēju video, kurā Rīgas domes koku kopšanas brigāde ar mašīnu, uz kuras bija skaists uzraksts “Eko”, ārkārtīgi brutāli rāva nost Pērnavas ielu aizstāvībai izliktos plakātus “Mēs šeit vairs nebūsim”, kas vēstīja, ka kokus tūlīt nocirtīs. Tā ārprātīgā brutalitāte, neizglītotība… Manī iekšā viss uzvirda.
Radās mākslinieciska kampaņa ar aicinājumu kastaņās siet sēru lentītes. Lielākā uzvara, ka cilvēki pēc koku aizstāvības akcijas sāka apvienoties, pēc tam izveidoja apkaimju biedrības, koku aizstāvības akciju dalībnieki tagad ir arī jaunievēlētās Rīgas domes deputāti. Man prieks, ka viņu vidū ir, piemēram, Rita Eva Našeniece. Bet man kā māksliniecei ir interesanti šo tēmu rosināt tālāk mākslas darbos, ne tik daudz politiskās aktivitātēs.
Pirms diviem gadiem festivālā “Homo Novus” kopā ar angļu režisoru Endiju Fīldu veidoju izrādi “Noktirne” par pilsētas savvaļas dzīvniekiem. Rīgā izrāde notika Ķengaragā, bet pirmizrāde bija Londonā, pēc tam Reikjavīkā Islandē. Kad šogad jūnijā Gundega Laiviņa piedāvāja piedalīties festivālā ar savu darbu, jau notika gan Skanstes dārziņu lielais konflikts, gan kļuva skaidrs, ka vairs nebūs Marsa parka. Un man likās, ka atkal jārunā par kokiem un zaļo vidi Rīgas centrā. Tā arī tapa izrāde “No tā laika koki vairs nerunā”, kuras laikā mēs iestādījām divas liepas – tās ir Kūfalta liepu kloni. Turklāt liepas iestādījām Bulvāru loka tukšajās apdobēs – vietā, kur tās auga arī Kūfalta laikā.
Vārdos esam par zaļu Latviju, bet dzīvē cilvēkiem jācīnās vai par katru koku ne tikai Rīgā, bet visur.
Ielūkojos jaunajā izglītības saturā “Skola 2020–2030”, vēloties ieraudzīt, kas tur atkal tāds, kas mums neļauj saskatīt dabas vērtību. Pārlasot programmu ar divpadsmit vērtību un tikumu skaidrojumu, sapratu, ka mēs joprojām skolā mācāmies un arī uz priekšu mācīsimies domāt par vērtībām un tikumību tikai cilvēku attiecībās. Bet daba šajā dokumentā pieminēta tikai vienu reizi! It kā tā būtu kaut kas ārpus mums, ko mēs neuzlūkojam kā vērtību. Tāpēc nav nekādu izredžu vai cerību, ka kopumā būs labāk.
Mani urdīja doma: kas ir tie cilvēki, kas cirtīs Marsa parka simtgadīgās liepas? Kas ir tie cilvēki, kas iet un cērt Skanstes dārziņu ziedošos kokus un nelaiž iekšā dabas aizstāvjus, lai parūpētos vismaz par dzīvniekiem un putniem, kas tur izperējuši mazuļus? Kas ar šiem cilvēkiem notiek, kad viņi aiziet mājās un satiek savus bērnus? Tad pēkšņi sapratu, ka ar viņiem nenotiek nekas. Jo viņi ir godīgi izdarījuši savu darbu, bijuši “atbildīgi” pret saviem darba devējiem, nav pārkāpuši vērtības, kas regulē attiecības starp mums, cilvēkiem. Bet viņiem nav nekādas nojausmas un prasmes, kā atbildību, cieņu un toleranci pret dzīvību attiecināt arī uz citām dzīvām būtnēm – putniem, zvēriem, kokiem… Un tā atkal ir vēl viena skolas neizdarīta lieta.
Pie kā strādājat patlaban?
Pabeigšanas posmā ir dokumentāla kopražojuma filma ar itāliešiem “Dzīves tango”, kur esmu līdzrežisore. Stāsts ir par kādu itāliešu pāri, zemnieku Klaudio un viņa sievu Ivanku, kuri dzīvo skaistā vietā senā namā Itālijas ziemeļos un kuru aizraušanās ir tango.
Drāma slēpjas apstāklī, ka Klaudio jau astoņpa-dsmit gadus sirgst ar Parkinsona slimību. Tieši pateicoties tango dejošanai, viņš slimībai ir spējis pretoties. No mūsu puses filmā kā varoni iesaistījām Arturu Maskatu. Komponists brauca pie mūsu varoņiem uz Itāliju, skatījās, kā viņi vada tango nodarbības citiem parkinsona slimniekiem, iepazina viņu ikdienu un speciāli viņiem sarakstījis tango, kuru ieskaņoja ar izciliem mūziķiem – arī akordeonisti Kseniju Sidorovu.
Mēs cerējām, ka Klaudio un Ivankai izdosies piepildīt savu sapni un dejot šo tango Buenosairesā. Bet kovids ieviesa savas izmaiņas. Man šī filma ir par to, ka māksla spēj cilvēkiem palīdzēt. Nupat esmu sākusi strādāt arī pie animācijas seriāla pusaudžiem pēc publicistes Santas Remeres un bērnu grāmatu mākslinieces Elīnas Brasliņas grāmatas “Mūsējās” motīviem, kas pasaku formā vēsta par 50 ievērojamu Latvijas sieviešu dzīvi.
No desmit iecerētajām sērijām scenārijs uzrakstīts pirmajai, un animācijas studija “Atomart” ieinteresēta idejas tālākā attīstībā. Tūlīt jāķeras klāt kadrējuma izstrādei, bet priekšā vēl ilgs un tāls ceļš.
Krista Burāne
Latviešu teātra un kino režisore (1971)
2017. g. saņēmusi Lielā Kristapa balvu kategorijā “Labākais dokumentālā kino režisors” par filmu “Pasaka par tukšo telpu”. Kopumā minētā filma, kā arī “Piektais Hamlets” un “Māra” saņēmušas 12 nominācijas balvai “Lielais Kristaps”.
Vairākkārt nominēta “Spēlmaņu nakts” balvai un 2017. gadā saņēmusi “Spēlmaņu nakts” žūrijas balvu par izrādi “Robežas”.
Saņēmusi Latvijas nacionālo fotogrāfijas balvu par darbu “Sapņotāji”.
Tēvs – Nacionālā teātra aktieris Ints Burāns.
Vīrs – režisors Mārtiņš Eihe.
Meita Laila Burāne ir dramaturģe, dēls Toms Burāns animācijas mākslinieks.
