“Šī ir bezprecedenta situācija, un nav paraugu, pēc kuriem rīkoties.” Saruna ar Vācijas vēstnieku 1
Imants Frederiks Ozols, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pat lāgā neatvilcis elpu un nepavadījis kaut pāris mēnešus dzimtajā Vācijā, no Kosovas, kurā bijis vēstnieks nepilnus trīs gadus, nupat Latvijā ieradies jaunais Vācijas vēstnieks KRISTIANS HELTS. Pieredzes bagātais diplomāts pārstāvēs Eiropas Savienības ietekmīgāko un ekonomiski spēcīgāko valsti.
Vācijai ir īpaša loma praktiski visos procesos, sākot no vienotas atbildes migrācijas krīzē līdz cīņai ar terorismu, ekonomikas atjaunotnei ES, kopīgai stratēģijai cīņā ar Covid-19 un vienošanās līgumam ar Apvienoto Karalisti par tās izstāšanos no Eiropas Savienības, kā arī NATO īstenotajos drošības sajūtas vairošanas pasākumos Baltijas valstīs un Polijā. Tiekamies ar Kristianu Heltu Vācijas vēstnieku Mežaparka rezidencē.
Līdz ar jūsu ierašanos spēcīgi vēstnieki Rīgā tagad ir gan Francijai, gan Vācijai. Un, kā bija redzams Francijas gadījumā, tas ļāva labi sagatavot augsni Francijas prezidenta Emanuela Makrona vizītei. Protams, nerunājot par vizītēm, ir arī citi projekti, tostarp “Rail Baltica”, kurā ieinteresēta gan Francija, gan Vācija. Vai ar visu savu profesionālo bagāžu esat šeit kādu lielu uzdevumu dēļ?
K. Helts: Ne tādā izpratnē, ka būtu jāveic kāda speciāla misija.
Jūs jau arī neteiktu…
Pat ja tā būtu, man nebūtu nekā slēpjama šajā sakarā. Kā profesionāli diplomāti esam šeit, lai veiktu mūsu darbu. Un tas neattiecas tikai uz vēstnieku, bet arī visu vēstniecības personālu, no kuru laba darba ļoti daudz atkarīgs.
Vienlaikus labi saprotu šo nedaudz personalizēto attieksmi, uzlūkojot vēstnieka kā savas valsts pārstāvja lomu.
Esmu ļoti liels Eiropas fans. Arī personisku iemeslu dēļ. Tādēļ noteikti neskatītos tikai uz kādiem atsevišķiem divpusējas sadarbības mērķiem, bet redzētu to daudz plašākā kontekstā. Proti, divpusējie mērķi nav nekā vērti, ja mēs nevirzāmies uz priekšu kopējā Eiropas darbakārtībā.
Globālā pasaule ļoti strauji mainās un gan tāda iedzīvotāju skaita ziņā liela valsts kā Vācija, gan arī skaitliski mazākā Latvija kaut ko var panākt tikai tad, ja apvieno spēkus, stājoties pretī tādiem globāliem izaicinājumiem kā klimata pārmaiņas vai starptautiskā tirdzniecība. Mēs nupat pieredzējām Āzijas–Klusā okeāna reģionā plašas tirdzniecības zonas izveidošanu (15. novembrī 15 Āzijas un Klusā okeāna valstis, tostarp Ķīna, Japāna, Dienvidkoreja, Austrālija, Jaunzēlande u. c., parakstīja līgumu par līdz šim pasaulē lielākās brīvās tirdzniecības zonas izveidi. – Autora piebilde).
Pat Vācija viena pati nespētu kaut ko īstenot globālā līmenī; to var tikai visa Eiropas Savienība kopā.
Runājot par Franciju, kuras vēstnieci Latvijā vēl neesmu saticis, man ir daudzos gados uzkrāta pieredze frankoģermāņu attiecībās. Esmu cieši pārliecināts, ka arī šīs ļoti īpašās attiecības vienmēr jāskata Eiropas Savienības kontekstā, tādēļ ka tās ļoti daudz dod kopīgās Eiropas ietvaram.
Vai jūs teiktu, ka tā dēvētais franko-ģermāņu Eiropas dzinējs vēl arvien ir spēkā un labi griežas?
Šo jautājumu esmu dzirdējis, nevar pat iedomāties, cik daudzas reizes! Redziet, grūtība ir tajā, ka, ja kaut ko darām, visi sūkstās, ka franči un vācieši cenšas lietas bīdīt pa savam. Savukārt, ja kādā posmā nav nekādu iniciatīvu, skan citas balsis: “Ak Dievs! Frankoģermāņu dzinējs vairs lāgā nedarbojas!”
Tādējādi mēs visu laiku staigājam pa naža asmeni, no vienas puses, cenšoties apvienot spēkus, lai realizētu kādas iniciatīvas un projektus, bet, no otras puses, vienmēr ievērojot principu, ka tas, kas tiek darīts, neattiecas tikai uz Franciju un Vāciju un skatāms tikai kopējā Eiropas Savienības kontekstā.
Turklāt tagad, kad Eiropas Savienībā ir 27 dalībvalstis, tie laiki, kad frankoģermāņu tandēms būtiski noteica darbakārtību, ir pagājuši. Arī ja mums rodas kādas kopīgas idejas, tāpat jārunā ar pilnīgi visiem partneriem Eiropas Savienībā, uzdodot vaicājumu: “Hei! Vai pievienosities? Vai šī nebūtu laba doma, ko kopīgi īstenot?”
Ļaujiet pārformulēt jautājumu – kādas problēmas saredzat pašā frankoģermāņu dzinējā? Spēju iedomāties daudz vairāk pretrunu abu pušu starpā nekā, lietojot Briseles žargonu, kohēzijas. Piemēram, aizsardzības jomā, ekonomikas izaugsmes politikā, valstu parāda ierobežošanā Dienvideiropas valstīs un vēl virknē citu jautājumu Parīzes un Berlīnes nostājā ir milzu atšķirības.
Bet tieši tā arī ir šī dzinēja loģika! Tas ir šo attiecību interesantums. Arī atšķirības kultūras ziņā. Esmu piecus gadus strādājis Francijas valdībā. Pat pašos pamatos, proti, tajā, kā darbojas valsts pārvalde, ir milzīgas atšķirības. Bet tieši tā arī ir šī doma – ja reiz mēs spējam atrast kopīgu pamatu kādā konkrētā jautājumā, tas parāda, ka tas iespējams kompromisam, kam piekristu visas 27 valstis. Tādējādi visa būtība ir tieši tā, ka mēs esam atšķirīgi, ka šis tandēms nav harmonijā, taču harmonija parādās ilgā sarunu procesā.
Man pašam šķiet, ka vislabākais panākums ir tad, ja sūdzības atskan no abām pusēm. Gan par to, ko tie vācieši grib, gan par to, ko tie franči grib. Tad, ja šāda sūkstīšanās atskan abās pusēs, skaidrs, ka izdevies atrast zelta vidusceļu.
Un tas neattiecas tikai uz Franciju un Vāciju. Jāsaprot, ka visas Eiropas Savienības valstis fundamentāli atšķiras cita no citas. To var pateikt arī citādi. Piemēram, Baltijas valstis ir fundamentāli atšķirīgas – valodas ziņā, kultūras ziņā un citās jomās. Taču jums ir kopīga vēsture ar ļoti smagiem brīžiem tajā. Par spīti visām atšķirībām, par spīti tam, ka runājat atšķirīgās valodās, spējat realizēt arī kopīgas lietas. Tieši tā ir Eiropas bagātība – varat izmantot atšķirīgo politisko un kultūras pienesumu, ar kura palīdzību identificējam labāko kopīgi ejamo ceļu. Un tas ir arī frankoģermāņu attiecību pamatā. Mēs sadarbojamies ne tādēļ, ka esam tik ļoti līdzīgi, bet gan tādēļ, ka esam tik ļoti atšķirīgi.
Maijā vai aprīlī Eiropas Komisijas priekšsēdētāja fon der Leiena nāca klajā ar atvainošanos Itālijai par to, ka Eiropa ir to pievīlusi krīzes visgrūtākajā brīdī, nevis palīdzējusi. Jūs sakāt frankoģermāņu dzinējs un visa Eiropas Savienība darbojas, jo spējam pārvarēt pretrunas. Bet, vai nešķiet, ka Eiropas Savienība pievīlusi Itāliju tieši tādēļ, ka patiesībā pretrunas nespējam pārvarēt pietiekami efektīvi? Vai Eiropas Savienība kļūs efektīvāka vai arī arvien biežāk sāks skanēt atvainošanās pievilšanā?
Pievilšana – ir ļoti plašs vārds. Paraugoties uz to, kas notika pavasarī, jāsaka godīgi: koronavīruss mūs visus pārsteidza.
Gan šeit, gan Vidusjūras valstīs, gan vispār visā Eiropas Savienībā un pat visā pasaulē. Sākums nudien bija ļoti negluds. Sākotnēji visu slēdza pilnībā. Pirmais dzinulis bija visu slēgt un tad lūkot, ko varam izdarīt katrs savā valstī. Tas nozīmēja arī to, ko redzējām ziņās, ka sāka trūkt nepieciešamo resursu, tostarp personisko aizsardzības līdzekļu un plaušu ventilācijas iekārtu.
Manuprāt, pārāk vienkārši vienmēr rādīt ar pirkstu uz Briseli, vienmēr jāatceras, ka Eiropadomi veido visu Eiropas Savienības dalībvalstu nacionālo valdību vadītāji.
Klātesošs ir arī reflekss, kas liek teikt, ka viss sliktais nāk no Briseles, bet viss labais – no nacionālajām valdībām.
Tas ir labi zināms stāsts, taču kļuva dramatisks, sākoties koronavīrusa krīzei. Itālija sākotnēji bija vissmagāk skartā valsts, arī Spānija. Mums visiem prātā traģiskās ainas no Bergāmo pilsētas Itālijā. Vajadzēja nedēļas, lai saorganizētos. Taču es arī redzu to, ko kopš tā laika spējusi paveikt Eiropas Komisija. Ļoti simbolisks tajā vakcīnas temats. Atcerieties, kā fon der Leiena izveidoja vakcīnas koalīciju, savācot naudu tai. Tādējādi, kolīdz vakcīnas kļūs pieejamas, tās nebūs kādas vienas valsts īpašums, bet nonāks pie visām.
Ievērojot Eiropas solidaritātes principu, katrs tiks pie savas daļas, turklāt tas attieksies pat uz valstīm ārpus Eiropas Savienības robežām.
Tas gan neizslēdz to, ka problēma mūs burtiski pārmāca. Tāpēc fon der Leienas teiktais jāliek šī pavasara kontekstā, kad meklējām risinājumus. Man liekas, ka vienotie Eiropas mehānismi, ciktāl tiem vispār ļauj darboties nacionālās valstis un to diktētie ierobežojumi, ir bijuši ļoti efektīvi.
Kā mēs kopš vasaras esam dzirdējuši, neatkārtot pavasara karantīnu – tā saukto pilnīgo slēgšanu jeb “lokdaunu” – bija Eiropas līmeņa lēmums. Ne Briseles kā tādas, bet ES valstu līderu lēmums. Un Latvija, līdzīgi kā citas valstis, centās pie tā stingri turēties, līdz no tā atkāpās Francija un Vācija. Kolīdz tas notika, teju ar katru dienu arvien ciešāki ierobežojumi ir arī pie mums.
Manuprāt, nekad nebija tāda kopīga lēmuma neieviest karantīnu. Tas, ko tiešām secinājām uz priekšdienām – robežas netiks slēgtas, lai neietekmētu tirdzniecību un tamlīdzīgu kustību starp valstīm. Tas bija ļoti traumējoši un smagi skāra transporta un preču kustību jomu.
Vācijā, piemēram, ir tā – lēmumu nepieņem valsts valdība, bet katra no Vācijas 16 federālajām pavalstīm. Ja tās sakoordinējas savā starpā, jo labāk. Taču pamatā katra federālā pavalsts meklē savu risinājumu situācijai. Tāpat arī Eiropas Savienības līmenī tas daudz vairāk jāuztver kā vadlīnijas, un tad jau katrai nacionālajai valdībai – bet mūsu gadījumā tā pat nav valsts valdība, bet katras federālās pavalsts valdība – jāpieņem lēmumi, kas atbilst konkrētajam stāvoklim attiecīgajā vietā.
Skaidrs, ka nevienam nepatīk šis stāvoklis, un mēs redzam, ka pilnīgi visas nacionālās valdības nopūlas, cenšoties atrast labāko līdzsvaru starp ierobežojumiem, lai vienlaikus nedotu ieganstu protestu kustībām. Arī tās mēs redzam visā Eiropā. Tāpat jādomā par likuma varu.
Ko gan dod ierobežojumi, ja tos pēc tam atceļ tiesā? Mēs visi meklējam labāko risinājumu. Šī ir bezprecedenta situācija, un mums nav paraugu, pēc kuriem rīkoties.
Runājot par protestiem Vācijā, pie mums valda stereotips, ka vācieši ir kārtībā un noteikumos balstīta sabiedrība ar leitmotīvu “Ordnung muß sein!” (“Kārtībai jābūt!”). Kā nākas, ka Vācija pieredz masveidīgus protestus pret masku jeb mutes un deguna aizsegu lietošanu? Ainas no tiem redzam televīzijas ziņās. Tas šķiet tik “nevāciski”.
(Iesmejas.) Katrā sabiedrībā atradīsit cilvēkus, kas ir pret jebko, kas nāk no valdības puses. Iespaidu rada tas, ka ainas no šādiem protestu gājieniem ir pateicīgs videomateriāls ziņās, atvainojos par tādu tiešumu no savas puses. Redziet, patiesībā tā ir pavisam, pavisam niecīga sabiedrības daļa.
Nesen tika publicēti jaunākie sabiedrības viedokļu pārskati par pēdējiem valdības lēmumiem. Tie parāda, ka iespaidīgs sabiedrības vairākums ļoti labvēlīgi izturas pret noteiktajiem ierobežojumiem. Pat vēl vairāk – daļa sabiedrības prasa, kādēļ netiek darīts vairāk un kādēļ to nesāka darīt agrāk.
Tātad vienmēr redzēsit gan tādus, kas ir pret, gan tādus, kas ir par. Taču procentuālā izteiksmē runājot… Kādi 30 vai 40 tūkstoši cilvēku iziet protestos, taču valstī dzīvo 83 miljoni iedzīvotāju! Turklāt šo protestētāju vidū arī ir dažādi cilvēki un viedokļi. Vienmēr lielu krīžu laikos atradīsies ļaudis, kas piesliesies viedoklim, kur sazvērestības teorijas sniedz vienkāršotu atbildi visam. Arī tās ir viņu demokrātiskās tiesības. Taču jāpiebilst, ka demokrātiskās tiesības ir iziet ielās un protestēt, bet ne pārkāpt distancēšanās un masku valkāšanas noteikumus.
Šķiet, ka mūsu valstīm ir atšķirīga nostāja vienā Latvijai sevišķi svarīgā jautājumā – attiecībā uz NATO līguma prasību novirzīt aizsardzības mērķiem 2% no iekšzemes kopprodukta.
Bet vai tiešām mūsu valstu nostājas atšķiras?
Diezgan noteikti! Latvijas puse to nekad nav sevišķi slēpusi un jau novirza vismaz 2% IKP aizsardzības mērķiem, savukārt Vācija izsakās, ka nevar runāt tikai par procentu, jāņem vērā arī iekšzemes kopprodukta lielums absolūtajos skaitļos.
Lai nu tā būtu, taču man gribētos redzēt, kādi šie skaitļi izskatīsies pašreizējos apstākļos, ņemot vērā iekšzemes kopprodukta svārstības koronavīrusa ietekmē. Taču tā ir matemātika. Mana valdība pilnīgi noteikti atbalsta 2% mērķi.
Bet cik tālu no tā iepaliekat?
Aptuveni 0,4 procentpunktus. Un, ņemot vērā, kā jau jūs minējāt, absolūtos skaitļus, pašreizējie 1,6% ir ļoti būtisks apjoms. Vienlaikus, tuvojoties šim 2% mērķim, svarīgs ir arī jautājums par to, kam un kā šī nauda tiek tērēta. Tas jādara gudri.
Vispār citkārt šo diskusiju uzlūkoju kā nedaudz izolētu no realitātes, jo vienlaikus jāatceras, ka ir arī citas daudzpusējas valstu sadarbības, kurām tiek veltīti ievērojami līdzekļi. Tādēļ 2% mērķis ir skaidrs, taču diskusijas fokusējas uz to, kā to sasniegt. Manuprāt, šobrīd ļoti daudz būs atkarīgs arī no tā, kāda dinamika valdīs transatlantiskajās attiecībās. Viens nu reiz ir pilnīgi skaidrs, ka Eiropai jāpierod uzņemties daudz vairāk atbildības arī noteiktās jomās, piemēram, aizsardzības politikā, nevis palikt tikai deklarāciju līmenī.
Esat dzimis interesantā vietā Bavārijā – Ašafenburgā. Aukstā kara laikā te atradās ASV armijas objekti, turklāt pēdējie no tiem tika nodoti vietējai valdībai tikai 2007. gadā. To minu sakarā ar Polijas izmantoto retoriku. Kad ASV sprieda par sava kontingenta samazināšanu Vācijā, Varšava uzstāja, ka nu Polija un Baltijas valstis ir tāds pats NATO priekšpostenis pret Krieviju, kāda Aukstā kara laikā bija Rietumvācija. To sakot, poļu mērķis, protams, bija panākt ASV karavīru izmitināšanu Polijā un vispār lielāku vērību mūsu reģiona aizsardzībai. Vai piekrītat šādiem argumentiem?
Atklāti sakot, neredzu nekādu pamatu šādam salīdzinājumam. Pats savu dienestu Vācijas bundesvērā esmu veicis 80. gadu pirmajā pusē, kad tā vēl bija ne tikai Padomju Savienība vien, bet viss Varšavas pakta bloks, kas ietiecās līdz pat Vācijas vidienei. Tā ir absolūti atšķirīga situācija. Ticiet man – zinu, ko runāju, jo dienēju no 1983. līdz 1985. gadam, kad arī pats bundesvērs bija stipri atšķirīgs no tā, kāds tas ir mūsdienās.
Galu galā to, no kā ASV ir lielāka jēga, jāizšķir Vašingtonai, iesaistot viedokļu apmaiņā arī savus NATO partnerus. Taču nudien nedomāju, ka situācija, kāda pie mums valdīja līdz 80. gadu beigām, ir salīdzināma ar pašreizējo.
Pat ja mums ir tieša sauszemes robeža ar Krieviju un esam tikai šaura zemes strēle, kuru, kā akcentēja aizsardzības jomas pārstāvji Zviedrijā, var ieņemt īsā laikā, tālāk ieņemot abas pārējās Baltijas valstis?
Galvenais – atcerieties, ka Baltijas valstis arī ir NATO dalībvalstis. Un punkts.
Tad man tomēr jājautā, vai tiešām ir tā, kā šķiet, ka Vācija neuzskata Krieviju par tiešu teritoriāla apdraudējuma avotu? Varbūt kļūdos, taču Vācijas ieskatā Krievija varbūt ir kaitinošs faktors, kam pretim jāliek politiski, ekonomiski un varbūt vēl kādi līdzekļi, taču tā neuzskata Krieviju par tādu draudu, kādu to uzskata, piemēram, Polija un Baltijas valstis, cenšoties gūt vairāk ievērības no saviem NATO partneriem.
Manuprāt, ir sarkanās līnijas, kuras visas iesaistītās puses ļoti labi zina. Jā, patiesi, Vācijā potenciālus konfliktus cenšas novērst, laikus tos izrunājot. Un, kaut arī ne ar visiem partneriem sadarbība ir vienkārša, jādomā arī par to, kāda tad ir alternatīva. Vienmēr ir kāda pēdējā robeža, pēc kuras jāseko noteiktai rīcībai, taču līdz tam nav jānonāk.
Mēs esam lieli sarunu piekritēji. Nav iespējams pārvērtēt kancleres Merkeles centienus meklēt risinājumus sarunu ceļā, par spīti ļoti sarežģītām situācijām, kādas esam pieredzējuši aizvadītajos gados. Vienmēr jāpiedomā par to, kādas ir alternatīvas. Jāatceras, kas var notikt lielākas konfrontācijas gadījumā.
Saprotu, ka Vācijas reakcija var dažkārt šķist atturīga, jo īpaši situācijā, kad notiek provocēšana, tomēr ir arī gudri neļauties izprovocēties.
Tātad risinājums būtu vairāk sarunu ar Krieviju?
Ne tikai sarunas. Vēlos atgādināt, ka spēkā ir arī sankciju režīms. Vienmēr ir jautājums, kāds tad būtu kontrpiedāvājums? Kāda tad rīcība nestu risinājumu?
Ja atgriežamies astoņdesmito gadu sākumā, toreiz notika milzīga diskusija, kas noveda pie kanclera Helmūta Šmita vadītās valdības gala – par vidējas darbības raķešu izvietošanu Rietumvācijā. Tātad, no vienas puses, vidējās darbības raķešu izvietošana, no otras puses – sarunas ar Maskavu. Citiem vārdiem sakot, var darīt vienu, neaizmirstot arī par otru. Tieši šādas duālas pieejas gaisotnē, kad visā Rietumvācijā bija milzīga polemika par šo tematu, sāku savas dienesta gaitas armijā. Runājot par šī brīža situāciju, neredzu tiešus militārus draudus NATO teritorijai.
Runājot par Kosovu, kurā pildījāt vēstnieka pienākumus, pirms kļuvāt par vēstnieku Latvijā, – Balkānu reģions ir konkurējošo Eiropas Savienības un Krievijas interešu sadursmes punkts. Vai domājat, ka eventuāli Eiropas Savienība iekļaus visu Balkānu valstu reģionu?
Es nudien tā ceru. Ģeogrāfiski tā ir Eiropa. Tāpat, sarunājoties ar jaunāko paaudzi, redzat šo pārliecību, turklāt pamatu pamatos viņi ir tieši tādi paši eiropieši kā mēs visi. Taču te ir jārunā arī par tuvākās nākotnes stratēģiskajiem izaicinājumiem. Atcerēsimies arī to, cik aktīvi bija amerikāņi deviņdesmitajos gan Bosnijā, gan Kosovā. Tieši tas pats nekad atkal nenotiek, tomēr, manuprāt, mums, eiropiešiem, jādara daudz vairāk, lai nepieļautu, ka veidojas līdzīgas sarežģītas situācijas.
Manuprāt, Eiropas Savienībai iekļaujot arī šīs valstis, tas radītu ļoti stabilizējošu iespaidu reģionā.
Bet vai redzat, ka Eiropas Savienībā ir šāda apņēmība?
Noteikti! Un tieši Vācijas prezidentūras laikā līdz šī gada beigām mēs vēlamies uzsākt iestāšanās sarunas ar Ziemeļmaķedoniju. Tas pats attieksies arī uz Albāniju. Kosovas gadījumā vēl veicami daudzi mājasdarbi. Ne visas Eiropas Savienības dalībvalstis ir atzinušas Kosovu, tomēr tas ir bijis atvērts jautājums jau daudzus gadus un tam beidzot ir jātiek pāri.
Šajās valstīs daudz iedzīvotāju ļoti cer uz Eiropu un notiek arī smadzeņu aizplūšana, nespējot to sagaidīt. Taču virzība uz integrāciju Eiropas Savienībā ir jau nostabilizējusies, šobrīd nepieciešama stratēģiskā pacietība.
Jūs pieminējāt speciālistu – smadzeņu – aizplūšanu no Balkānu valstīm, bet, vai zināt, ka esam viena no valstīm, kas kuplā skaitā nodrošina Vāciju ar ārstiem un medmāsām? Kādā Gētes institūta grupā mācījās divi mediķi, kas teica, ka no desmit studentiem viņu kursā tūdaļ pēc diploma saņemšanas uz Vāciju dosies astoņi. Koronavīrusa krīzes laikā šī mediķu aizplūšana ir visai jūtama mūsu Eiropas daļā, par to skaļi runāts arī Čehijā.
Jā, skaitļus gan nezinu. Tomēr arī es biju pārsteigts, uzzinot, cik daudz vāciešu studē Rīgā. Tā ir šī cirkulārā kustība un mobilitāte. Arī, piemēram, no Vācijas aizplūst ārsti – viņi dodas strādāt uz Šveici.
Kaut kādā brīdī katrā no šiem procesiem var notikt pavērsiens pretējā virzienā. Pareizajās proporcijās mobilitāte mūsu ES spēlē ļoti pozitīvu lomu.
Vizītkarte. Kristians Helts
* Dzimis 1963. gadā Ašafenburgā (Bavārija)
* Humanitāro zinātņu maģistra grāds, 1989 (Parīze, Francija), humanitāro zinātņu maģistra grāds, 1991 (Bonna, Vācija).
* Diplomātiskais darbs vēstniecībā Maskavā (1993.–1996.), Telavivā (1996.–1999.), pie Svētā Krēsla (2013.–2017.), Prištinā – misijas vadītājs (2017.–2020.)
* Darbs apmaiņas programmas ietvaros Francijas Ārlietu ministrijā, ministra birojā (2002.–2007.)
* Precējies, četri bērni
