“Mums ir stipri krities iejūtības līmenis, bet ir ārkārtīgi augsta jūtība pret sevi.” Saruna ar aktieri Vili Daudziņu 38
Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šonedēļ trīs vakarus, 24., 26. un 28. novembrī, Jaunajā Rīgas teātrī gaidāma pirmizrāde iestudējumam “Jaunie latviešu stāsti”, kas simboliski turpinās Alvja Hermaņa 2004. gada izrādi “Latviešu stāsti”, kur pašu uzklausītus cilvēkstāstus iedzīvināja JRT labākie aktieri. Pirms septiņpadsmit gadiem satiksmes autobusa šofera Jura Daugaviņa stāstu neaizmirstami iemiesoja aktieris VILIS DAUDZIŅŠ, kurš mūsu laiku latviešu stāstus, nu jau kā režisors, veido kopā ar Latvijas Kultūras akadēmijas JRT studijas 4. kursa studentiem.
– Kādā intervijā izskanēja, ka Vilis Daudziņš nekad negribētu būt režisors.
V. Daudziņš: – Mēs ar Alvi (Hermani) bijām runājuši par to, ko mēs kā aktieri varētu palīdzēt, strādājot ar mūsu teātra jauno kursu. Latviešu stāsti bija pirmais, kas man nāca prātā. Bet man nav akadēmisku zināšanu, kādas ir, piemēram, Gunai Zariņai.
Man ir tikai tādas intuitīvas zināšanas par to, ko es daru uz skatuves – esmu sevi analizējis un mēģinājis saprast, kas tas ir. Šajā ziņā apbrīnoju Pēteri Krilovu, ar kuru nesen satikāmies izrādē “Dublinieši Miera ielā”.
Viņam ir Dieva dots un labi izkopts talants ar piemēriem, līdzībām provocēt jauno aktieri – likt viņam iet pareizajā virzienā. Šobrīd es to visu tikai mācos un, ja varu būt noderīgs un palīdzēt iedarbināt mehānismus, ar kuru palīdzību sasniegt skatītāju, panākt iejušanos tēlā, esmu laimīgs. Tas ir mans uzdevums šajā izrādē.
Mūsu gadījumā runa ir par cilvēka portretu. Nevis kopiju. Aktieris intervē cilvēku, un tas vienmēr nozīmē, ka no šīs stundām garās intervijas ir jāizvelk esence. Nepieciešams šo personību uz skatuves sakompresēt.
Bet kā to izdarīt? Kā atrast tēla kodolu tā, lai mēs pusstundā saprastu šo cilvēku? Tā ir aktiera maizīte.
Te vajag noķert otra cilvēka domāšanu – to, kā viņš veido teikumus, kāds ir runas ātrums, žesti… Ja izdodas, notiek brīnumi. Tad nevajag grimu. Daudz ko nevajag. Bet, ja gribat pavisam poētiski, ir jānotver otra cilvēka ilgas. Gan iepriekšējie latviešu stāsti, gan šie – tie ir par ilgām.
– Nevar aizmirst jūsu paša portretētā autobusa šofera Jura Daugaviņa sulīgo valodu un dzīvesziņu toreizējos latviešu stāstos, kas pirms septiņpadsmit gadiem aizsāka Jaunā Rīgas teātra rokrakstu – aktieru līdzautorību. Kāda atšķirība ir šajā misijā?
– Laiks ir mainījies līdz nepazīšanai. Daudz no savām zināšanām un mums pašiem esam deleģējuši tām mazajām ierīcēm mūsu rokās. Toreiz tikai Kasparam Znotiņam bija stāsts par datorspeciālistu ar arhaisku datoriekārtu, kurā viņš rādīja nullītes un vieninieciņus. Bet cilvēks tagad ir tāds pats. Ilgojas tāpat kā pirms tūkstošiem gadu.
Tas laikam saistīts ar cilvēka mirstību. Ja mēs būtu nemirstīgi, nekādu ilgu nebūtu.
Vispār būtu diezgan garlaicīga dzīve. Nebūtu iemesla kaut kur steigties, pagūt. Nebūtu dzejas. Esam nākuši uz šīs pasaules, mums ir dots konkrēts laika sprīdis, un jautājums, kā mēs to laika sprīdi dzīvojam – vai ilgojoties un kaut ko darot, vai neko nedarot.
Bet arī tad, ja mēģinām kaut ko darīt, nekad nav pietiekami. Vienmēr ir kaut kādas ilgas – varbūt pienāks kaut kāds brīdis un tad es būšu līdz galam laimīgs. Bet dzīve jau nav par to. Tādas absolūtas laimes sajūtas – lielā, nekustīgā permanentā laimes stāvokļa – jau nav. Ir tikai mazās laimes.
– Kā Ziedonī…
– Tieši tā. Ikreiz, kad sasniedzam kādu laimes mirkli, tas ir tas, par ko Ziedonis saka – re, kā! Ieraugām skaisto vai dīvaino, vai paradoksālo.
– Kad tapa pirmie latviešu stāsti, jūs, aktieri, bijāt vecāki par trīsdesmit gadiem. Šoreiz tos radīs aktieri, kuriem mazliet vairāk nekā divdesmit.
– Man tad bija 34 gadi. Protams, gadi nozīmē pieredzi. To nevar nejust. Tu kaut ko vairāk par dzīvi saproti. Man tajā vecumā galu galā bija bērni. Ja tev ir ģimene, bērni, tu uz dzīvi skaties citādi. Šie jaunieši ir pašā viņu karjeras sākumā. Bet šis ir cits laiks. Šī ir diplomdarba izrāde, kas tapa praktiski visu pandēmijas laiku.
Tajā brīdī, kad pārtrūka iespēja satikties, studenti daudz darīja paši. Filmēja sevi, tad viens otram sūtījām un koriģējām tekstus. Tiešsaistes darbs tika papildināts ar darbu, ko varēja likt uz skatuves. No daudzajiem tēliem, mēģinājumiem palika tikai astoņpadsmit.
No zūma iezagās arī kino formāts. Likās, ka stāsts darbojas labāk tieši tādā veidā. Bet, tāpat kā toreiz, tie būs īsti, dzīvi stāsti.
– Un tomēr… Jāvaicā, kādēļ tieši latviešu stāsti šeit un tagad. Šķiet, varētu taču ar jauno kursu darīt vēl ko citu.
– Es nevarētu. Kad runājām ar Alvi (Hermani), teicu, ka tas, ko es varētu, ir tieši šis un nekas cits. Vēl labprāt strādātu ar dzeju. Gribētu klausīties un analizēt dzeju. Man šķiet, es varētu palīdzēt izrādē, kur jaunieši runā dzeju. Kā ievērot vai neievērot pantmēru? Kā to subjektivizēt? Un man nepietiek ar pašu dzeju.
Vienmēr svarīgs ir konteksts. Kā tas bija izrādē par brāļiem Veidenbaumiem (izrāde “Veidenbaums un Veidenbaums”, kurā brāļus Veidenbaumus, Kārli un Eduardu, spēlē Vilis Daudziņš un Mārtiņš Meiers. – A. K.). Par Eduardu visu zinām, bet par Kārli? Viņš, lielu māju saimnieks, finansē Eduarda izglītību Tērbatā.
Viņi dzīvo Krievijas impērijā, kurā visu nosaka valdnieks. Aleksandra III laikā, pēc Aleksandra II atentāta nekādi mazturīgu šķiru pilsoņi pie izglītības nemaz nevar tikt, jo universitātēs rodas revolucionārais pretestības gars. Katru dzeju rada tās laikmets. Arī mūsu tagadējie stāsti ir uztverami šā laika kontekstā.
Mans šoferis pirms septiņpadsmit gadiem runāja par Induli Emsi, par tā brīža prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu vai par Jāni Ādamsonu. Jaunāka paaudze, kas to nav pieredzējusi, iespējams, Emsi nemaz neatceras.
– Jūsu dzīvesbiedre Zane Daudziņa izdevusi pandēmijas laika dienasgrāmatu. Līdzās esot, pašam nav bijusi vēlme piefiksēt tagad notiekošo?
– Kā jau šī bestsellera priekšvārdā ir rakstīts – man par to ir zināma skaudība. Zane spēj sevi disciplinēt un katru dienu pierakstīt. Tā rodas godīga, laba manta. Kad tas notika, visu laiku staigāju apkārt un skatījos – kaut ko raksta… Kā pašam gribētos pierakstīt, jo tik daudz interesantu notikumu ar mani notiek, bet… slinkums neļauj pieķerties.
Tas ir tik smieklīgi un paradoksāli, jo ļoti bieži izziņas avots, piemēram, strādājot pie izrādes “Vectēvs” un līdzīgām izrādēm, ir tieši dienasgrāmata.
Tai ir ļoti liela vērtība, īpaši, ja ir rakstīta, nezinot, kas būs, nevis kā atmiņu stāsts. Atmiņas ir mānīgas.
Tajās mēs jau zinām, kura ir pareizā puse – ar ko viss beidzās, kuri ir kuri. Nāk klāt pilnīgi garlaicīgs un nevajadzīgs vērtējums. Vienmēr ir interesants tas mirklis, kad cilvēks redz tikai to, cik atļauj viņa redzeslauks. Viņš nezina kontekstu, sekas.
– Mēs tagad arī dzīvojam laikā, kuram kontekstu, iespējams, vēl neredzam.
– Autoritārā iekārtā toni nosaka vadonis. Tā var būt mīlīgāka kā Kārļa Ulmaņa gadījumā vai nesalīdzināmi skarbāka kā Hitlera vai Staļina laikā, taču jebkurā gadījumā atbildība par valsts attīstību ir vadoņa ziņā.
Tiklīdz ir demokrātija, tā pieprasa no katra lielu atbildību. Reizē mums trūkst to garīgo līderu, kuri precīzi norāda virzienu, kur ejam – kādai Latvijai vajadzētu izskatīties pēc desmit divdesmit gadiem. Mans atmodas laika varonis ir Dainis Īvāns – dzejnieks, žurnālists, cīnītājs.
Tagad tāda varoņa, kuram var viegli pieslēgties emocionāli, ar sirdi, nav. Šobrīd esam tādā situācijā, kad mūsu valdība reaģē uz jau notikušām lietām. Reizēm talantīgi un pareizi, reizēm kļūdaini.
Tālākas stratēģijas par pāris mēnešiem nav saskatāmas. Man liekas, tas ir bīstami. Tas nozīmē, ka kāds cits mūsu vietā iztēlojas, kādai Latvijai vajadzētu būt. Kamēr nav lielā virziena, vismaz katrs pats var padomāt, kas ir viņa virziens.
Man liekas, ka mēs esam pārcēlāji. Katrs. Tāpat kā Kronvaldu Atis, Krišjānis Barons, Juris Alunāns, Īvāns savulaik. Mēs pieaugam, saprotam to mantojumu, to skaistumu, to vērtību, kas ir mūsu valsts, vai darbs, vai māksla, vide un cilvēki, un, kad esam pieauguši un pietiekami atbildīgi, mēs to ļoti uzmanīgi pārceļam tālāk.
Arī man savā kultūras laukā ir kaut kas jāpārceļ.
Esmu laimīgs, ka biju klāt pie lielās pārcelšanas no Padomju Savienības uz neatkarīgu Latviju – tāpēc es kaut ko saprotu par to jocīgo valsti un saprotu atšķirību.
Uz barikādēm no Daugavpils teātra bijām aizbraukuši viss kurss.
Tādi mirkļi ir tie, kas rada savas zemes, savas valsts sajūtu. Tu esi par kaut ko stāvējis. Bijis sardzē. Grūti jau teikt, kas būtu noticis, ja tiešām tā armija te būtu atnākusi,– cik ātri es muktu. Mēs nepazīstam sevi. Neesam pārbaudīti.
– Vai šis laiks nav pārbaudījums? Piemēram, tam, vai vispār spējam atrast kopīgu valodu?
– Šis ir grūts laiks. Nevis pandēmijas, bet šaubu un neziņas dēļ. Jā, mums ir demokrātija, nevienam savu gribu neuzspiedīsi. Bet, draugi, manuprāt, mēs visi dzīvotu labāk, ja mēs visi būtu vakcinējušies. Dzīvotu normālu dzīvi ar cilvēku pilniem teātriem. Es neredzu te kaut kādu problēmu.
Ja cienām tādus izcilus zinātniekus kā Edvardu Dženeru, Luiju Pastēru, Robertu Kohu, kuri savulaik ir radījuši vakcīnas, pret tādām slimībām, par kurām mums vairs nav pat jārunā, piemēram, pret melnajām bakām, tad kāpēc tagad esam tik tik ietiepīgi? Vai tiešām cilvēktiesības nozīmē nepārtraukti katru reizi brēkt, kad ir mazliet jāpaciešas citu dēļ? Tas ir tik bērnišķīgi.
Mēs dzīvotu daudz labāk, ja nebūtu tik egocentriski. Mums ir stipri krities iejūtības līmenis, bet ir ārkārtīgi augsta jūtība pret sevi, savām sāpēm un vajadzībām, un nav laika iedziļināties tajā, kas notiek apkārt.
Viena iespēja, kā iedziļināties kaut vai tajā pavisam mazajā lokā, kāds ir manējais, ir veidot latviešu stāstus. Tā ir iespēja ieraudzīt cilvēkus sev apkārt. Jebkurš cilvēks ar savu dzīvesstāstu mums apkārt ir vismaz izrādes vērts. Dzīve pati piedāvā visfantastiskākos sižetus.
Kad Juris Daugaviņš, autobusa šoferis, savulaik noskatījās izrādi par sevi, teica, ka tā esot viņa laimīgākā diena mūžā. Un tā kļuva arī par manu laimīgāko dienu manā profesionālajā karjerā. Ja es ar to, ko daru uz skatuves, varu padarīt laimīgu kādu cilvēku, tad ir vērts strādāt.
– Jaunajā teātra ēkā Lāčplēša ielā …
– Biju tur pirms diviem mēnešiem. Tas būs patiešām skaists, moderns teātris. Esmu priecīgs, ka tas ir Zaigas Gailes projekts, jo viņa ir ļoti rūpīga, pedantiska un ar lielu maigumu un iejūtību raugās uz šo darbu.
Man liekas, mums tur būs labi. Un, cik ērti būs skatītājiem! Interesanti, ka tikai daži mūsu jaunie kolēģi bijuši vecajā teātrī. Daudziem tas būs pilnīgi jauns teātris. Pilnīgi jauns laikmets.
