Polijas vēstniece: “Mēs būsim viena no spēcīgākajām valstīm Eiropā pretgaisa aizsardzības jomā” 28
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Izrādās, Polijas Seims jau 2016. gadā pieņēmis likumu par padomju perioda pieminekļu nojaukšanu. Un vai zinājāt, ka Ukrainas–Polijas robežu šķērsojuši jau vairāk nekā četri miljoni kara bēgļu? Par to un arī par Polijas ambīcijām uzņemties līderību reģiona un Eirosavienības valstu vidū saruna ar Polijas vēstnieci Latvijā MONIKU MIHALIŠINU.
Pastāstiet, lūdzu, sīkāk par Seima pieņemto likumu, kas paredz padomju gados būvēto pieminekļu novākšanu, tā vēsturi.
Jāsāk ar to, ka latvieši saprot, ka viss šai sakarā saistās ar Krievijas centieniem dezinformēt pirmkārt savu sabiedrību un agrāk arī Rietumeiropu, kur tagad sāk apjaust jautājumu īsto būtību. Es to nosauktu par pieminekļu hibrīdkaru.
Kopš Putina režīma pastāvēšanas Maskava vēsturi izmanto dezinformācijas nolūkos. Kad bijušajās padomju ietekmes zonas valstīs gan lemj, gan dara darbu, lai pieminekļus novāktu, Krievija aktivizējas, lai samelotu par šo notikumu īsto būtību. Plaši izskanējis incidents bija Igaunijā ar pieminekli Aļošam vai Prāgā, nojaucot pieminekli maršalam Koņevam, starpgadījumi bijuši Polijā.
Krievijā valda īpaša Otrā pasaules kara vēstures interpretācija, mantota no padomju propagandas – tas bija Lielais Tēvijas karš, kura rezultātā Centrālā un Austrumu Eiropa tika atbrīvota no fašistiem. Tāpēc visām atbrīvotajām nācijām vajadzētu būt pateicīgām un slavināt fašisma uzvarētāju armiju.
Ar to arī saistās Krievijas valsts noliegums visiem tiem vēstures faktiem, par kuriem informē Polijā, Centrāleiropā un Baltijas valstīs – proti, ka tas tomēr nebija gluži atbrīvošanas karš, tāpēc, ka padomju armija pēc tam palika un faktiski okupēja mūsu reģiona valstis, ieviešot ar spēku jauno totalitāro komunistisko sistēmu.
Jaunas varas instalēšana notika ar ļoti daudziem noziegumiem ne tikai pret šo valstu bruņotiem spēkiem, kuri negribēja samierināties ar jauno kārtību, bet arī pret civiliedzīvotājiem. Krievija to noliedz pirmkārt savu iekšpolitisko nolūku dēļ – tiek kultivēts mīts par uzvaru Lielajā Tēvijas karā, jo citu simbolisku uzvaru un panākumus vienkārši grūti atrast.
Neskaitāmi cilvēki Krievijā ar to dzīvo, neraugoties uz kara nežēlīgo iznākumu ne vien vāciešiem, bet arī mūsu reģiona Eiropas tautām un pašiem krieviem. Šo mītu Maskava izmanto vāji slēpta totalitārisma kultivēšanai.
Kā pret Ukrainu, tiklab arī pret Latviju, ka tās vajadzēja atbrīvot no profašistiskiem režīmiem, līdz pat mūsdienām, kad esot “jādenacificē” Ukraina. Starptautiski tas saistās ar reparācijām, kuras krievi negrib un negribēs maksāt okupētajām un pakļautajām valstīm padomju gados.
Ar Poliju ir tā, ka minētā likuma vēsture nesākās 2016. gadā, kad to izstrādāja un pieņēma. Attiecībā uz kritušo krievu un ne tikai krievu karavīru mirstīgo atlieku piemiņas saglabāšanu pirmais likums bija 1933. gadā.
Tur bija teikts, ka šīs kapavietas neatkarīgi no kritušo tautības ar cieņu jākopj un jāglabā. Tas attiecās uz ļoti daudzām krievu kapavietām, jo Poliju 200–300 gados Krievijas karaspēks pārstaigājis neskaitāmas reizes.
Ar cieņu tiek uzturētas visas šādas piemiņas vietas, un Polijas nodokļu maksātāji ik gadu maksā par to trīs miljonus zlotu. Mums pašreiz ir 1857 krievu kapavietas. Polija ar lielu cieņa attiecas pret atrastām mirstīgām atliekām.
Katru reizi, kad tiek atrastas pat viena krievu karavīra mirstīgās atliekas, aicinām Krievijas konsulātu vai vēstniecības pārstāvjus piedalīties ekshumācijā, lai viss notiktu likumīgi un cieņpilni. Tas nozīmē, ka viss Krievijas paustais, ka Polijas puse neattiecas ar cieņu pret kritušajiem, ir realitātei neatbilstoši izdomājumi.
Šāda attieksme ir apstiprināta 1994. gada parlamenta apstiprinātā likumā par karavīru apbedījuma vietām. Bet tur nebija nekas rakstīts par simboliskiem pieminekļiem.
Šis vēsturiskais process, kura dēļ mūsu valstu teritorijās atradās minētie pieminekļi, bija ļoti vienkāršs: ienāca padomju vara, uzspieda savu izvēlēto vadību un režīms sāka uzstādīt pieminekļus komunismam, tā vadoņiem, uzvarai un kara varoņiem. Ļoti labi apdomāta propaganda no Kremļa puses. Katrā pilsētiņā, ciematā, stūrītī tika uzstādīti pieminekļi – sākot ar akmeni līdz milzīgam Pārdaugavas stabam. Turklāt par vietējo iedzīvotāju naudu!
No manis arī iekasēja desmit rubļus staba kalšanai.
Varšavā ir gan Staļina dāvana – Kultūras un zinātnes pils, vēl vairāk monumentāla ēka nekā jūsu Zinātņu akadēmijas celtne. Mums tāpat kā Latvijā ir aizliegts slavināt totalitāros režīmus, tāpēc 2016. gadā tika pieņemts likums, ar ko neļauj popularizēt totalitārismu arī ar šiem piemiņas akmeņiem un pieminekļiem.
Pašvaldību pienākumos bija obligāti nojaukt šīs būves, pašiem lemjot un maksājot par to. Likumā iekļāva pieminekļus sarkanarmijai, tostarp pateicības, brālības pieminekļus padomju partizāniem, veltījumus tautas gvardei, tautas armijai un Polijas Strādnieku partijas aktīvistiem, Polijas Tautas Republikas un padomju institūciju piemiņas vietas cīņai pret Polijas nacionālo pagrīdi, pieminekļus Polijas komunistiskai partijai un pieminekļus ēku celtniecībai saistībā ar Polijas Tautas Republikas gadadienām. Gan jau jums arī ir tādas būves.
Ja kāds piemineklis Polijā pašlaik palicis nenojaukts, to nav daudz. Cilvēki kaut kā brīvāk jūtas pēc šo piemiņas vietu aizvākšanas.
Kur palika pieminekļi, tika novietoti izklaižu parkā kā ļeņinekļi vai tiem atzina māksliniecisko vērtību?
Domāju, daži muzejos, daži tika pārvietoti uz kritušo karavīru kapiem.
Vai Polijā bija daudz “uzvaras” pieminekļu, kas līdzīgi kompleksam Pārdaugavā?
Nē, jūsējais ir īpašs gan ar lielumu, gan nozīmi.
Kāds bija sabiedrības noskaņojums pret pieminekļu nojaukšanu? Bija tādi, kas tam pretojās?
Mums nav krievu minoritātes, kura būtu palikusi pēc padomju laikiem. Cilvēki nav tik saistīti ar padomju simbolu atlikumiem. Neesmu dzirdējusi, ka cilvēki īpaši pretotos. Domāju, lielākā poļu daļa bija iepriecināti par notiekošo. Kaut gan sabiedrībā gadās dažādi uzskati par padomju periodā piedzīvoto. Daži domā, ka bijis labāk, piemēram, ar darba iegūšanu – cilvēki atceras to, kas bija vieglāk, nelabprāt atceras cietumus, represijas.
Latvijā jauna lieta – vispārējais valsts aizsardzības dienests. Kā Polijā tiek uzturētas valsts aizsardzības spējas?
Mums Polijā ir profesionāla armija, kas cenšas piesaistīt jaunus karavīrus. Tiek lēsts, ka 2023. gada aizsardzības izdevumi tiks palielināti līdz 3% no IKP. Šis plānotais rādītājs ievērojami pārsniedz NATO minimālās prasības (2% no IKP aizsardzībai) un ierindo Poliju Ziemeļatlantijas alianses līderu vidū militāro izdevumu ziņā.
Nesen tika pieņemts Tēvzemes aizsardzības likums un dibināts Bruņoto spēku atbalsta fonds, kas piesaistīs līdzekļus Polijas bruņoto spēku modernizācijai.
Lai stiprinātu valsts aizsardzības spējas, Polija iegādājas jaunas militārās lidmašīnas, helikopterus, tankus, pretraķešu sistēmas, militāro aprīkojumu. Mēs būsim viena no spēcīgākajām valstīm Eiropā pretgaisa aizsardzības jomā. Attīstām mūsu militāro rūpniecību.
Ukrainā atzinību ir guvušas mūsu pārnēsājamās pretgaisa raķešu sistēmas “Piorun” [Zibens].
Tāpat ir jāmin Polijas armijas misijas ārvalstīs, tostarp Latvijā. Polijas militārais kontingents, kura sastāvā ir 230 karavīri un 14 tanki, ietilpst Ādažos izvietotajā NATO paplašinātās klātbūtnes daudznacionālās kaujas grupā. Polija piedalās arī NATO operācijā – Baltijas valstu gaisa telpas patrulēšanas misijā, kuras ietvaros Polijas iznīcinātāji sargā Baltijas valstu debesis.
Runājot par Polijas aizsardzības jomu, ir vērts minēt arī teritoriālos aizsardzības spēkus, kas bauda lielu popularitāti. To uzdevums ir aizstāvēt un atbalstīt vietējās kopienas. Miera laikā tas nozīmē, piemēram, dabas katastrofu seku novēršanu, taču bruņota konflikta gadījumā teritoriālie aizsardzības spēki sniegs atbalstu operatīvajiem spēkiem tiešo darbību zonā, bet ārpus tās – būs vadošais spēks.
Vai Polija jūtas apdraudēta?
Ņemot vērā ģeopolitisko situāciju un Krievijas izraisīto karu Ukrainā, drošības sajūtas atslēga mūsdienās ir savu aizsardzības spēku stiprināšana un mūsu alianses sadarbības padziļināšana.
Mums ir neprognozējams kaimiņš, un par tā neparedzamību zinājām jau sen. Runājām starptautiskajos forumos, cik bīstami ir Krievijas agresijas gadījumi pret Gruziju, pēc tam pret Ukrainu, atņemot Krimu, Donbasu, Luhansku.
Nelaiķis prezidents Lehs Kačiņskis, kad viņš motivēja mūsu reģiona vadoņus aizbraukt uz Tbilisi, kura toreiz bija reāli apdraudēta ar krievu tanku iebraukšanu, skaidri teica – tagad ir Gruzija, tad var pienākt Ukrainas kārta, tad Baltijas valstis un pēc tam varbūt var uzbrukt arī manai valstij. Prezidents to teica toreiz, kad neviens nevarēja iedomāties, ka būs pilna mēroga Krievijas izraisīts karš ar Ukrainu! Un daži par viņa izteikto brīdinājumu pat smējās.
Bet šeit, mūsu reģionā, mēs ļoti labi saprotam toreizējo un pašreizējo stratēģisko situāciju.
Vai poļu sabiedrībā nav diskusijas, kā būs ar NATO 5. pantu, vai tas tiks iedarbināts, kolīdz būs vajadzība?
Polijas prezidents Andžejs Duda Polijas iestāšanās NATO 23. gadadienā uzsvēra: “Šodien Polija ir NATO un NATO karaspēks atrodas mūsu Tēvzemē. Šīs mums ir ārkārtīgi svarīgas vēsturiskas pārmaiņas.
Tā ir acīmredzama zīme, ka mēs vairs neesam padomju ietekmes sfērā. Un es dziļi ticu, ka mēs nekad nebūsim.” Svarīgi, ka NATO ir saglabājusies vienota visu laiku kopš Krievijas uzbrukuma Ukrainai, un šī vienotība ir nostiprinājusies, kā to pierādīja nesenais NATO samits Madridē, kurā, vajadzētu uzsvērt, tika pieņemta NATO jaunās stratēģiskā koncepcija – tā ir jauna pieeja Krievijai, Krievijas radītajiem draudiem, jauna pieeja austrumu flanga aizsardzībai un reaģēšanai uz draudiem.
Aptaujas liecina, ka poļi ir nācija, kura starp eiropiešiem visvairāk uzticas gan NATO, gan ES. Kad sakās Krievijas uzbrukums Ukrainai, uz Poliju atbrauca prezidents Baidens un savā runā Varšavā deva skaidrus signālus no ASV puses, ka NATO sargās visas savas dalībvalstis. Savienotās Valstis ir tās, kas sūta ukraiņiem visvairāk karamateriālu, tehniku un naudu.
Pāri Atlantijai un NATO tomēr ir skaidrāka nostāja, turpretī ar dažām Eirosavienības valstīm vajadzēja runāt, pārliecināt, cik nepieciešami sniegt atbalstu ukraiņiem. Madrides samitā lemtā pastāvīgā ASV karavīru klātbūtne Polijā, un NATO eFP bāzes palielināšana Baltijas valstīs – arī pārliecina par NATO nopietnu attieksmi pret mūsu reģiona drošības jautājumiem. B
et tomēr, kā redzam no Ukrainas piemēra, galvenais ir, lai pašiem būtu pietiekami aizsardzības spēki. Kā vēsta poļu sakāmvārds – ja proti rēķināt, vispirms rēķinies (paļaujies) ar sevi.
Bet arī – jo vairāk sadarbosimies reģionā kopā dažādos līmeņos, jo būsim labāk sagatavoti, nosauksim tā, nelaimes gadījumiem. Tas attiecas uz visiem projektiem, kuri mūs savieno, piemēram, tranzīta trasēm “Via Baltica”, “Rail Baltica”. Jo visi saprotam, ka dzelzceļi un šosejas nav joka pēc. Tas nav tikai kravas mašīnām šurp turp pārvadāt ābolus. Tas ir drošības jautājums.
Vai Polijai nav ambīciju uzņemties lielāku lomu un līderību reģionā un Eiropas Savienībā? Redzam, ka agrākie noteicēji Vācija un Francija, teiksim tā, netiek galā ar pienākumiem.
Polija vairāk nekā uz līderību koncentrējas uz dažādu valstu apvienošanu ap projektiem, kas kalpo mūsu attīstībai un drošībai. “Trīs jūru iniciatīva”, ko iniciēja mūsu prezidents Duda un Horvātijas prezidente Kitaroviča, ir bijusi dibināta galvenokārt, lai izlīdzinātu mūsu reģiona – bijušās PSRS ietekmes zonas – iespējas ekonomikā, tranzītā, lai mēs beidzot tuvinātos un panāktu to līmeni, kāds ir Rietumos. Liekas, ka Latvijā to ļoti labi saprot, tādēļ arī Rīgā nesen tika organizēts Trīs jūru samits.
Tagad, kad notiek karš, Polija, ļoti labi saprotot situācijas bīstamību, veica smagu darbu, lai iestāstītu Rietumiem, cik nozīmīgi ir palīdzēt Ukrainai. Atceros, no pirmajām agresijas dienām mūsu valsts vadībā tika runāts par sankcijām, par ko, piemēram, Vācija sāka domāt, kad mūsu premjers Moraveckis gana ilgi pārliecināja kancleru Šolcu.
Pēc tam Polija daudz strādāja, lai pierunātu dalībvalstis dot iespēju Ukrainai kļūt par kandidātvalsti iestājai ES. Moraveckis un vicepremjers Kačiņskis bija starp pirmajiem četriem valstsvīriem, kuri devās uz Kijivu, kad vēl īsti nebija zināms, kā pavērsīsies Ukrainas galvaspilsētas liktenis.
Pašlaik Ukrainas atbalsta aktivitātēs kopā ar baltiešiem, darbojoties Eiropā, esam priekšpulkā. Mums vienkārši ir labāka izpratne, kas varētu notikt, ja nepalīdzēsim Ukrainai un ja Krievija uzvarēs. Mēs visi zinām, ka tad viņi neapstāsies Ukrainā.
Uz Polijas pleciem pašlaik gulst lielākā nasta saistībā ar Ukrainas bēgļu plūdumu.
Pār mūsu robežu pārgājuši jau vairāk nekā četri miljoni bēgļu. Protams, ne visi palikuši Polijā, bet pirmajos mēnešos situācija bija grūta. Tieši tad poļi izrādīja lielu empātiju un iesaistījās palīdzēšanā ukraiņiem. Vienkārši cilvēki, brīvprātīgie ieradās uz robežas, lai organizētu palīdzību. Lielākā daļa bēgļu dzīvoja un joprojām dzīvo privātmājās un dzīvokļos.
Mums nevajadzēja viņiem veidot nometnes, neskatoties uz milzīgo bēgļu skaitu. Es domāju, ka tas cita starpā izriet no dziļi iesakņojušās poļu katolicisma, kā arī no vēsturiskās pieredzes.
To arī ļoti labi esam paturējuši vēsturiskajā atmiņā – ko nozīmē karš ar Krieviju. Cik daudz tur nežēlības. Un mums visiem ir atbildība par visu Eiropu, jo esam galējās ES robežvalstis. Kurš vēl palīdzētu bēgošiem ukraiņiem?
Valdība saregulēja arī ar likumu, kā Polijas valsts palīdzēs bēgļiem. Tajā bija no humānās palīdzības iezīmēts ceļš, kā pāriet uz sistemātisku praktisko palīdzību – par izmitināšanu, materiālo palīdzību, darba iespējām, par poļu valodas apgūšanu. Ukraiņu bēgļiem tika piešķirtas tās pašas tiesības kā poļiem – bezmaksas veselības aprūpe, ģimenes pabalsti, bezmaksas izglītība.
Arī viņiem ir iespēja braukt ar publisko transportu bez maksas. Ukraiņi saņēma arī speciālo personas kodu. Piebildīšu, ka Polijas personas kodu saņēmuši jau miljons divsimt tūkstoši ukraiņu. No tiem 500 000 ir darbaspējīgi, un no tiem puse jau sākusi strādāt. Tas ir diezgan labs rezultāts.
Vai ES nevajadzētu uzņemties savu daļu izdevumu bēgļu uzņemšanai, palīdzot, atmaksājot līdzekļus valstīm, kurās ir visvairāk Ukrainas bēgļu?
Tā ir viena no svarīgajām lietām, par ko mūsu “priekšpulkam” runāt ar Eiropu. Dzīvojot uz ES robežām, uzņemam ļoti daudz bēgļu un tam tērējam ļoti daudz naudas. Tas nevar visu laiku iet uz atsevišķu uzņēmējvalstu rēķina.
Atšķirībā no Latvijas jums izdevies ātri uzcelt robežbūvi uz Baltkrievijas robežas, kas stiepjas gandrīz 187 kilometru garumā.
Tā tiešām ir pamatīga celtne ar modernākajām tehnoloģijām. Augsta, gara, un, ja kāds tomēr pārlīdīs, tiks fiksēts ar sensoriem un videokamerām. Tas atkal ir piemērs, ka mums bija taisnība.
Tas nebija parasts migrantu pieplūdums, bet ļoti skaidri no Lukašenko puses apdomāta akcija, kuru var nosaukt par hibrīdkaru. Apkārt visi stāstīja, ka esam cietsirdīgi, negribam pieņemt, atgrūžam cilvēkus. Bet iedomājieties, kas būtu, ja mēs viņus laistu Polijā.
Ir karš Ukrainā. Četri miljoni bēgļu no aktīvas karadarbības zonas, un te vēl klāt nezināmi cilvēki nezin kādā skaitā, nez no kurienes. Vai viņi ir patiešām ekonomiskie bēgļi, vai varētu būt saistīti ar teroristiem, vai baltkrievu, krievu drošības dienestiem? Tie būtu bīstami, neatpazīstami spēki. Te arī interesanti, ka žogu būvējām par savu naudu, kaut tā tomēr ir ES robeža.
